Ojārs Jānis Zanders: profesija — grāmatnieks

Ojārs Jānis Zanders (dzimis 1931. gadā) — literatūrzinātnieks, grāmatzinātnieks, kultūrvēsturnieks, dzejoļu un stāstu autors. Kultūrkapitāla mūža stipendiāts par ieguldījumu Latvijas kultūrā (1999), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors filoloģijā (2001), Rīgas Balva 2003. gadā. Zanders ir arī Trīs Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Publicēts vairāk nekā 1000 rakstu, galvenokārt par kultūras mantojumu, kultūras mijiedarbību un Rīgas grāmatniecību. Sarakstītas 5 grāmatas.

Kāds ir Jūsu dzīvesstils?

Es esmu humanitārā virziena pārstāvis. Ne tikai tāpēc, ka rakstu zinātniskus rakstus ar humanitāru ievirzi un literatūrpētnieciskus, kutūrvēsturiskus rakstus par literatūru. Ilgus gadus esmu strādājis bibliotēkā, ar grāmatām — 25 gadus par LAB (Latvijas akadēmiskā bibliotēka) Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju un pēc tam 7 gadus par LAB galveno bibliogrāfu.

Misiņa bibliotēka, bez šaubām, ir manas otrās mājas un mana otrā ģimene. Ne tikai tāpēc, ka te pavadīts daudz laika strādājot, bet arī tāpēc, ka šeit apkārt ir tie cilvēki, ar kuriem kopā ir aizvadīti ilgi gadi.

Mans darbs ir cieši saistīts ar vēsturi — grāmatu pētīšana, sākot no Gūtenberga laikiem. Šo jomu es pārzinu vislabāk un arī vislabāk jūtos. Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka brīvāk es jūtos viduslaikos, un tie zināmā mērā man ir tuvāki nekā 21. gadsimts. Es nespēju izsekot līdzi tehnoloģijas attīstībai, un tas arī nav nepieciešams, jo es tās neizmantoju savā darbā. 2000. gadā izdota mana grāmata «Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13. gs. — 17. gs.)» (tā atzīta par 2000. gada skaistāko un vērtīgāko grāmatu), un tā iznācis, ka Hanzas laiku Rīgu es pazīstu labāk nekā moderno mūsdienu Rīgu ar visām diskotēkām.

Vai Jūsu darbs Jums uzliek pienākumu lietot kādu īpašu apģērbu, aksesuārus?

Darbs ar rokrakstiem un retām grāmatām ir ļoti putekļains, tādēļ vēlams lietot darba apģērbu — halātu. Taču neesam nekādi ūdenslīdēji un strādājam tepat uz zemes ar materiāliem, kurus var paņemt rokā, aptaustīt un nolikt plauktā, tādēļ nekas izteikti specifisks nav nepieciešams.

Nepieciešamās rakstura iezīmes Jūsu profesijā?

Gluži loģiski, ka darbs ar rokrakstiem un retām grāmatām — tās vākt, glabāt, izsniegt lasītājiem, sniegt paskaidrojumus, komentēt u. c. — prasa zināšanas, rūpību un akurātumu. Esmu akurāts ne vien darbā, bet arī dzīvē, jo man nepatīk haoss un haotisks dzīvesstils. Ja tā nebūtu, es nemaz nevarētu šādu darbu darīt.

Saprotams, man jābūt arī ļoti iejūtīgam, tolerantam, saprotošam, pretimnākošam attiecībās ar cilvēkiem, jo tā ir būtiska mana darba daļa. Esmu personīgi ticies ar ļoti daudziem Latvijas zinātniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem, kultūras darbiniekiem un grāmatniekiem, un šie kontakti peģēr un vienlaikus attīsta labas komunikācijas spējas.

Īpašas dotības vai talanti?

Mans tēvs, kurš skolā bija gājis tikai 4 ziemas, prata tik skaisti rakstīt, kā neprotu ne es, ne mani dēli, ne arī mazbērni. Mans vectēvs bija Jaungulbenes muižas strādnieks, viņš bija fiziski ļoti spēcīgs — grāvju rakšanai lika sev izkalt speciālu, lielāku lāpstu. Ja salīdzina mani ar viņu, tad es fiziski esmu daudz vājāks, taču garīgā ziņā — spēcīgāks. To es stāstu, lai raksturotu to, ka tur, kur daba mums kaut ko dod, ar otru roku tā vienlaicīgi arī kaut ko atņem.

Sociālā vide

Tā vide, kas man ir apkārt, ir mani tuvākie cilvēki, jo esmu izteikts ģimenes cilvēks, un arī darba kolēģi no savējās, «zinātnes republikas». Arī ļaudis, kurus saprotam ar vārdu «grāmatnieki». Tie ir cilvēki, kuri lasa, raksta, pēta, ciena, mīl un izdod grāmatas.

Esmu ģermānistikas speciālists, viens no tiem, kas ļoti labi pārzina vācu kultūru un vēsturi, man tuva un saprotama ir arī vācu grāmatniecība, filozofija, māksla, arhitektūra, literatūra utt. Tādēļ man ir diezgan daudz draugu, kolēģu un domubiedru Vācijā.

Ģimene

Kā jau minēju, esmu izteikts ģimenes cilvēks. Man ir viena un vienīgā sieva, kas joprojām strādā savā profesijā — par rentgena laboranti, divi dēli un divi mazbērni. Jaunākais dēls ir žurnālists, bet vecākais — nodaļas vadītājs Nacionālajā Bibliotēkā un pasniedzējs Latvijas Universitātē.

Atpūta

Man patīk atpūta mājās ar kādu izcili labu grāmatu, ne kaut kādu trešās šķiras makulatūru.

Liela dāvana ir iespēja ceļot. Kaut gan līdz 1989. gadam pāri padomju impērijai kāju nebiju spēris, jo mani, kā padomju valdībai nevēlamu, nelaida pat uz sociālā bloka valstīm. Būdams ģermānists, es uz Vāciju pirmo reizi aizbraucu tikai 60 gadu vecumā. Šodien, protams, viss ir mainījies, taču tā situācija padomju laikos bija pazemojoša.

Es neesmu līdzenuma cilvēks, mana stihija ir kalni. Ja man būtu vairāk veselības, laika un spēka, kā manos gados vairs nav, es laikam būtu alpīnists. Man vienmēr ir bijusi vēlēšanās kāpt kalnos. Pirms kādiem 30–40 gadiem uzkāpu virs 3000 metriem augstā virsotnē Kaukāzā. Tagad esmu bijis arī ārpusē — Norvēģijas kalnos, bet pagājušā gadā uzkāpu Etnā, Eiropas lielākajā vulkānā Sicīlijā. Tas ir mans pērnā gada lielākais sasniegums, ko paveicu 72. mūža gadā!