Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Fasāde ir ļoti svarīga ēkas daļa, kas pieder visiem, jo neapzināti tā ietekmē garāmgājēju, kas ikdienā izmanto apkārtējo vidi. Cilvēks, kas vismaz nedaudz domā un analizē, pēc attieksmes pret fasādi var daudz ko uzzināt par ēkā dzīvojošās sabiedrības kultūras līmeni un dzīves uztveri. Tas bieži palīdz ceļojot. Diemžēl no fasādēm var nolasīt arī visas sabiedrības kaites un noslieces. Un skatoties uz Latvijas ēku fasādēm, tādas var saskatīt ļoti daudz. Lai kā tas nebūtu, bet būtībā šeit dzīvo nenobriedusi, viegli ietekmējama, mazizglītota sabiedrība.
Fasāde ir ļoti svarīga ēkas daļa, kas pieder visiem, jo neapzināti tā ietekmē garāmgājēju, kas ikdienā izmanto apkārtējo vidi. Cilvēks, kas vismaz nedaudz domā un analizē, pēc attieksmes pret fasādi var daudz ko uzzināt par ēkā dzīvojošās sabiedrības kultūras līmeni un dzīves uztveri. Tas bieži palīdz ceļojot. Diemžēl no fasādēm var nolasīt arī visas sabiedrības kaites un noslieces. Un skatoties uz Latvijas ēku fasādēm, tādas var saskatīt ļoti daudz. Lai kā tas nebūtu, bet būtībā šeit dzīvo nenobriedusi, viegli ietekmējama, mazizglītota sabiedrība.
Sāksim ar pieeju un attieksmi pret namu, kas ļoti cieši saistīta ar sabiedrības vispārējo kultūras līmeni. Pasaulē sabiedrības izglītošanai pievērš ļoti lielu uzmanību. Eiropā krasas izmaiņas attieksmē pret kultūras mantojumu un tradīcijām notika pēc kultūras revolūcijas «paģirām», kad bija zuduši vairāki Stokholmas priekšpilsētu rajoni, nolīdzināti daudzi Eiropas mazpilsētu centri un uz sabrukšanas sliekšņa atradās daudzi viduslaiku pilsētu centri. Attieksme pret vecajām ēkām bija tikpat noraidoša kā mūsdienās Latvijā. Bet, neskatoties uz šo negatīvo fonu, valstis ieguldīja ļoti lielus līdzekļus sabiedrības atveseļošanas programmās. Tika organizēti sabiedriski pasākumi, izveidotas nodokļu atlaides kultūras pieminekļu īpašniekiem, atviegloti kredīti, masveidā izdoti informatīvi izdevumi, veidotas izstādes, pilsētām un apdzīvotām vietām izstrādāti rekonstrukcijas un attīstības projekti, veicināta tradicionālās amatniecības attīstība, tradicionālo materiālu ražošana, izveidoti informācijas centri. 20 gadu darbs un policejiskas uzraudzības iestādes varēja likvidēt. Mūsu sabiedrības domāšanas un izpratnes līmenis diemžēl vēl joprojām ir 70.gadu beigu līmenī un progress ir ļoti minimāls. Tā kā pašreiz Latvijā jauc koka ēkas, Skandināvijā to darīja 70.gadu beigās - 80.gadu sākumā. Mūsdienās koka ēku nojaukšanu Skandināvijā uzskata par barbarismu un tur tādi gadījumi gandrīz nenotiek. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pagājuši 10 gadi, bet valsts pat nav noformulējusi savu attieksmi pret kultūras mantojumu, kur nu vēl vēlme izglītot sabiedrību. Visas šīs nebūšanas redzamas fasādēs.
Kad norauj ēkai ādu
Latvijas pilsētās bieži var redzēt, kā no fasādēm nokaļ pilnīgi visu apmetumu vai nomaina apšuvuma dēļus. Jauns materiāls, cilvēkiem darbs. Tikai jautājums, ko liksim vietā? Parasti ar celtniekiem izvēršas diskusija par materiāla kvalitāti un tehnoloģiskā procesa ievērošanu. 99% materiālu pēc kvalitātes ir sliktāki par veco materiālu un tehnoloģiskais process tiek ievērots ļoti reti. Mūsdienu un nepiemērotu materiālu pielietošana tiek attaisnota ar it kā ietaupīto dārgo celtnieku laiku, bet tajā pašā laikā, fasādes apdares noturība stipri vien samazinās. Lai iegūtu kvalitatīvu kaļķu javas apmetumu jānopērk kvalitatīvs baltkaļķis, pareizi tas jādzēš, tad kaļķu bedrē jātur vismaz 5 – 6 gadi, un tikai tad to var izmantot. Bedre jāuzmana, jo kaļķis nedrīkst izžūt vai sasalt.
