"Mūsu cilvēks" – futbola eksperts Miķelis Rubenis

- Līdz šim gan futbola eksperti, gan futbola federācijas pārstāvji savos komentāros ir norādījuši, ka, spēlējot ar tik spēcīgām komandām kā Čehija, Vācija, Nīderlande, mūsu sportistiem nevajadzētu izvirzīt nekādus augstus mērķus. Kas mūsējiem būtu jāizdara Portugālē, lai jūs teiktu, ka esat gandarīts par viņiem? - Viņiem nekas sevišķs nav jāizdara. Viņiem ir jānospēlē tā, it kā spēlētu divas līdzīgas komandas. Viena no viņām uzvarēs, un viena zaudēs vai nospēlēs neizšķirti. Ja nospēlēs neizšķirti, tad katra no viņām zaudēs divus punktus. Tas, ka vācieši taisa jokus, tas ir ļoti labi. Tie ir smiekli caur asarām. Viņi nejūtas droši un stabili. Vācijā ir diezgan daudz cilvēku, kas slepus, neteiksim, cer, ka vācieši dabūs zelta medaļas. Bet tomēr viņi gribētu atrast sev attaisnojumu, ka bažas ir bijušas pamatotas. Futbols ir par daudz nopietna lieta, lai taisītu tādus lētus jokus. Bet jokot vajag. Pateicoties tam, ka mums ir futbols, Latvija ir iekļuvusi finālistu skaitā. Es personīgi, kamēr vēl neesmu ticis līdz Portugālei, satieku ļoti daudzus smaidošus cilvēkus. Biju nesen vienā koncertā. Pirmajās rindās sēdēja mūsu "krējums", un mani sāk sveicināt, lai gan es viņus pazīstu kādus 20 gadus un viņi mani arī, bet tagad sāk sveicināt. Pilnīgi sveši cilvēki sāk smaidīt. Šodien viens "RIMI" bodē pienāca klāt un saka: "Neejiet tik ātri prom, pasakiet, kā tur būs?" Absolūti svešs cilvēks. Cilvēkiem ir labs garastāvoklis. Mūsdienās tas ir lielākais futbola nopelns, ka cilvēki smaida. Cilvēki kaut ko gaida, cer, un viņi ir labā garastāvoklī. - Jūs pavadījāt mūsu sportistus uz Portugāli. Ko jūs redzējāt viņu acīs? Ar kādu garastāvokli viņi devās uz spēlēm? - Viņi devās it kā uz kaut kādu kārtējo savu spēli. Tur bija karsējmeitenes un viss bija nedaudz savādāk nekā parasti, bet futbolisti pie tā ir pieraduši. Man liekas, ka tik daudz, cik intervijas viņi ir devuši un kur tik viņi nav bijuši šinīs dienās, tā ka mēs pajokojāmies, vai maz viņiem bija laiks trenēties, izturēt tādu slodzi. Viņi šodien ir Portugālē, un viņiem rīt jau būs nost Latvijas spiediens, un tur viņi pārslēgsies uz citu režīmu. Domāju, ka viss būs kārtībā. - Vai tas, ka no mūsu sportistiem netiek prasītas ne lielas medaļas, ne augstas vietas, kaut kādā veidā psiholoģiski varētu arī palīdzēt? - Ja mums diviem noliks uz 100 metru finiša maisu ar zeltu, noliks priekšā barjeras un teiks "kurš būs pirmais, dabūs maisu ar zeltu" - vinnēs tas trešais, kas māk skriet pār tām barjerām, ne es un ne jūs. Tas ir tāds salīdzinājums. Mēs nerunājam, cik saņems. Uzdevums tomēr nāk no tiem laikiem, kad sports bija saistīts ar politiku. Īpaši futbolā vienmēr ir mēģināts spriest no futbolistu rezultātiem par nācijas stiprumu, par valsts kārtību. Ja futbols ir kārtībā, tad valstī viss ir labi. Sliktā valstī nevar slikti