Tulki iesildās (11)

— Janvāra sākumā pirmo reizi Eiropas Parlamenta pastāvēšanas laikā tā plenārsēde Strasbūrā tulkota latviešu valodā. No 2004. gada 1. maija latviešu valoda kļūs par Eiropas Savienības darba valodu un Latvijas deputāti varēs uzstāties latviski. Vai Latvija spēs nodrošināt, lai latviešu valoda Strasbūrā skanētu bez ķibelēm un aizķeršanās? — Šo pirmo sēdi tulkoja Latvijas tulki, kurus Eiropas Parlaments pieņēmis darbā uz laiku un kuri strādās Briselē. Taču viņiem Briselē vēl jākārto otrs eksāmens. Pirmo eksāmenu šie tulki veiksmīgi nokārtojuši tepat Latvijā. Eiropas Komisijas rīkotos eksāmenus kopš 1997. gada nokārtojuši apmēram 40 cilvēki no Latvijas. Viņi iekļauti Eiropas Savienības institūciju sarakstā un strādā kā brīvie jeb ārštata tulki. Vajadzības gadījumā ar viņiem sazinās no Briseles un piedāvā tulkot — galvenokārt Rīgā vai Briselē. Brīvo tulku darbā pieņem uz dienu vai nedēļu, raugoties pēc apstākļiem, un viņi nav Briseles ierēdņi. Blakusminot, esmu viens no šiem brīvajiem Eiropas tulkiem. Jāsaka, tulka eksāmenus kārtojuši aptuveni 300 cilvēku. Ir dienas, kad eksāmenu liek desmit tulku kandidāti un neviens nenokārto. — Kas šajā pārbaudē tik grūts? — Lai eksāmenam pieteiktos, izglītības dokuments nav izšķirošais. Taču noderēs laba tulkošanas prakse, tāpat vēlams nedaudz zināt Eiropas prasības. Un tās mazliet atšķiras no Latvijas tulkošanas tirgus prasībām. Pirmkārt, Eiropa vēlas garāku tulkošanas periodu, nekā pierasts Latvijā. Vairākums Latvijas tulku pieraduši tulkot pa teikumam vai diviem, bet Eiropa izvirza prasību tulkot runas daļu, ko runātājs pateicis minūtēs piecās. Un daudzi mūsu tulki sabrūk, jo nav pieraduši tulkot tik lielus runas fragmentus. Otra Eiropas prasība: lai tulkotājs, pirms sāk atstāstīt runu, jau būtu uztvēris tās jēgu un runu izanalizējis. Tas nozīmē, ka tulkojot nevis vārdi burtiski jāpārnes uz citu valodu, bet ir jāsaprot un jāizskaidro, ko runātājs ar to vēlējies sacīt. Daži, vairāk gan vecāka gadagājuma tulki, joprojām pieturas pie mehāniska tulkošanas stila. Eiropas tulku ausij tas ir netīkams. Un trešais ir jautājums par tulku darba valodām. — Smags jautājums mūsu tulkiem? — Vienā ziņā smags. ES pastāv prakse tulkam uz savu dzimto valodu tulkot no vairākām svešvalodām. Piemēram, anglis tulko uz angļu valodu no vācu, franču, itāļu, spāņu valodas. ES tulki uz savu dzimto valodu parasti tulko no trim vai četrām valodām. Tas nozīmē, ka valodas, no kurām tulko, viņi varbūt nemaz neprot tik labi, varbūt pat labi nemāk tajās runāt, bet saprot tik labā līmenī, lai no tām tulkotu. Daudzi Latvijas tulki spēj tulkot uz vienu vai divām ES valodām. Trīs — tas jau ir retums. ES valstīm nav tulku, kas spētu tulkot no latviešu valodas. Tāda ir visu jauno un mazo ES valstu problēma. Tāpēc ES no Latvijas tulkiem grib tulkojumu gan uz latviešu valodu, gan uz angļu valodu un šo vienu valodu pāri ieskaita kā divas tulkošanas valodas. Jā, mūsu tulkiem vienā ziņā izvirza augstākas prasības, jo angļu valoda viņiem jāzina apmēram dzimtās valodas līmenī. Bet par to atkal neprasa, lai viņi tulkotu no vairākām valodām. Protams, labi, ja tulks prot vēl kādu