Parks mežam. Mežaparks kam?

Un, lūk, savu apgaitu noslēgsim ar Mežaparku – Rīgas zaļo dārzu pilsētu. Savulaik pirmo un vienīgo Eiropā. Vēl tikai jāpiebilst – jāņem vērā, ka Mežaparkam ir divējs raksturs: pirmkārt, tas aplūkojams kā privātmāju rajons, otrkārt, te meklējams Rīgas Kultūras un atpūtas parks, kas nu laikam pārtapis par kādu SIA «Mežaparks». Mūs interesē šis otrais aspekts.

Iesākumā bija mežs. Pavisam iesākumā nebija pat tā...

«Pirms vienpadsmit gadu tūkstošiem te pletās Baltijas ledus ezers, kas piepildīts ar kūstošu šļūdoņu vižņiem. Bija, kā dziesmā dzied: Visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī. Jo vieta, kur pēc gadu tūkstošiem apmetīsies lībiešu cilts, uz tālo Grieķiju braukdami, apstāsies vikingu dēkaiņi un tirgotāji un kur – visbeidzot – vācu iekarotāji liks pamatus Rīgas pilij un Māras baznīcai, vēl arvien atradās Daugavas plašajā dzelmē. Divdesmitā gadsimta bērns – Mežaparks – bija ieraudzījis saules gaismu daudz agrāk nekā tā māte – jau astoņsimt gadu daudzinātā Rīga. Un, kamēr Rīga, arvien augot un plešoties plašumā, noraka vienu smilšu kalnu pēc otra, Mežaparks vēl šodien saglābis dažas savas kāpas – ūdeņu dalīšanās un Zemes tapšanas senās liecinieces,» – tā Saulcerīte Viese grāmatā «Mežaparks. Pilsēta priežu silā». Manuprāt, šīs rindas vistiešāk raksturo šīs vietas būtību. Tieši pateicoties bezgalīgi senajam Baltijas ledus ezeram, mēs Mežaparku varam skatīt tādu, kāds tas ir šodien.

Kāds tas ir šodien?

Jā, kritiski raugoties, ar pāris datortaustiņu palīdzību šo burvīgo vietu varētu noslaucīt no zemes virsas – vieglāk ir aprakstīt to, kāds tas kādreiz bija. Atkal un atkal nākas rakstīt vārdus par seno godību un zaudēto laikmeta liecību... Tūlīt aiz lepnā savrupnamu paprāvā kvartāla, kas, pārcietis krievu laikus, atkal pošas smalkos ietērpos, tūlīt aiz tā sākas zaļā pasaku valstība, kas pieejama vai ikkatram rīdziniekam, kam 20 santīmu ķešā tramvajam. Bet ko gan te būtu vērts aplūkot? Slavenā Dziesmu svētku estrāde, kuras centrālais un svarīgākais uzdevums – Dziesmu svētku norise – iekļauts pasaules mēroga kultūras mantojuma sarakstā. Vēl? Protams, Zooloģiskais dārzs, bet tas ir cita, apjomīga stāstījuma vērts. Vēl? Lai Dievs mani pasargā no tā, bet – bērnu atrakciju laukums, kas vienīgais diemžēl izdzīvojis visus juku laikus un nekautrējas uzņemt bērnus savā atbaidošajā trīsdesmitgadnieka aprīkojumā. Vispār jau jauki, ka ir saglabājusies vietiņa, kur var aiziet pasērst par savu bērnības laiku... Vēl te iespējams mācīties bezgaumības krāšņos plašumus – tie šeit zeļ un zied! Bez tā gan neviena cita ziedēšana te nav novērojama. Ja vien kārtējo reizi nepiesaucam posta ziedus...

Senajā priežu silā bez priedēm mūsdienās sastopams vēl kāds desmits citu vietējo kokaugu sugu un kāds ducis dažādu krūmu. Vēl arī, protams, svešzemju koki un krūmi – kopskaitā ap piecdesmit. Ziemciešu stādījumus šeit pamanīt visai grūti, bet vasaras puķes var saskaitīt uz dažiem vienas rokas pirkstiem.