Nepareizs apmetums nobendē ēku
Mūsdienās sarežģīts ir viss, pie kā ir jāpiedomā un kas būtu jāzina. Atrast meistarus vārda tiešajā nozīmē ir liela problēma. Bieži vien, pajautājot kādā no celtniecības firmām par strādnieku izglītību vai kvalifikāciju, izrādās, ka labākajā gadījumā profesionāli iegūta celtnieka, apmetēja izglītība ir tikai kādiem 5 – 10%. Parasti tie ir darba vadītāji un varbūt vēl kāds. Pēc pieredzes zināms, ka regulāri jāseko t.s. meistaram līdzi un jāatgādina, ka jāizdara tas, un tas un vēl tas. Un kur nu vēl piemērotu laika apstākļu izvēle, gaisa mitrums, noēnojums par ko vispār neviens t.s. meistars ne zina, ne ievēro. Jūs jautāsiet, vai vispār kāds māk kvalitatīvi apmest un var to atļauties? Māk un dara, bet te ir cits jautājums. Vēsturiskajām fasādēm to veidošanas laikā ir ievēroti visi laika un pieredzes rezultātā ievērotie nosacījumi, lai apmetums pie fasādes turētos un kalpotu ilgi. Vēsturiskais apmetums mūsu klimatiskajos apstākļos pie normālas kopšanas, kalpo vismaz 200 – 300 gadu. Ēkas ārsienas un telpās dzīvojošie cilvēki neapzināti jūtas labi. Mūsdienu jaunie apmetumi orientēti ~10, maksimums 20 gadiem. Tas ir īslaicīgs produkts.
Cementa un nekvalitatīva kaļķa pielietojums mūsdienās ir padomju laiku nekvalitatīvās celtniecības dogmas, no kurām ļoti daudzi vēl nespēj atteikties. Fasāžu apmetumā, izmantojot cementu, cietīs ēkas ārsienas. Tās kļūs mitrākas un automātiski mitrākas kļūs telpas. Pie šāda procesa pakāpeniski sāks erodēt mūra virskārta un nākošajā stadijā jau ir t.s. brants. Iekštelpās var parādīties mitruma traipi un pelējuma sēnīte. Tas, protams, nenotiek pusgada vai gada laikā, bet vide pamazām pasliktināsies un kļūs neveselīga.
Vai jānokaļ vecais apmetums? Celtnieki teiks, ka, protams, jānokaļ, jo citādi viņi nevarēšot dot garantiju. Bet cik lielu garantiju? Ne jau 200 gadu. Runājot par oriģināla vēsturiska apmetuma saglabāšanu atkal jāatgriežas pie izpratnes par kultūras pieminekli. Oriģināls apmetums ir kultūras pieminekļa neatņemama sastāvdaļa kā logi, durvis, jumta konstrukcija vai iekštelpu apdare. Eiropā apmetuma konservācija un restaurācija ir ļoti populāra un izplatīta.
Latvijā ir tikai divi labi pēdējos gados veikti objekti, kurus ir vērts apskatīt – Bauskas pils fasāžu apdare grafito tehnikā un Rundāles pils dārznieka mājas fasādes. Abās vietās ievērots viss izpratnes un saglabāšanas jautājumu kopums.
Izgludinātais vecītis
Vecai ēkai jāizskatās vecai: ar grumbām, nelīdzenumiem un deformācijām. Mūsdienās ļoti bieži mēdz pārspīlēt virsmas gludumu. Vecrīgā var redzēt, ka uz vecās virsmas liek plastikāta sietu, un tad gludi, gludi nošpaktelē. Šo celtni nokrāso ar silikātu krāsām un vizuāli pat īsti nevar saprast, vai tā ir veca celtne vai jauna. Tas ir sirmgalvis, kuram veiktas plastiskās operācijas un nomainīta visa āda. Manuprāt, šāds sirmgalvis izskatītos baisi. Bet diemžēl tāda ir kļuvusi Vecrīga. Fasādes ir nedzīvas, plakanas un vairs nav grumbu, kas norāda uz šo cienījamo vecumu. Skandināvijā ir pilsētas, kur regulē faktūras un materiāla pielietojuma jautājumus. Īpašniekiem pat aizliedz savas ēkas pārāk bieži pārkrāsot, lai tās neizskatītos pārāk skaistas un jaunas. Tradicionālo metožu un materiālu pielietojums ir viena no izejām, kas ļauj iegūt dzīvu fasāžu virsmu vēsturiskām ēkām un jaunbūvēm. Mūra ēkām tie atkal ir kaļķi un kaļķu krāsas. Par kaļķi un kaļķu krāsām rakstīju iepriekšējos VV numuros. Runājot par praktiskajiem jautājumiem, krāsu tirgū ir parādījusies kaļķu krāsa ar garantiju un sertifikātiem (tiem, kam interesē papīri), kas tiek ražota Itālija vienā no firmas Sadolin rūpnīcām. Līdz šim produkts tika izplatīts Rietumeiropā, bet nu tas pasūtot pieejams arī Latvijā. Plašā tirdzniecībā šīs krāsas nebūs nopērkamas. Ir pagājis gads kā nodibinājusies firma «Tradima», kas tīri labi tiek galā ar kaļķu apmetumiem un krāsojumu. Tas ir uzņēmums, kur par šīm tēmām var runāt.