svešvalodu. Bet Eiropa šobrīd būtu gatava pieņemt darbā arī tulku, kas tulkotu vienīgi no vācu, franču vai angļu valodas uz latviešu. Bet mums diemžēl tādu nav... — Vai Latvijai pietiek tulku starptautiskajām institūcijām? — Jā un nē. Plānojot, cik tulkus vajadzēs Eiropas institūcijās, skaitļi nepārtraukti mainās. Interesanti gan, ka uz leju. Bet šie 40 tulki, kas nokārtojuši pirmo eksāmenu, izpilda tulkošanas darbu minimumu. Vasaras sākumā plānots vēl viens eksāmens un gan jau vēl kādi 10 tulki nāks klāt. — Kādi ir jūsu — Eiropas Savienības tulka — iespaidi? — Esmu tulkojis dažādas ārvalstu vizītes gan Eiropas Parlamentā, gan Komisijā. Esmu no tās tulku paaudzes, kas sāka tulkot tūlīt pēc atmodas. Un mūsu augstā līmeņa prakse sākās visaugstākajā līmenī — teju vai ar Klintona un vairāku karaļnamu pārstāvju, majestāšu un ekselenču vizītēm. Esmu tulkojis arī vairākos sammitos, kas notika Eiropā. Taču es neteiktu: jo augstāks pasākuma līmenis, jo interesantāk tulkam. Manuprāt, ir otrādi. Tulkot valsts galvu sanāksmes ir garlaicīgāk nekā citas sanākšanas. Piemēram, man vissiltākās atmiņas ir no kādas nelielas konferences, kas notika Ventspilī, par koka laivu būvēšanu. Tas bija svaigs temats, interesanti cilvēki. Oficiālajās tulkošanās ir daudz atkārtošanās un iepriekš gandrīz vai var paredzēt visu, ko runātāji teiks. Tulkam strādāt gan ir vieglāk. Bet pēc kāda laika kļūst garlaicīgi. — Garlaicīgi? Vai atbildības dēļ dažkārt rokas, kājas netrīc? Piemēram, 2002. gadā, kad ES galotņu apspriedes laikā tikās Šrēders ar Širaku, tulka kļūda viņu starpā radīja pārpratumu par 6 miljardiem eiro. Šrēders ar Širaku uzskatīja, ka vienojušies, bet patiesībā katrs domāja citu naudas summu. Toreiz gan Vācijas ārlietu resors attiecās nosaukt sava tulka vārdu. — Jā, tulkojot augstu amatpersonu tikšanās, atbildība ir lielāka. Taču spriedzi rada nevis tulkošana, bet pats notikums. Runājot par tā saukto mutisko tulkošanu, tulka kļūdas vai nu pamana un tās izlabo, vai arī nepamana. Visbiežāk nepamana, ja tās neattiecas uz svarīgām lietām. Un tad jau, kā saka, gailis pakaļ nedzied... Tulkojot runu, dažkārt ir žēl, ka citā valodā uz ātru roku nevar pārcelt vārdu spēles vai interesantus izteicienus. Tulks tos vienkārši izlaiž un tāpēc nekas šausmīgs nenotiek. Varbūt vienīgi runa kādam nešķitīs tik interesanta. Te nu mēs nonākam pie jautājuma par tulkojuma būtību un jēgu. Ir situācijas, kad tulkojums ļoti atšķiras no oriģināla, bet jēga ir tā pati. Cilvēkiem, kas nav saskārušies ar tulkošanu, dažkārt to ir grūti saprast. Tulkoju Briselē 90. gadu beigās, kad Latvijas delegācija risināja sarunas ar ES. Toreiz bija gadījumi, kad viens Latvijas valsts delegācijas pārstāvis runāja, bet otrs austiņās klausījās, vai tulks pareizi pārtulkojis. Un tad, ja tam, kurš klausījās, likās, ka tulks no savas kabīnes kaut ko ne tā pateicis vai runātājam netiek līdzi, viņš bakstīja runātājam sānos. Un tā dažreiz nonāca līdz pilnīgam absurdam, kad runātājs sāk runāt pa vārdam. Piemēram, saka "Eiropas" un gaida, kad tulks to pārtulkos. Bet arī tulks gaida, jo nezina, kas nāks aiz "Eiropas" un kāda būs teikuma jēga. Tulkošana jau sākas