Anda Baklāne: Par tūristiem

Manuprāt, tā jau atrodas norietā. Lai to saprastu, ir jāaizbrauc uz šo «Indijas okeāna pērli». Vēl pirms pāris gadiem šo salu slavināt slavināja: saule, sapņainās pludmales, nepiespiestā dzīve. Nav jau nekāds prieks izjaukt šo skaisto simfoniju, tomēr mums jāpasaka skarbā patiesība: Puketa mums vairs nepatīk! Patong Beach — visslavenākā pludmale — ir noklāta ar betonu. Tūristu vidū arvien vairāk palielinās vīriešu īpatsvars, pieaug prostitūtu bāru skaits, pat par smaidu ir jāmaksā. Tūristu vasarnīcu daudzveidīgais reljefs ir izlīdzināts ar buldozeriem, to vietā ir izaugušas viesnīcas ar garlaikotiem Eiropas alusvēderiem.»

Mišels Velbeks «Platforma»

M. Velbeka varonis — seksuāli norūpējies un garlaikotais tūrists — galu galā nāk klajā ar nākotnes tūrisma vīziju: sekstūrismam no puslegālas, potenciāli bīstamas nodarbes jākļūst par legālu industriju, kura darītu laimīgus neskaitāmus eiropiešus un izglābtu no bada nāves un trūkuma miljardiem nabadzīgo valstu iedzīvotāju. Zināms, te netiek runāts ne par seksa verdzību, ne «trafikingu», ne bērnu sekstūrismu. Visi Mišela sastaptie seksa strādnieki/-ces ir pilngadīgi un visai apmierināti ar savu nodarbošanos.

Velbekam neapšaubāmi ir taisnība — ar vietējo miesu tirdzniecību «iespējams nokāst neiedomājamu piķi». Piemēram, ja var ticēt interneta portālu ziņām, Zambijā, Livingstonas pilsētā, kas atrodas pie Viktorijas ūdenskrituma («kur varavīksnes var vērot arī pilnmēness naktīs»), 42% tūristu ir sekstūristi. (30% seksa strādnieču HIV/AIDS pozitīvas. Vienīgais, kas par to sakāms vietējiem varas orgāniem — mīļajiem pilsētas viesiem ieteic lietot prezervatīvus.) Nav gan zināms, kā vispār šāda statistika būtu iegūstama — diez vai iebraucot ārvalstīs, kāds par sava ceļojuma mērķi dēvē sekstūrismu. Tā paša iemesla dēļ nav iespējams pārbaudīt, cik lielā mērā taisnība ir P. Holanderam, kurš pirms pāris gadiem tik neģēlīgi apvainoja Latviju, radīdams filmu «Buy bye beauty».

Tāpat kā mēs nenoticam Holanderam, mums ir grūti noticēt arī Velbekam — visa šī izsalkušo un dzimtenē neapmierināto ceļotāju būšana izskatās tikai pēc kāda noteikta tipa izvirtuļu tendenciozā pasaulskatījuma, kam ir maz kopīga ar statistiku.

Visi šie minējumi, līdz ar pārdomām par mīklaino tūrisma fenomenu kā tādu, man atkal atausa atmiņā šovasar, kad gadījās sastapt vairākus Latvijas apceļotājus. Viens no viņiem kopā ar kādu draugu bija apmeklējis Rīgu arī pagājušajā vasarā. Toreiz mums — viņa Latvijas paziņām — nācās piedzīvot visai neērtus brīžus, jo, šķiet, nekas viesus no brīnišķīgās Kipras salas šeit neinteresēja. Nekādi jūgendstili, koka arhitektūras vai siguldas. Mums šķita — viņi ir vīlušies un garlaikoti, un mēs viņus nekādi par to nevarējām vainot, jo Latvijā patiesi nav nekā grandioza: visi kalni ir pauguri, akmeņi — sīki olīši un pilis — nelielas muižiņas. Taču mums par milzīgu pārsteigumu jaunais cilvēks no Kipras šogad atgriezās ar trim citiem draugiem un radiem. Iepaticies. Kopā ar vēl diviem ceļotājiem no Francijas tika organizēta ekskursija pa Latviju. Kamēr pārējie izložņāja vecpilsētas un ezerpilis, kipriešu spēkavīri atpūtās uz katrā atostāvvietā pieejamā galdu un solu komplekta. Vienīgais, kas viņus spēja atraut no meditācijas, bija meiteņu parādīšanās pie apvāršņa — tās tika sveiktas ar priecīgiem svilpieniem un ūjināšanu. Citas dienas viņi vadīja Raiņa bulvārī noīrētajā dzīvklī, bet vakaros devās uz «Voodo» vai «Roxy».