Viss tautai par prieku

Droši vien kompartijai nebija kāda cita īpaša nolūka, ierīkojot šeit Rīgas Kultūras un atpūtas parku. Tā teikt, lai priecājas, atpūšas, bauda atļauto kultūru un nedomā par varai nepatīkamām lietām. Pirmie soļi labiekārtošanas jomā tika sperti jau 1949.gadā. Mežaparka izklaides apbūve tapa laikā, kas sasaucas ar tā saukto Staļina baroka ēras ziedu laiku. Šim lielummānijas virzienam tad arī viss tika pakļauts. Bet nu – pēc kārtas!

Jau pieminētajā 1949.gadā tika uzcelta brīvdabas estrāde ar 8000 skatītāju vietām, laivu stacija, lasītava un bērnu rotaļu sektors. Oficiāli parku atklāja 1949.gada 20.jūlijā par godu Latvijas PSR 9.gadadienai. Atklāšanas svinības notika brīvdabas estrādē, kas vēlāk ieguva Zaļā teātra vārdu. 1950.gadā tika uzbūvēts laika vērienam atbilstošs kinoteātris ar 350 vietām. Tad sekoja kafejnīca – ēdnīca ar 200 vietām, upju kuģīšu piestātne Ķīšezera krastā un visbeidzot bērnu dzelzceļš 3,5 km garumā ar trim stacijām. Jauki arī staciju nosaukumi: Komjauniešu, Pionieru un Skolas! Lielo Dziesmu svētku estrādi uzcēla 1955.gadā (arhitekti V.Šņitņikovs un G.Irbīte).

Mežaparks, kura vairs nav

Ja mēs gribētu vadīties pēc šiem 1988.gadā publicētajiem datiem šodien, tad nāktos secināt, ka tā visa ir tikai un vienīgi vēsture. Savulaik I.Dāvidsones publicētajā grāmatā minētās celtnes visas kā viena ir zudušas. No minētās grāmatas klajā nākšanas līdz mūsdienām pagājuši tikai nieka 15 gadi, bet no Staļina fundamentālā baroka celtnēm viss ir zudis. Protams, varam vīpsnāt par šīm kulta laika celtnēm, bet to vērtība bija un ir nenoliedzama, kā sava laika zīme. Vēsturei labpatikās, lai Mežaparks tās būtu saņēmies krietnā devā, tomēr, ko saudzē laiks, to nolīdzina cilvēks. Tā bija savdabīga un interesanta rota... Vēl daudzviet Mežaparka aizaugušie pauguri slēpj betona pamatus un drupas no kādreiz rosīgās dzīves. Dīvaini, bet vēsture reizēm izspēlē jokus un pasaudzē to, kas nebūtu tā vērts – te domāju jau minēto bērnu atrakciju laukumu, kas vēl pēc gadiem droši vien arī varētu jau pretendēt uz kādu pieminekļa statusu.

Kinoteātra fasādes drupas novāca tikai pirms nieka diviem gadiem. Zaļais teātris zuda astoņdesmito gadu nogalē. Dziesmu svētku estrāde laikam ir vienīgais būvobjekts, kas pārdzīvojis un izdzīvojis, tiesa gan, mainītā veidolā, par ko gan laikam nebūtu jāuztraucas, jo, mainoties valsts iekārtai, nākas arī šo to upurēt iepriekšējās dēļ... Blakus lielajai estrādei – piemineklis latviešu estrādes leģendai Norai Bumbierei, kas nesen jau atkal nez kuro reizi sabojāts... Ceļojot cauri šīm aizgājušā laika liecībām, allažiņ ir pavadījušas divējas sajūtas – lielas varenības un pamestības klātbūtne.

Tāds ir šis Mežaparks. Dabas veidots, cilvēka pārveidots un nu šķietami pamests. Reiz zem Mežaparka zīmola gozējās arī slavenais Saules dārzs, kuru šīs valsts varenie izputināja pavisam nesenā pagātnē. Protams, laiki mainīsies un šī vieta atdzims, bet neatgriezeniski būs zudusi vesela laikmeta liecība, kas būtu varējusi pastāvēt kā interesants kultūrvēsturisks akcents tuvējā Pierīgā.