brīdī, kad tulks izpratis teikuma jēgu. Bet pakāpeniski situācija uzlabojās un politiķi un amatpersonas ar tulkošanu lēnām aprada. Par spriedzi runājot, man prātā gadījumi no 90. gadu sākuma, kad seansa laikā tulkoju filmas. Un, ja tulkojot filmu, pats to skaties pirmo reizi, spriedze ir ne pa jokam. Piemēram, divi filmas varoņi sarunā tikšanos "in the passage". Bet angļu valodā šim vārdam atbilstu sešas nozīmes un to varētu tulkot kā — veikala priekštelpā, pazemes pārejā, tunelī, pieņemšanā vai vēl kā citādi. Tad nu svīstu un gaidu, vai varoņi tiksies tur, kur es viņiem "liku". Vēl trakāk: ekrānā pazib kāda vēstule, bet es tulkojumā esmu ticis knapi līdz pusei, kad tā iekrīt upē un to jau aiznes straume... Jāsaka, Latvijas tulki tiek galā arī situācijās, kad atbilstoši ISO standartam nedrīkstētu tulkot: vai tulkošanas kabīne nav tāda, kā standartā paredzēts, vai, piemēram, vajadzīgi trīs tulki esošo divu vietā. — Arī tulkošanā pastāv ISO standarti? — Jā. Piemēram, tie nosaka, cik lielai jābūt tulka kabīnei. Tulkošanas zinātnē pat notiek pētījumi, kā mainās gaisa sastāvs tulka kabīnē atkarībā no teksta grūtuma: cik kaitīgu elementu izdalās. Vispār tulkošanā tiek veikti daudzi un dažādi pētījumi un daži šķiet absurdi vai smieklīgi. Bet kā profesionālim arī tādus man ir interesanti palasīt. — Bet tulka taktiskums? To jau ISO standartos neiemērīsi... Starp citu, Hruščovu savulaik tulkoja ļoti uzmanīgi, jo viņš, tiekoties ar ārvalstu vēstniekiem vai valstu vadītājiem, varēja arī pārlieku salielīties vai rupji nolamāties. — Tulka takts — jā, tā ir smalka lieta. Apmēram pirms gada kāds ārvalstu žurnālists Putinam, cik noprotams, tā provokatīvāk vaicāja, kāpēc viņam neļauj braukt uz Čečeniju. Putins noskaities un pateicis apmēram tā: ja jūs tas bezgalīgi interesē, varat uz turieni doties. Tur praktizē apgraizīšanu, jums tur visu nogriezīs un vispār... Pēc tam sākās milzu diskusijas, kā tad īsti tulkam vajadzējis rīkoties: tulkot, kā Putins teicis vai viņa teikto mīkstināt. Ja tulks strādā kabīnē, viņa klātbūtne tikpat kā nav jūtama. Bet, tulkojot divu politiķu sarunas aci pret aci, tulks sarunu var arī vadīt. Atceros, pirms vairākiem gadiem kāds Latvijas ministrs, jāpiebilst, gados visai jauns, tikās ar kādu augsti stāvošu amatpersonu no ārzemēm un man šī saruna bija jātulko. Viņi abi ienāk kabinetā, kur paredzēta tikšanās, un stāv un skatās viens uz otru. Atbilstoši protokolam saruna jāsāk mūsu ministram, jāaicina sēsties pie galda. Bet jūtams, ka ministrs īsti labi šajā situācijā neorientējas, turklāt ir mazliet nobijies. Tad nu iniciatīva jāuzņemas tulkam: — Lūdzu, sēdīsimies pie galda, sāksim sarunu! Apsēžamies. Atkal klusums. Jūtams, mūsu ministrs vēl nav saņēmies. Tad kaut ko nomurkšķ zem deguna, kas izklausās pēc: velns, kas tagad te jādara? Es to pārtulkoju tā smalki: — Prieks jūs redzēt, direktora kungs! Gadās situācijas, kad tulks diezgan aktīvi darbojas. — Glābj pasākumu. — Glābt jau nu nē! Glābt neglābj! (Smejas.). — Vai, tulkojot divu politiķu sarunu, jūs uzņemtos pārtulkot arī rupjības? — Ja politiķis ko rupju norūc zem deguna, tas nav jātulko. Bet, ja met rupjību pretiniekam