Bezrūpīgie salinieki, šķiet, tomēr nav tipiskākie tūristu sugas pārstāvji. Mēs nekļūdīgi atpazīstam tos, kuri staigā pulkos — ar fotoaparātiem, šortos un ērtos apavos. Laiku pa laikam mēs paši par tādiem kļūstam. Vai tiešām mēs visi (vai viņi visi) pēkšņi sāk interesēties par arhitektūru, vēsturi un moderno mākslu? Tipisks ceļojums pa Eiropu raksturojams ar pamīšus staigāšanu, ēšanu/iedzeršanu un gulēšanu. Redzētās ainavas un ainiņas ātri aizmirstas, atstājot tikai fotogrāfijas un apziņu, ka «esmu tur bijis». Iespējams, tas vienmēr ir tā, kā saka Stīvensons: «Es ceļoju ceļošanas pēc. Lielais notikums ir kustēšanās.» Vēlme redzēt pasaules brīnumus, sastapties ar atšķirīgo, paplašināt redzesloku, izglītoties, pārbaudīt sevi, iekulties ķezās un piedzīvojumos — tas viss attiecas uz ceļošanu, taču ne uz tūrismu. Tūristi, kas šķietami tiek atvesti, lai iepazītos ar svešu zemju un ļaužu īpatnībām, pārsvarā tā arī netiek viņpus tūristu takām un tuneļiem. Iespējams, katrā zemē tūristu takas ir atšķirīgas, tomēr tās nekad nevar būt autentiskas — jo vairāk tūristu kaut kur ierodas, jo vairāk viņi maina vidi, kuru paši cer ieraudzīt neskartu savā savdabībā. Paradoksālā kārtā, jo «unikālāka» ir vieta, jo lielāka iespēja, ka tūristi to appludinās, noskalojot trauslo vēstures putekļu kārtiņu un aplipinot visu ar bezgaumīgām būdām biļešu un limonādes tirgošanai. Skaidrs, ka parasti jau nav vainojami nabaga tūristi, bet gan vietējie, kas tiešā vārda nozīmē strauji izpārdod to kripatu īstuma un citādības, pēc kā alkst katrs ceļotājs. Tai pašā laikā masveidā tiek stutēta augšā pseidovēsture un pseidoīstums — dekoratīvās vecpilsētas un mākslīgi vēsturiskās motorizētās airulaivas. Iespējams, tas, kas tiek pārdots nemaz nav eifeļa torņi vai kolizeji, bet gan bilžaini karodziņi, kas savieno ceļa posmus.

No otras puses — tūrisms ne tikai palīdz nopelnīt naudu valstīm un cilvēkiem, bet arī izliek novērošanas kameras pilsētās un laukos. Jebkura draņķība, kas izlijusi Mazajā Pils ielā turpmāk tiks uzlūkota ar tūristu acīm. Jebkura ēka tūristu taku apkaimē tiks kritiski aplūkota, izsverot, ko par to varētu teikt tūristi. Tūristu takās vienmēr ir kaut kas no zvērudārza, no savstarpējas vērošanas. Kaut kādu iemeslu dēļ turpat nekad nav iespējams noslēpt, ka esi svešinieks — nav nekādas iespējas uz brīdi būt vienam no vietējiem. Nedaudz mierinoša alternatīva ir kļūt par kāda vietējā aizbilstamo un viesi, strauji ar kādu sadraudzēties. Viens no nedaudzajiem internetā rodamajiem nekomerciālajiem ceļojumu aprakstiem par Latviju vēsta par nejēdzīgu kulšanos pa noplukušu un neatsaucīgu pilsētu (Liepāju) līdz brīdim, kad tūristus savā aizgādnībā paņem kāda vietējo iedzīvotāju ģimene. Kopš tā brīža viss kļūst aizkustinošs un interesants. Un mums saskrien asaras acīs, kad dzirdam kādu tūristu atzīstamies, cik ļoti viņam ir iepatikusies mūsu zeme.

Nekā jauna jau nepateicu. Drīzumā došos ceļojumā, jau atkal īsti nesaprotot, kādā nolūkā (kalnos nekāpju un svētceļojumos nepiedalos). Man nepatīk tūristi.