Silvestrs Sīlis grib mainīt pasauli

–Vai tu varētu nodefinēt, ar ko nodarbojies? –Smejoties parasti saku – profesionāla video prostitūta. Es ražoju visdažādākā veida video. Es esmu viss. Pats arī visu daru – sākot no tā mirkļa, kad tiek saņemta kasete un kamera, līdz tam, kad darbiņš aiziet ēterā. Pats filmēju, gaismoju, režisēju, montēju. Bet dvēselē es esmu mākslinieks! –Kā izpaužas tavs mākslinieciskums? –Man galvā ir daudz ideju, sākot ar video mākslu, muzikāliem videoklipiem un beidzot ar kino. Ar pirmajām divām viss kārtībā, bet, kad varēšu realizēt savas kino idejas, to gan nezinu. Un vēl, protams, mūzika – es spēlēju ģitāru. Esmu sakomponējis veselu rindu dziesmu, kuras gadiem ilgi mēģinu ierakstīt un izdot. Bet pagaidām tās noliktas tālā plauktiņā, jo tam vienkārši nav laika – jāpelna nauda. Turklāt pašlaik video biznesā noturēties ir ļoti grūti. –Kāpēc? –Skarbi skan, bet, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, jebkurš cilvēks var paņemt kameru, ielādēt kaseti un datorā radīt video. Bet ne jau dzelži video padara par mākslu. Pašam jābūt māksliniekam. Tā nu mūsu šobrīd ir daudz, un daudz ir arī diletantu. –Minēji, ka esi strādājis daudzos TV kanālos. Kur tu strādā šobrīd? –Man pašam ir sava studija – aparatūra, kas ļauj strādāt. Es sadarbojos arī ar Latvijas televīziju, ar Sarmīti Sīli. Nu jau gadu strādāju kopā ar Edgaru Zveju – mēs taisām raidījumu Zveja par makšķerēšanu kanālā TV7. Papildus izpildu dažādus pasūtījumus – reklāmas, koncertierakstus. Īstenībā, ko pasūta, to daru. Žēl, ka visu šo darbu dēļ ļoti reti iznāk uzspēlēt mūziku. –Kādu mūziku tu izpildi? –Manu mūziku nevar ielikt vienā noteiktā žanrā. Kaut kas folkam, kantri mūzikai līdzīgs. Pa Ziemsvētkiem mēs spēlējam ballītēs. Bet es ļoti ceru, ka kaut kad man izdosies visas savas dziesmiņas apvienot un izdot ierakstā. –Tu visu laiku esi kustībā – visur jābūt, visur jāpaspēj. Izdodas? –Jā, visu laiku ir jākustas, jādarbojas, jo cilvēku atmiņa ir ļoti īsa. Pagājuši divi gadi, kopš neesmu redzams ekrānā, un jau tagad jūtu, ka cilvēki mani aizmirsuši. Kāpēc pats vairs nevadu nevienu raidījumu? Raidījuma "Virtuve" projekts ilga septiņus gadus, un to raidīja dažādos kanālos. Bet septiņi gadi ir ilgs laiks - tam pienāca loģiskas beigas. Tomēr nekad nesaki nekad – gan jau es atkal kaut kur parādīšos, tikai pavisam savādākā ampluā – ne saistībā ar ēšanu vai komerciju! –Piemēram?... –Tas varētu būt kaut kas par garīgumu, par cilvēka spējām, kuras ir neierobežotas. Tikai mēs tās neapzināmies un līdz ar to arī neizmantojam. Tā kā cilvēka būtību esmu pētījis, turpmākie projekti varētu būt orientēti šajā virzienā. –No kā sastāv cilvēks? –No miesas un gara. Diemžēl otro mēs bieži vien aizmirstam, it kā noliekam malā. Bet gara spējas ir neierobežotas. Tā kā mēs tās esam nolikuši malā, tad ķermenis arī mokās, veģetē, jo