acīs, tad tulkojot to var mazliet mīkstināt. Bet varbūt arī ne... Jo, ja politiķis rupjības saka apzināti, tad man, tulkam, tās arī jāpārtulko. Ja jūtams, ka cilvēks neapzinās, ko šajā situācijā dara, tulks var censties kaut ko darīt, lai visu nesalaistu dēlī. Tad gan rodas jautājums, kā tulkam ātrumā izspriest, vai politiķis rupjības sarunājis apzināti vai tāpēc, ka izprovocēts. Tā ka — diezgan sarežģīta lieta. — Bet vai lamuvārdus var precīzi iztulkot? Katrai tautai tie ir savi, ir savas lamāšanās tradīcijas. — Var pārtulkot arī lamuvārdus. Piemēram, angļi un angliski runājošās zemēs lamuvārdus lieto daudz biežāk un rupjākus nekā latvieši, apmēram tikpat bieži kā krievu valodā. Turklāt tos lieto situācijās, kur latviešu valodā nelietotu tik rupjus vārdus. Tad nu tulkojot tie jāmīkstina, lai lamāšanās efekts atbilstu latvieša ausij. Tāpat rīkojas, tulkojot uz angļu valodu, — tad lieto atkal rupjākus vārdus, lai angļu valodā panāktu apmēram tādu pašu rupjības pakāpi, kādu, lietojot lamuvārdu, gribējis panākt latvietis. No savas tulka prakses gan, patiesību sakot, neatceros nevienu gadījumu, kad kāds latvietis būtu lamājies un man tas būtu jātulko. Mums vairāk pazīstamas krievu lamuvārdu tradīcijas. Taču pat samērā augsta līmeņa sarunā arī anglis var pateikt diezgan daudz rupju vārdu, ar to gan neko sliktu nedomājot. Angļu lamuvārdu krājumā gan nav nekas tāds briesmīgs, ko nu nekādi nevarētu dabūt pār lūpu atbilstošā situācijā. Protams, neko īpaši rupju nopietnā sarunā anglis neteiks. Reiz Anglijā kādas augstskolas gaitenī runājos ar turienes profesoru. Te pienāca kāds students un ar savu jautājumu sarunu iztraucēja. Profesors viņu, kā mēdz teikt, pasūtīja tālāk: "Fuck off!" Angļu vidē šo teicienu neuztver kā ļoti rupju. Kā to tulkot? Atbilstoši latviešu rupjības līmenim, varbūt — tinies, lasies. Bet es nevaru iedomāties, ka kāds Latvijas profesors studentam varētu tā pateikt. Līdz tam vēl tāls ceļš ejams. — Kādas svešvalodas mācīties nākamajiem tulkiem, kas šodien vēl sēž skolas solā? Kuras būs perspektīvākās valodas? — Angļu valoda — tā būs jāzina katram. Ja papēta, kādas svešvalodas māca skolās, dominē angļu valoda, jau mazāk — vācu un krievu. Neattaisnojami maz uzmanības šodien pievērš franču valodas mācīšanai. Skandināvi te ieguldīja diezgan lielu naudu un piepūli, lai paceltu skandināvu valodas. Manuprāt, tās Latvijā ir diezgan labā līmenī. Labas perspektīvas ir spāņu valodai. Tā pasaulē būs otrā valoda aiz angļu valodas. Pirmkārt tāpēc, ka tā ir visai izplatīta valoda, otrkārt, tās runātājiem ir laba pretestība angļu valodai. No Eiropas tautām procentuāli vismazāk spāņu lieto angļu valodu. Viņi jūtas vareni ar savu spāņu valodu un aiz viņiem stāv Dienvidamerika, Meksika un citas zemes, kur runā spāniski. Un, protams, var domāt par austrumnieku valodām — ķīniešu, japāņu, bengāļu, hindi. Šodienas Latvijā nav daudz cilvēku, kas runā austrumu valodās. Ķīniešu valoda, lai arī tajā runā vai katrs ceturtais pasaules iedzīvotājs, nekļūs par pasaules valodu tieši savas valodiskās specifikas dēļ. Bet mēs esam maza tauta, mums ir grūti atrast daudz cilvēku visām pasaules tautu valodām. Mani