spēlēt. - Cik nopietni uz mums raugās čehi, vācieši, nīderlandieši? Šodien "Panorāmā" ziņās mēs dzirdējām, ka čehu trenerim šodien bija plānots noskatīties Latvijas spēles videoierakstu, bet tā vietā viņš izvēlējās doties pie zobārsta. Mēs redzējām, ka turki mūs nenovērtēja. - Viņam ir pilnīga taisnība. Viņam ir jāiet pie zobārsta tagad, lai viņam nesagādātu zobu sāpes sava komanda un mūsu komanda. Viņam ir pēdējais laiks iet. Katrs cilvēks izvēlas to, kas ir tas svarīgākais. Mēs paši lepojamies ar to, ka pārsteidzām turkus, apspēlējām viņus un tikām viņiem garām. Bet sportā tas ir lāča pakalpojums, jo pēc tam, kad esam apspēlējuši Turciju, atņēmuši punktus Zviedrijai, ir izslēgts, ka mūs nenovērtēs. Mums vairs nebūs pārsteiguma momenta. Mēs esam atmaskoti. Mēs esam tikai 53. vietā pasaules futbola klasifikācijā, bet tas vēl nav rādītājs. - Kā jūs raksturotu mūsu treneri Aleksandru Starkovu? Mēs redzējām, ka viņš sācis intervijas sniegt arī latviski. Jūs viņu agrāk kritizējāt par to. - Tas ir žurnālistu nopelns. Mēs viņu tā esam "zāģējuši". Mani te intervēja vācu žurnālisti, franču žurnālisti, un nemaz nerunājot par mūsu pašu cilvēkiem. Man prasa, lai atklājot to noslēpumu, kur ir tas fenomens, kā tas ir iespējams, ka tik maza valsts tur ir iekļuvusi. Es atbildu pavisam vienkārši, ka "Real Madrid" var nopirkt pasaules labākos futbolistus visus savā komandā. "Chelsea" nopērk čukču gubernators Abramovičs visus, kurus varēja nopirkt, un tagad nopirks tos, kurus vēl nebija paspējis nopirkt. Bet neviens no viņiem ar viņu treneriem nav savas valsts čempions. Nav pat trijniekā iekšā. Mums nav tās naudas. Mēs nekad neko nenopirksim. Bet mums ir tāds treneris un mums ir tāda komanda, kurai ir tas, ko par naudu nevar nopirkt. - Šķiet, tik daudz par futbolu kā pēdējā pusgada laikā nav runāts pēdējos desmit gadus. Vai Latvijā futbols varētu kļūt par sporta karali? - Tagad Latvijā ir 11 un drīz Tukumā būs 12. mākslīgā ledus slidotava. Visi slidos tā kā traki. Tad, kad mums Latvijā visos centros būs mākslīgie laukumi. Mums tagad ir kādi 20. Pavisam nesen bija pats Indriksons ar visiem federācijas vadītājiem Gulbenē, Balvos, Madonā, apskatīja tās vietas un ceļ jautājumu valdībā par mākslīgiem laukumiem. Vajag pēc iespējas vairāk tos laukumus, lai puikām būtu kur spēlēt. Lai viņi iet ārā un spārda bumbu. Jābūt arī internātiem, kur atlasīt talantīgākos. Viņi tur var mācīties, kārtīgi paēst un viņus uzrauga ārsts. Futbols pirmais bija jau Ulmaņlaikā Latvijā. Mums tagad ir tik daudz sporta veidu, mēs visur gribam medaļas. Tas ir nereāli. Ir jābūt kaut kādai prioritātei un jāspēlē tās spēles, kuras spēlē visā pasaulē un Eiropā. - Jūs pats uz Portugāli dosities? - Jā, es došos. Es šeit esmu uzaicināts tikai tāpēc, ka visi smukie un jaunie žurnālisti jau ir tur. Es esmu te tikai kā tāds vietnieks. Tāpēc jūs man te tādus komplimentus izsakāt.