būtībā abi ir vienoti. Tāpēc tiem, kuri to aizmirsuši vai arī nekad par to nav aizdomājušies, šīs abas substances jāapvieno. Kad tas noticis – cilvēks var darīt fantastiskas lietas. Tas viss mani interesējis jau ilgi. Un, ja es veidošu kādu projektu, tad tas tiešām varētu būt par visām šīm lietam. Kad un kā tas notiks – pagaidām vēl nezinu. Vispār uzskatu, ka sabiedrība un cilvēks degradējas. Mans uzdevums būtu piedāvāt alternatīvu. Cilvēkam kaut ko atņemot, kaut kas ir jādod vietā. Un mani biedē tā pasaule, kurā, ja tā nemainīsies, dzīvos mani puikas. –Kā tu viņus centies pasargāt? –Es negribu viņus pasargāt, bet cenšos izskaidrot, kāpēc to vai citu nevajadzētu darīt. Viena no lielākajām ģimeņu nelaimēm ir tā, ka netiek risinātas sarunas, pietrūkst elementāras komunikācijas. Un to nevienam nevar pārmest, jo cilvēki ir pārāk aizņemti ar domām par izdzīvošanu. Nauda kļuvusi par vīrusu, pacelta Dieva līmenī. Mani tas tiešām satrauc. –Kas tev dzīvē ir pats svarīgākais? –Vislielāko laiku aizņem darbs, bet garīgajā plāksnē man ir svarīga saskaņa starp dvēseli un fizisko ķermeni. Un vēl – svarīgi, lai apkārt būtu droša un uzticama komanda. Tajā ietilpst arī mana ģimene, ar sievu, Gunitu, mēs arī kopā strādājam. Esam maza, bet cieša komanda. –Vai jūs ar māti – Sarmīti Sīli – kaut kādā ziņā esat līdzīgi? –Pat ļoti daudzējādā ziņā. Pamatā – mēs abi esam ļoti ekstraverti un emocionāli. Visu, kas iekšā, laižam uz āru. Vēl mēs esam vērsti uz sevi. Kāds filozofs teicis – cilvēks šai pasaulē ir tādēļ, lai realizētu sevi. Tā ir nedaudz egoistiska pieeja, bet tā ir. Man tā ir izteikta, un domāju, ka Sarmītei arī. Ilgi esam mierīgi līdzās pastāvējuši un viens no otra mācījušies. Tagad arī kopā strādājam. –Ekstraverti un emocionāli, bet strādājat kopā? –Jā, mēs varam labi sastrādāties, bet ne kopā dzīvot. Sastrādāties izdodas tāpēc, ka saprotamies bez vārdiem, mums ir līdzīga domāšana. Tajā pašā laikā, veidojot raidījumu, katrs no mums tam pieliek ko savu. Bet kopā nodzīvot mēs varētu labi ja dažas dienas, ilgāk – diez vai. Un tieši tādēļ, ka esam pārāk līdzīgi. Sarmīte mani nekad nav bīdījusi vai ietekmējusi manu izvēli. Viņa palīdzēja tikai pašā sākumā - kad biju jauns un zaļš, deva padomus. –Tomēr kāpēc tu izvēlējies dzīvi saistīt video un televīziju? –Kad sāku apjēgt, kas ir kino un ka to veido cilvēks, sapratu, ka gribu taisīt kino. Un šī vēlme, kā jau minēju, mani nav pametusi vēl šobrīd. Tā kā kino pie mums mācīties nevarēja, bet pēc dienesta padomju armijā vēlreiz braukt uz Krieviju man nebija ne spēka, ne gribēšanas, tad aizgāju mācīties režiju mūsu pašu konservatorijā. Pēc laika nāca piedāvājums strādāt TV. Tagad – jo tālāk eju, jo vairāk pārliecinos, ka video jau ir pietuvināts kino. Un es, kā jau teicu sākumā, ļoti ceru, ka man reiz izdosies realizēt visas savas idejas. Sagatavojusi Diāna ZEMZARE