Ak kungs, Kronvalda parks!

Kronvalda parka aizsākumi meklējami jau tālajā 15.gs., tiesa gan, savas pastāvēšanas ilgāko laiku tas vienmēr bijis slēgta tipa teritorija. Pirmsākumos te saimniekoja Strēlnieku biedrība un parks bija vācu aristokrātijas īpašums līdz pat ne tik tālajam 1927.gadam. Mūsdienās vienīgie seno dienu liecinieki ir parka milzīgie koki, kas izmēru un gadu ziņā tālu apsteidz pat kanālmalas kolēģus.

Tomēr pirmais un līdz šim nozīmīgākais notikums parka dzīvē ir datējams ar 1883.gadu, kad pēc izcilā dārzu meistara Georga Kūfalta projekta to būtiski paplašināja par Rīgas pilsētas līdzekļiem. Otru būtisku rekonstrukciju tas piedzīvoja 20.gs. 20.- 30.gados pēc Andreja Zeidaka projekta. Toreiz īpaša uzmanība tika pievērsta puķu dobēm un rozārijam. Rozārijā ziedēja 2000 rožu krūmi. A. Zeidaks bija iecerējis te izveidot botānisko dārzu, tāpēc no Vācijas tika pasūtīti daudzi svešzemju koki un krūmi, bet bargajā 1939.gada ziemā puse no stādījumiem izsala.

Kronvalda parks, jeb toreiz saukts par Strēlnieka dārzu, tautai tika atvērts 20.gs. 20.gadu pašās beigās. Šobrīd droši varu apstiprināt faktu, ka Kronvalda parks savā ilgajā mūžā ir piedzīvojis neskaitāmas rekonstrukcijas, pārbūves un uzlabojumus (kas gan ne vienmēr būtu atzīmējami ar plusa zīmi. M.E.). Un jā, kādreizējais Strēlnieku dārzs savu tagadējo nosaukumu — Kronvalda parks — saņēma nacionālās pašapziņas uzplaukuma ērā – 30.gados — un pilnā vārdā tas būtu saucams par jaunlatvieša kustības dalībnieka Ata Kronvalda parku.

Dzīvā un nedzīvā kultūras vēsture

Par to, ka kultūras vēsture var pastāvēt dažādās formās, liecina arī notikumi Kronvalda parkā. Protams, savas lielākās pārmaiņas Kronvalda parks piedzīvojis izdevīgās vietas dēļ, un, domājams, ap to vēl ne mazums šķēpu tiks lauzti arī turpmāk. Diemžēl.

Pirmais jaunienācējs pēc Lielā Tēvijas kara ir latviešu rakstnieks Sudrabu Edžus, kura piemiņa iemūžināta krūšutēla formā 1957.gadā, un tas godina rakstnieku joprojām. 1982.gadā Kronvalda parkā mājvietu rada rakstnieka Andreja Upīša atveids bronzā, kas, veiksmīgi pārdzīvojis visus parka labiekārtojumus un uzlabojumus, atgriezies savā vēsturiskajā vietā. Kādu interesantu un neatņemamu Latvijas kultūras vēstures lappusi glabā kāds cits parka objekts, kas stipri mainījis kā savu formu, tā saturu, tomēr dzīvs joprojām. 1971.gadā Kronvalda parkā pie paša kanāla uzbūvēja “Piena restorānu”, vēlāko kafejnīcu “Ainava”. Ēka, vismaz man neizprotamu iemeslu dēļ, tagad pieder Rīgas brīvostai, kas tur iekārtojusi kantori. Bet solītais pastāstiņš ir aptuveni šāds: septiņdesmito gadu nogalē, kad Piena restorāns vēl pildīja savas primārās funkcijas, tajā satikās divas draudzenes — vidusskolnieces. Diskusijas tēma esot bijusi latviešu kultūras glābšana no vienmuļības kraha, un it īpaši, no posta, kas vairumā gadījumu valdīja latviešu teātra repertuārā. Sarunas rezultātā abas izsecina, ka režisoriem trūkst sakarīgu un mūsdienīgu oriģināllugu un, lūk, vienīgais risinājums — vienai no viņām jākļūst par dramaturgu un jāstudē M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā. Atliek vien piebilst, ka vēsturisko sarunu virpināja pazīstamā grafiķe Anna Bētiņa un mana šodienas kolēģe “Vides Vēstīs”, dramaturģe Lelde Stumbre.