dažkārt māc bažas, cik tulku Latviju varēs pārstāvēt Briselē. Vāciju, piemēram, pārstāv tūkstoši un katras Vācijas zemes pārstāvniecība ir vismaz desmitreiz lielāka nekā Latvijas valsts pārstāvniecība. — Jūs pieņemat eksāmenus tulkiem. Kāda ir viņu latviešu valodas prasme? Vai, jūsuprāt, ir pamats satraukumam, ka vidējais latviešu valodas prasmes līmenis strauji krītas? — Uzskatu: cilvēkam, kurš labi pārvalda valodu, jāspēj piemēroties visām situācijām un runāt atbilstoši situācijai. Piemēram, mājās ar bērnu taču mēs runājam citādi nekā ar pieaugušo, citādi uz ielas ar policistu un pavisam citādi ar dzērāju, kurš vēl varbūt piesienas. Un studentu auditoriju taču uzrunā citādi nekā vienu studentu. Man šķiet, ir ļoti svarīgi, lai cilvēks justu, kā runāt attiecīgajā vidē un situācijā. Problēmas sākas, ja cilvēks, nonākot noteiktā vidē, teiksim, sniedzot interviju, kas varbūt netiks rediģēta, runā tā, kā varbūt būtu runājis uz ielas ar dzērāju. Bet tikpat smieklīgi ir pretējais: ja ar dzērāju runā, it kā lasot lekciju simts studentiem. — Teicieni, ko lietojuši politiķi, jau folklorizējušies un kļuvuši par parunām. Piemēram, "Skaistums nāk no iekšām", "Latvija ir muļķu zeme", tāpat lamuvārds "utu vanags". — Valodas līmeņa izjūta, manuprāt, latviešiem ir traucēta varbūt arī tāpēc, ka padomju laikā rakstītais vārds tika ļoti nopietni rediģēts. Viss tika nopulēts un noslīpēts. Un tad, lai arī šī oficiālā valoda bija garlaicīga, tā bija tīra un pareiza. Strauji krītas arī rakstu valodas prasmes līmenis. Pirmkārt, tā tiek paviršāk mācīta. Otrkārt, strādājot ar datoru, izveidojas pieradums, ka pieļautās kļūdas tiks izlabotas automātiski, un cilvēks atradinās domāt šajā līmenī. Treškārt, to nosaka vispārējā civilizācijas attīstības ievirze. Mainās cilvēku attieksme pret kultūru, arī pret lasīšanu un rakstīšanu, un notiek pārorientēšanās vairāk uz vizuālu informācijas uztveri. Līdz ar to zūd izpratne par valodas kultūru. Bezgala daudzi šodienas jaunieši vispār neko nezina no kultūras un vēstures. Piemēram, testējot tulkus, pārbaudām viņu zināšanas par norisēm pasaulē. Turklāt pavisam elementārā līmenī. Un, jāsaka, rezultāti mēdz būt arī ļoti bēdīgi. Mēs, latvieši, vēl, paldies Dievam, neesam sasnieguši līmeni, kāds valda Amerikā, kur vidusmēra skolēns uzskata, ka Bēthovens ir suns. Bet mēs strauji ejam šajā virzienā. Un turp diemžēl soļo arī attīstītās valstis. — Ko jūs īsti tulkiem vaicājat? Un ko viņi nezina? — Ļoti daudzi vairs nezina, kad noticis Pirmais pasaules karš. Tas mūsdienās nav ārkārtīgi aktuāli, bet to vajadzētu zināt. Vēl saņemam atbildes, ka Prodi ir itāļu mafijas vadonis. Bet pārsteidzoši, ka pat desmit procenti nezina, kas ir Latvijas premjers. Tas laikam liecina, ka cilvēks nelasa avīzes, neklausās ziņas radio un neskatās televizoru. Cilvēku vispārējais zināšanu līmenis jūtami krītas. Salīdzinot ar 30. gadiem vai padomju laiku, es teiktu: augstākā līmeņa mācībspēki vēl turas agrāko gadu līmenī, bet tie, kas saņem bakalaura un maģistra grādu, vairs ne. Gadās, ka mūsdienās iesniegtie doktora darbi ir padomjlaiku diplomdarbu līmenī. Tas gan nenozīmē, ka tie vienmēr tiek arī sekmīgi