Patiesība par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu (56)

Latvijas Vēsturnieku komisijas oficiālais viedoklis Varam tikai ar nožēlu kostatēt, ka mūsdienu demokrātiskā Krievijas Federācija atgriezusies pie padomju laika vēstures "tradīcijām", kad patiesībai nebija izšķirošas nozīmes, toties īpaši svarīgi bija dažādi apgalvojumi, kurus citi nevarēja pārbaudīt. Minētā memoranda noslēgumā ir pievienoti fragmenti no desmit dokumentiem, no kuriem četri it kā ņemti no Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva, neuzrādot tuvāk arhīva fondu numurus. Pēdējais (desmitais) dokuments vēsturniekiem ir plaši pazīstams un attiecas uz Štropa akciju Varšavā 1943. gadā, likvidējot ebreju geto, bet tam nav nekāda sakara ar latviešiem. Arī pašā memoranda tekstā ir izteikti nepatiesi apgalvojumi un sastopamas daudzas atsauces uz apšaubāmiem avotiem. Minēsim nesamērīgi pārspīlētos skaitļus par upuru skaitu nacistu okupētajā Latvijā: Salaspils nometnē vien esot iznīcināti 101 100 padomju pilsoņu, bet visā Latvijas teritorijā nogalināti 313 798 civilisti un 330 032 padomju karagūstekņu. Šie skaitļi ir vārda tiešā nozīmē ir "izzīsti no pirksta", tiem nav vietas nopietnos vēstures pētījumos. Pieminētajā memorandā mēģināts Latvijas un latviešu leģiona vēsturi raksturot kā "nacionālā šovinisma" un "kolaboracionisma" problēmu. Līdzīgi kā to, sākot ar 60. gadiem, darīja padomju propaganda, arī Krievijas Ārlietu ministrija mēģina visu latviešu leģionu vainot kara noziegumos. Šī metode ir absurda. Minētajai institūcijai var tikai ieteikts veicināt savā valstī vēstures pētījumus, kas skar tos miljonus PSRS pilsoņu, kuri dienēja tā sauktajos Austrumu leģionos (Ostlegionen), ģenerāļa A. Vlasova Krievijas atbrīvošanas armijā un citās daļās. Latvijas iedzīvotāji paši mācēs izvērtēt savu vēsturi. Latvieši nepiedalījās represijās Latvijas vēsturnieku pētījumi pārliecinoši atspēko dezinformāciju par latviešu līdzdalību Vācijas karaspēka vienībās. Nav pamata apgalvojumam par tiešu saistību starp latviešu leģionu un agrāko militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet gan cīnījās frontē pret PSRS karaspēku — tās valsts armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, represējusi civiliedzīvotājus un draudēja to okupēt otrreiz. Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Pašās kara beigās no agrākajām nacistu partijas un SS pakļautām struktūrām tajā ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, bet tas nepadara visu leģionu par noziedzīgu. Nirnbergas kara tribunāla spriedumā 1946. gada 1. oktobrī precīzi ir noteikts personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā — liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Ja mēs sekotu Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieku "loģikai", tad varētu apgalvot, ka Sarkanā armija ir piedalījusies masu slepkavībās pret ebrejiem, jo 1944. un 1945. gadā Sarkanajā Armijā iekļāva daudzus tūkstošus sagūstīto latviešu leģionāru. Latviešu leģions Eiropā nebija izņēmums Otrā pasaules kara sākuma posmā PSRS gandrīz 22 mēnešus bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā un kopā ar to, kā arī patstāvīgi veica kara noziegumus. Kaut arī vēlāk PSRS kļuva par demokrātisko lielvalstu — Lielbritānijas un ASV — sabiedroto, latviešu leģionāru cīņa pret PSRS nebija cīņa pret visu antihitlerisko koalīciju. Leģionāri bija pozitīvi noskaņoti pret Rietumu lielvalstīm un ar tām saistīja lielas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Taču Latvija, Lietuva un Igaunija izrādījās vienīgās okupētās Eiropas valstis, kuru neatkarība netika atjaunota pēc Otrā pasaules kara. Latviešu leģiona vēsture jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu darbības kontekstā. Šāds skatījums parāda, ka latviešu leģions Eiropā nebija izņēmums. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS (Waffen-SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no "ģermāņu" zemēm — Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas un Beļģijas. Kara pēdējos gados SS karaspēks zaudēja elitāro raksturu un pārvērtās no "fīrera gvardes" par daudznacionālu armiju. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piespieda SS vadību atteikties no rasiskiem kritērijiem un iesaistīt "neģermāņu" tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, kazaku, ungāru, rumāņu, horvātu, latviešu, igauņu un citu tautu militāras vienības. Īpaša parādība SS karaspēkā bija musulmaņu vienības, piemēram, austrumturku ieroču vienība, tatāru kalnu brigāde vai Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru, no kuriem aptuveni 57% nebija Vācijas vācieši. Latvijā un Igaunijā leģiona veidošana lielā mērā notika tiešas mobilizācijas rezultātā. Tikai neliels, bet precīzi nezināms skaits latviešu pieteicās dienestam brīvprātīgi. Nacisti visur lietoja apzīmējumu "brīvprātīgie", lai slēptu starptautisko tiesību normu regulāru neievērošanu leģiona vienību formēšanas procesā. Iztēlojot, ka Latvijā un citās Austrumeiropas zemēs nevācu militāro vienību komplektēšana norisinās uz brīvprātības pamatiem, nacisti varēja radīt mītu par ieroču SS karaspēku kā Eiropas armiju, kuras sastāvā brīvprātīgi pret "aziātisko boļševismu" cīnās pusmiljons cittautiešu. "Reiha ērgļa nagos" Latviešu leģiona kodols bija 15. un 19. divīzija ieroču SS karaspēka sastāvā. Lai saformētu šīs vienības, Latvijā no 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim tika veiktas piecas mobilizācijas akcijas. Pirmā — no 1943. gada marta līdz augustam, nodrošināja leģionam 17 971 vīru. Otrā 1943. gada oktobrī—novembrī un trešā 1943. gada decembrī /1944. gada janvārī deva leģionam apmēram 12 000 cīnītāju. Sākot ar 1944. gada februāri, Baltijas ģenerālapgabali tika "piešķirti" SS reihsfīreram H. Himleram "kā SS leģionu papildinājumu rezerve", un vienīgi viņš bija tiesīgs veikt pārbaudes un iesaukšanas. Leģiona veidošana Latvijā norisinājās laikā, kad vācieši jau vairs netika uztverti kā "atbrīvotāji". Kā precīzi minēja latviešu rakstnieks Z. Skujiņš: "Reiha ērgļa nagos pavadītais laiks cerību medu bija pārvērtis mielēs." Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos mobilizāciju leģionā daudzi latvieši tomēr uzskatīja par pieņemamu, jo Latvijai draudēja otrreizējā padomju okupācija un iedzīvotāju iznīcināšana. Citi "gāja leģionā", samierinoties ar likteni un pakļaujoties jebkurai bargai varai piemītošai hipnozei. Psiholoģiski tas ir labi saprotams, jo sacelšanās pret bargu varu draud ar tūlītēju bezcerību, bet pakļaušanās varai it kā saglabā vēl kādu iespēju izdzīvot un pasargāt sevi. Latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē neapšaubāmi bija saistīta ar kolaborāciju. Taču šādu situāciju noteica Padomju Savienības agresīvā un un noziedzīgā politika Baltijā 1940.