Koka ēku fasādes
Senākās koka ēkas parasti bija bez īpašas apdares. Tikai no 17.gs. ēkas sāka krāsot vai darvot. Rakstītajos avotos tieši 17.gs. sāk pieminēt toni, kādā krāsotas sienas, logi, slēģi vai durvis. Dominē barokam raksturīgi spilgti tīri toņi – sarkans, melns, zaļš, tumši pelēks, balts. Viss balstījās uz kontrasta principa. Fasādes parasti krāsoja sarkanas, bet logus sarkanus, zaļus, pelēkus. Logu apmales un dzegas melnas. Sarkanais tonis bija populārs arī vēl visu 18.gs. 1.pusi un atsevišķos gadījumos sastopams līdz pat 19.gs. sākumam, bet ar citu logu, dzegu u.c. elementu koloristiku. Parasti tēsto baļķu virsmas krāsotas ar t.s. zviedru jeb miltu krāsu, bet galdniecībā izmantoja lineļļas krāsas.
Dēļi kā zelmiņu apšuvums pazīstams kopš viduslaikiem, bet koka ēku fasādēm tas tiek lietots tikai no 18.gs. 2.puses. 18.gs. beigās vēl ļoti reti ēku fasādēm izmanto dēļu apdari. Populārākais 18.gs. beigās – 19.gs. sākumā ir vertikālo dēļu apšuvums, kas, līdzīgi kā siju griestiem, likts trinītī. Virsējo dēļu malām parasti S veida profils. Ar 19.gs. 2.ceturksni – 19.gs. vidu biežāk un biežāk ēku fasādes sāk apšūt ar platu, spundētu vai pusspundētu horizontālu dēļu klāju. Ampīra periodā ļoti populāra bija apdare ar dēļiem, kas imitēja rustiku – mūra ēkas apmetumu. 19.gs. 70.gados, strauji attīstoties rūpniecībai, Rīgā un Vidzemes mazpilsētās pieauga pieprasījums pēc nelieliem dzīvokļiem. Šo nišu aizņēma pārsvarā vienkārša izpildījuma divu stāvu koka ēkas. Virs plankām no ārpuses nagloja jumta papi, un tad spundētus vai pusspundētus dēļus ar nelielu apaļu profilu.
Ēvelētos dēļu apšuvumus visos periodos krāsoja ar lineļļās krāsām, par kurām nekas labāks līdz pat mūsdienām nav izgudrots. Tikai nabadzīgākajās mazpilsētās, muižu centros vai lauku sētās sastopams arī dēļu krāsojums ar miltu krāsu, kuras noturība uz dēļiem ir ļoti slikta. Klasicisma periodā (18.gs. beigas – 19.gs. sāk.) fasāžu plakne bija zirņu pelēka, dzeltena, rozā vai zilganpelēka, bet detaļas baltas vai gaiši pelēkas. Ampīra, bīdermeijera periodā (19.gs. vidus) ēku fasādes gandrīz vienmēr bija dzeltenas vai pelēkas, bet detaļas baltas. Historisms (19.gs. 2.puse – 20.gs. sākums) nāca ar spilgtiem piesātinātiem toņiem. Fasāde, ailu apmales, starpdzegas, dzegas un citus apdares elementus gandrīz vienmēr krāsoja vienā tonī – tumši sarkanu, haki zaļu, tumši pelēku, zaļu, tumši dzeltenu. Mēdza iekrāsot melnus elementus. Logus visbiežāk krāsoja brūnus, zaļus, tumši pelēkus vai āderēja, imitējot koka šķiedru. Jūgendstils ienāca ar gaišiem toņiem – zilganzaļs, violetīgi toņi, rozā, balts (arī visa fasāde). Dekoratīvos elementus vai apmales mēdza izcelt ar krāsojumu spilgtos toņos – zilu, sarkanu, oranžu. Pēc Pirmā pasaules kara ēkas lielākoties krāsoja rozā vai smilšu dzeltenas ar gaišām detaļām.
Nevajadzētu aizmirst, ka attiecīgam arhitektūras stilam vai periodam ir raksturīgs savs fasāžu krāsojums – toņu salikums, kas bija komplektā ar jumta segumu un apkārtnes labiekārtojumu. Bieži vien, no mūsdienu skatījuma, tas var būt jocīgs, bet, ticiet man, ja sākumā jūs šaubīsieties, tad vēlāk nenožēlosiet un būsiet pat priecīgi par savu izvēli. Vislabāk ēka izskatīsies tieši sākotnējā izskatā, kas katru ēku padara individuālu un vienreizēju.