aizstāvēti. Pirms dažiem gadiem savas mājas pagrabā atradu diplomdarbu, ko 30. gados bija rakstījis kāds mans radinieks. Tā šodien būtu brīnišķīga doktora disertācija! Visaugstākajā līmenī. — Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā tiek cienīta? Kā vērtējat to, ka latviešu politiķi sarunājas krieviski bez tulka starpniecības? — Jā, manuprāt, ne visās situācijās tas ir korekti. Cita lieta, ja, teiksim, Latvijas politiķi aizbraukuši uz Krieviju, kur notiek sarunas ar turienes amatpersonām, mani neuztrauktu, ja viņi tur runā krieviski. Lai nu būtu! Bet kāpēc viņiem Latvijā vajadzētu runāt krieviski? — Vai valodniekiem te nebūtu kas sakāms vai iesakāms? — Šis ieteikums pāris reižu ir izskanējis. Bet valodnieki valsts amatpersonām nevar diktēt, kādā valodā jārunā. Galu galā katrs cilvēks drīkst izteikties tajā valodā, kādā viņš grib. Protams, var teikt: labāk, ja šādos gadījumos izmantotu tulku. Saprotams, tas ir sarežģītāk: iepriekš jāsarunā ar tulku, tulkam ir jāmaksā. Tā, lūk, ir šī maksa par valodas aizsardzību. Daudzi valodas aizsardzības pasākumi ir diezgan dārgi, un mūsu valsts nevar tos visus atļauties. Mani, protams, pārsteigtu, ja Saeimā kāds latviešu deputāts no tribīnes sāktu runāt krieviski... Tas nu gan nebūtu pareizi. Pēdējā laikā par valodu daudz runā un raksta. Varbūt tāpēc, ka latvieši pēdējā laikā par savu valodu ir ļoti norūpējušies. Bet, ja kāds saka, ka latviešu valoda ir apdraudēta, es tam nepiekrītu. Tik labā situācijā kā šodien latviešu valoda sen nav bijusi. Tas gan nenozīmē, ka valodas problēmas nepastāv, tās pastāv: gan latviešu valodas rakstībā, ar stilu sajukumiem un citas. Labā stāvoklī latviešu valoda ir tāpēc, ka tā ir valsts valoda, un tāpēc, ka tā strauji paplašinās. Arī politiski tās tiesības nostiprinātas, turklāt diezgan droši. Tai arī Eiropā uzticētas noteiktas funkcijas, tas valodai nāk tikai par labu. Tulkojot Eiropas direktīvas un citus dokumentus, tiek radīti jauni vārdi un jēdzieni, kas pakāpeniski ieiesies valodā. Nekas, ja pārtulkotās 300 gliemežu šķirnes redzējis reti kurš. Pēc desmit gadiem tās būs veikalos un būs vajadzība arī pēc apzīmējuma. Kad latviski tulkoja Bībeli, vidusmēra latvietis nebija redzējis nedz dimantus, nedz lauvu, nedz kamieli. Taču šie vārdi latviešu valodā tika radīti, jo tos vajadzēja iztulkot. Un, kad latvietis pirmo reizi ieraudzīja dimantu vai lauvu, viņam jau bija vārdi, kā tos nosaukt. — Pēdējā laikā latviešu valodā ienāk daudz jaunu vārdu. Māra Zālīte šo procesu nosaukusi par asins pārliešanu valodai. — Tulkošana veicina valodas attīstību, modernizēšanos, pat ja šajā procesā jāiegulda daudz darba un līdzekļu. Tāpat pēdējos gados valodā ienāk daudz jaunu terminu. Un par to terminoloģijas daļu, kas vienlaikus ir arī ikdienas valodas daļa, risinās visasākās cīņas. Piemēram, eiro, fails, radio — tie ir termini un arī vispārlietojami vārdi. Neviens jau necīnās par kaut kādu dihlohlordievsviņzin kādu ūdeņraža pārskābes savienojumu, jo tas nav latviešiem aktuāls vārds. Nesaprašanās un spriedze rodas, ja ikdienas valodā parādās vārds, kas īsti neiederas vai arī terminologam šķiet, ka neiederas terminoloģijā. Runājot