—1941. gadā. Šo sadarbību sekmēja latviešu centieni atgūt padomju okupācijas rezultātā zaudēto Latvijas neatkarību. Otrā pasaules kara gados neviens, pat lielvalstis, nevarēja izraudzīties sabiedrotos pēc ideoloģiskās pārliecības vai morāliem apsvērumiem. Citādi dienasgaismu neieraudzītu demokrātisko lielvalstu un totalitārās Padomju Savienības koalīcija. Visu noteica aktuālās intereses un to zināma sakritība noteiktā laika posmā. Krusta karā pret boļševismu Vēsturnieku pētījumi parāda, ka svarīga gan latviešu, gan citu Eiropas tautu sadarbības motivācija ar Vāciju bija "piedalīšanās krusta karā pret boļševismu". Taču atšķirībā no ģermāņu brīvprātīgajiem latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un "Jauno Eiropu". Latviešu leģionārus nesaistīja Vācijas militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret ienīsto Padomju Savienību. Grūti iedomāties latviešu leģionu, ja nebūtu pirmās padomju okupācijas "baigā gada". 15. divīzijas komandieris vācu oberfīrers Ā. Akss 1945. gada 27. janvārī rakstīja: "Pirmām kārtām viņi [leģionāri] ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā — Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo meklē sadarbību ar Rietumu civilizāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par savu nacionālo pienākumu". Daudzi latviešu karavīri uztvēra leģionu kā nākamās Latvijas nacionālās armijas kodolu un cieši saistīja piedalīšanos karā pret PSRS ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Leģionāru uzskati un noskaņojumi spilgti atklājās vēstulēs piederīgajiem. Kā liecina pasta cenzoru atskaites, 15. divīzijas karavīru vēstulēs bieži tikusi izteikta doma — lai cīnītos, līdzās "negatīvam mērķim" — aizsardzība pret boļševismu, vajadzīgs arī "pozitīvs mērķis" — Latvijas autonomija. 1944. gada vasarā, frontei tuvojoties Latvijas robežām, šī prasība atvirzījusies otrajā plānā, jo galvenā doma bija tiešie draudi dzimtenei. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti liecina, ka latviešu leģionāru vienībās valdījis spēcīgi izteikts antivācu noskaņojums. Virsnieku aprindās apspriesta nepieciešamība aizsargāt Latviju vajadzības gadījumā arī pret vāciešiem. Šādu informāciju, piemēram, saturēja Latvijas drošības policijas un drošības dienesta priekšnieka R. Langes ziņojums, kas datēts ar 1943. gada 1. augustu. Reihskomisariāta "Ostland" politiskās nodaļas vadītājs F. Trampedahs 26. oktobrī piesūtīja izvilkumu no šā ziņojuma okupēto austrumu apgabalu ministram A. Rozenbergam, izvirzot jautājumu, vai latviešu leģiona esamība ir pietiekams iemesls, lai lemtu par Latvijas autonomiju. Amerikas principiālais lēmums Latviešu ieroču SS divīzijas nav pielīdzināmas vācu ieroču SS vienībām. Latviešu leģiona piederība pie SS bija formāla. Latviešu karavīri nebija ne nacistiskās partijas biedri, ne SS organizācijas locekļi. ASV pārvietoto personu komisija 1950. gada 1. septembrī skaidri norādīja: "Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, kādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību." Tas teikts Pārvietoto personu komisijas locekļa H. Rozenfīlda vēstulē Latvijas pilnvarotajam lietvedim Vašingtonā J. Feldmanim 1950. gada 12. septembrī. Iespējams, pietiekami augstā līmenī ASV principiāls lēmums vai atzinums par latviešu un igauņu SS divīziju nenacistisko raksturu bija pieņemts jau krietni agrāk. Par to liecina kāda interesanta pēckara Eiropas vēstures epizode. Laikā no 1946. gada vasaras līdz 1949. gadam latviešu sargkareivji no latviešu leģionā dienējošo karavīru vidus kopā ar igauņiem, lietuviešiem un citu tautību pārstāvjiem amerikāņu virsvadībā piedalījās nacistisko kara noziedznieku tiesas procesu, tā saucamo Nirnbergas "turpinājumu procesu " apsargāšanā.