Kompartijas ligzda

Protams, grūti pateikt, kā būtu attīstījusies Kronvalda parka apbūves vēsture, ja nebūtu notikusi Latvijas okupācija, bet vēstures gaitai labpatikās izspēlēt kārtējo joku ar latviešiem. Tā nu sanāca, ka izcilā jaunlatviešu kustības darboņa Ata Kronvalda vārdā nosauktajā parkā 1974.gadā mājvietu rada Latvijas Komunistiskā partija, kuras ligzda tapa tieši te. Iepretī komunistiskās partijas Centrālās komitejas jaunceltnei aiz A.Upīša platās muguras tika iestutēts salīdzinoši neliels kompartijas un valsts darbinieka Arvīda Pelšes krūšutēls. Paldies Dievam, laiks visu noliek savās vietās un Pelši aizejošā kompartija laikam paķēra līdz…

Lai nostiprinātu savas vadlīnijas dzīvē, partijai bija vajadzīgs politiskās izglītības nams, kurš, protams, tika uzstutēts (1982.gadā) netālu no galvenās mītnes, arī tepat — Kronvalda parkā. Mazliet gandarī fakts, ka tieši tur notika LTF I kongress, bet šoreiz ne par to.

Kas kuram prātā?

Grāmatā «Rīgas sabiedriskie apstādījumi» par šo laikaposmu teikts: «Priekšlaukumu un celiņus izlika ar plātnēm, ierīkoja dekoratīvu baseinu ar strūklakām; apstādījumus saudzīgi rekonstruējot, saglabāja lielāko daļu veco koku (izcēlums mans. M.E.). Kopā ar pieminekli Tautas rakstniekam Andrejam Upītim, ko darinājuši tēlnieks A. Terpilovskis un arhitekts G. Asaris, uz koku fona Politiskās izglītības nama celtne veido vienotu, parka ainavā iekļautu ansambli.

Mazliet par ansambļiem

Te nu jāpiebilst, ka to, ko saudzēja svešā vara, vieglu roku iztirgoja pašmāju dzīves gaitas lēmēji apmēram divdesmit gadus vēlāk. Runa ir par kādu ansambli, kura virszemes daļa paviršu garāmgājēju vai vienkārši nezinātāju varētu stipri izbrīnīt. Nav daudz vietu Rīgā, kur debesis spoguļojas stikla piramīdās un aklas trepes noved pazemē… Te nu vietā pieminēt Kronvalda parka pirmrindnieka statusu, jo, atšķirībā no citiem Rīgas parkiem, Kronvalda parkā, par spīti sabiedrības protestiem, tomēr tika uzbūvēta pazemes autostāvvieta.

Varbūt tikai retais rīdzinieks šopavasar pamanīja, ka labākajā gadījumā te salapojis tikai katrs otrais koks. Nepaceļot galvu augstāk, pagaidām viss šķiet normāli — stumbru skaits saglabājies iepriekšējais, vienīgā nelaime, ka dzīvība tajos lāga neturas iekšā. Atliek vien cerēt, ka Kronvalda parks savu pirmrindnieka statusu saglabās un paliks vienīgais, kurā glabāsies dzelzs rumaki betona skavās.

Prieks, ka dendroloģiskā sastāva ziņā Kronvalda parks šobrīd ir otrs bagātākais Rīgas sabiedriskais parks, — labs pazinējs te atradīs 104 svešzemju koku un krūmu sugas un formas. Cerēsim, ka šo Rīgas cienīgo Ginesa rekordskaitu automašīnas nepārtrumpos. Varbūt vismaz sugu ziņā ne.