par šo terminu daļu, terminologi var dot savus ieteikumus. Bet nedomāju, ka viņi varētu noteikt, lai tieši šis viņu ieteikums tiktu pieņemts. Piemēram, ārzona tautā aizgāja ļoti viegli. Bet ir daudz terminu, kas neiet. Piemēram, datne. Beigu beigās valodnieki no tā atteicās un atgriezās pie iepriekšējā varianta — fails. Ir vēl termini, kas pirmajā brīdī šķiet veiksmīgi, bet, tos lokot vai saliekot kopā ar citiem vārdiem, atklājas kas savdabīgs, jocīgs. Piemēram, diskdzinis būtu it kā labs termins. Bet ģenitīvā rodas diskdziņa un, lasot tekstu, kādam uzreiz varbūt jābrīnās, par kādu dziņu te ir runa. Vēl viens termins no datoru pasaules — skatrakums. Terminologu veidotajā sistēmā blakus terminam skatlūka un citiem rakumiem tas it kā labi iederas. Bet kas notiek, ja lasītājs šo vārdu ierauga uzrakstītu? Nezinu, kā citi, es redzu tikai ska un... trakums. Šaubos, vai tas ir labs darinājums. Otrs, kas jāņem vērā, runājot par valodu: cik daudz mēs gribam valodu piefrizēt. Un man liekas, ka valodnieki nedrīkst valodu frizēt tā, kā cenšas sakārtot terminoloģiju. Terminoloģiju izstrādā terminologi, bet valoda attīstās pati. Un tagad es teikšu pāris ķecerīgu vārdu. Es neuzskatu, ka valoda būtu valodnieku īpašums un ka viņiem būtu tiesības to regulēt. Tā teikt: šitas vārds mums der, to mēs ņemam; tas nepatīk, to metam ārā; bet šito vispār aizliedzam! Ne velti Ina Druviete nesen kādā konferencē ieminējās, ka pēdējos gados radies tāds valodnieka rēgs, kas klīst pa Latviju. Valodnieku mums ir diezgan daudz un katram no viņiem par valodu ir savas domas. Kad viņi sanāk kopā, nemaz tik viegli nespēj par kaut ko vienoties. Ja puse valodnieku domā vienu, bet otra puse — pretējo, tad nedomāju, ka šai vienai pusei ir tiesības uzspiest savu viedokli visiem citiem. Mani mazliet šajā ziņā uztrauc latviešu valodai veltītie radioraidījumi. Tur, manā izpratnē, ir viena trešdaļa ļoti saprātīgu ieteikumu, viena trešdaļa — lai nu būtu! — un atlikusī trešdaļa — pilnīgas muļķības! Turklāt ik pēc brīža izskan tāds histērisks kliedziens "Kļūda, kļūda, kļūda!". Vai tas nāk par labu tautas pašapziņai? Man patiktu, ja pēc katras informācijas pateiktu: "Tāds un tāds valodnieks tā domā." Bet raidījums uzspiež "vienīgo pareizo" viedokli. Piemēram: ka latviešu valodā nav vārda hobijs. Pamāca: jāsaka vaļasprieks! Piekrītu, vaļasprieks ir brīnišķīgs vārds. Bet latviešu valodā ir vārds hobijs. Man patiktu, ja raidījumā teiktu: "Latviešu valodā ir gan vārds hobijs, gan vaļasprieks un mēs pārmaiņus varam lietot gan vienu, gan otru." Internetā atradu, ka vārds hobijs lietots 1600 reižu un vaļasprieks — 400 reižu, tātad četrreiz mazāk. Tāpēc apgalvot, ka vārds hobijs latviešu valodā nepastāv, ir nepareizi. Fakti liecina pretējo. Lai pilnvērtīgi spētu vērtēt procesus, kas notiek valodā, mums vajadzētu izveidot latviešu valodas datorkorpusu, kur salieta iekšā visa latviešu valoda, visi tās slāņi: no visaugstākā līdz viszemākajam līmenim. Tad mēs viegli varētu noskaidrot, cik bieži un kā šis vārds tiek lietots. Citādi šodien valodnieku vērtējumi viss ir tādā "man patīk", "man nepatīk" līmenī. Ar zinātni tam nav nekāda sakara.