Latvijas premjeru gaida Lietuvas prezidenta liktenis (184)

Līdz 2002. gada 7. novembrim, kuram ir visas iespējas ieiet vēsturē kā lielajai Latvijas revolūcijai, kuru paveica Repše un viņa kolēģi, Latvijas ekonomiskie resursi bija sadalīti trīs galveno spēlētāju starpā - starp Latvijas bagātākā cilvēka ekspremjera Andra Šķēles impēriju, Latvijas naftas tranzīta karali Aivaru Lembergu un Latvijas valsti, kuras rokās vēl bija tādi gardi kumosi kā Latvijas Krājbankas, naftas termināla "Ventspils nafta" un "Latvenergo" akciju pakete. Valsts īpašuma paliekas Latvijas oligarhi Šķēle un Lembergs gatavojās klusi un mierīgi sadalīt savā starpā. Laika viņiem bija gaužām maz – 2004. gada 1. maijā Latvijai bija jāiestājas ES, kas Rietumeiropas kompānijām atvērtu tiešo ceļu uz Latvijas privatizāciju izsolēm. Taču oligarhu plānus iztraucēja pagājušā gada oktobrī notikušās Saeimas vēlēšanas. Oligarhi uz tām gāja lielām diversificētām kolonnām. Andris Šķēle bez savas Tautas partijas kūrēja vienu no mazākumtautību partijām, salika savus cilvēkus "mācītāju partijā". Daudz pieticīgākais Lembergs aprobežojās ar ietekmi "zaļo" partijā un atsevišķiem pārstāvjiem TB/LNNK. Partija "Jaunais laiks", kuru izveidoja bijušais Latvijas Bankas vadītājs Einārs Repše, kuram, lai arī piemita augsts personiskais reitings, taču ne tik lieli naudas resursi, no Latvijas oligarhu viedokļa nebija bīstama. Nekontrolētu finanšu un mediju resursu, kas būtu pietiekami, lai tiktu pie varas, Latvijā nebija. Viņi vēl nezināja, ka Eināra Repšes "Jaunais laiks" spēlēs pēc pilnīgi jauniem, partijas līdera noteiktiem likumiem. Krievi nāk! Neatkarības tēma bijušajās padomju republikās joprojām ir tik jūtīga, ka neviena no triju Baltijas valstu valdībām līdz šim nav uzskatījusi par pieļaujamu Krievijas lielo spēlmaņu ielaišanu savos tirgos. Par vienīgo izņēmumu līdz šim uzskatīja "JUKOS" privatizēto Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu. Bet par to vēlāk. Savukārt Krievijas biznesam Baltijas valstis jau izsenis ir bijušas visai pievilcīgas sava kapitāla ieguldīšanai. Krievijas kapitāls Baltiju vienmēr ir uzskatījis par veidu legālai savu līdzekļu izvešanai uz ES ekonomiku. Šodien vērīgās ES valstu instances, ja arī ļaus kādam no Krievijas oligarhiem ieguldīt naudu, tad tas visdrīzāk būs kāds Anglijas premjerlīgas futbola klubs vai tamlīdzīgs aktīvs. Nekustamie īpašumi taču, bet pamēģiniet, piemēram, nopirkt banku kādā Rietumeiropas valstī. Grigorijs Lerners pamēģināja un rezultātā septiņus gadus nosēdēja Izraēlas cietumā. Mihails Čornijs mēģināja piedalīties telekomunikāciju kompāniju privatizācijā un tūlīt pat mīklainā veidā tika aizturēts uz Lielbritānijas robežas ar viltotu poļu pasi. Kā izrādās Baltijas valstis ir burtiski oāze šajā investīciju tuksnesī. Šodien, nopērkot Latvijas banku vai Lietuvas naftas pārstrādes rūpnīcu, jau 2004. gadā jūsu legālie līdzekļi atradīsies Eiropas Savienībā. Ieguldiet Baltijas ekonomikā, un ES nāks pretim jūsu investīcijām. Tieši šādu mērķu dēļ arī tika veidota Eināra Repšes partijas priekšvēlēšanu kase no Krievijas. 2002. gada deviņos mēnešos partijas oficiālajā priekšvēlēšanu kontā parādījās 508 623 latu liela summa. Oficiāli visu šo naudu bija ziedojuši godīgie Latvijas darbaļaudis un uzņēmēji. Pat vienkāršie pensionāri Repšes partijā ieguldīja savus 10 000 latu. Vairāk viņiem neļāva ziedot Latvijas Republikas likumi. Aptuveni pusmiljonu dolāru izdevās savākt Repšes personiskajā kontā, turklāt pilnīgi likumīgi. Vēlēšanu priekšvakarā Repše paziņoja, ka vēloties dzīvot pēc sirdsapziņas, un palūdza pilsoņiem saziedot viņam vienu miljonu latu. Un pilsoņi atkal sasita savas krājkasītes. Kamēr Repše ar televīziju starpniecību aicināja pilsoņus ieguldīt savus ietaupījumus partijas kasē un viņa personiskajā kontā, viņa tuvākais līdzgaitnieks, pašreizējās partijas pelēkais kardināls Dans Titavs uzņēmās rūpes par priekšvēlēšanu līdzekļu pieplūdumu. Dans Titavs: no anonīmajiem alkoholiķiem – anonīmajos vadītājos Izglītību nepabeigušā ekonomista, bijušā žurnālista, bijušā Anonīmo alkoholiķu biedrības locekļa Dana Titava nopelnu sarakstā bija tikai viena rindiņa, kura tad arī noteica viņa iecelšanu sākotnēji par partijas "Jaunais laiks" preses sekretāru, bet pēc tam par premjerministra Eināra Repšes palīgu. Danam Titavam bija tas gods būt par Repšes bijušās sievas brāli. Līdzekļu vākšanas kampaņas laikā Repšem bija vajadzīgs tieši tāds cilvēks, ģimenes loceklis, jo bija gaidāmas pārrunas, kurās topošais premjerministrs pats nedrīkstēja piedalīties. Šodien Repše to atklāj vienā no savām intervijām: "Es izmantoju Danu Titavu tiem mērķiem vai sarunām, kurās pats nevaru piedalīties laika trūkuma dēļ vai arī to nepieļauj mans statuss, vai arī es vienkārši to nevēlos darīt." Repše patiešām ļoti negribēja piedalīties sarunās ar bijušo Latvijas Komjaunatnes Centrālkomitejas atbildīgo darbinieku, bet tagad biznesmeni Grigoriju Lučanski. Taču arī atteikties no šādas tikšanās nedrīkstēja. Grigorijs Lučanskis ne vienu vien reizi ir palīdzējis cilvēkiem kļūt par premjeriem un prezidentiem. Skaļākais no Lučanska nopelniem priekšvēlēšanu lauciņā ir Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu vēlēšanas 1996. gadā. Mēnesi pirms vēlēšanām zaudējis pēc visiem aptauju rezultātiem, Netanjahu finiša taisnē negaidīti apsteidza Šimonu Peresu. Kā vēlāk noskaidroja kāda izraēliešu avīze, palīdzēja Lučanska ziedotie 5 miljoni dolāru. Pašu Lučanski no Izraēlas drošības dienestu rokām izglāba bijušais ASV prezidents Bils Klintons, kurš tajā pašā gadā kandidēja uz otro termiņu. Klintona kasē no Lučanska tika ieskaitīti 20 miljoni dolāru. Tieši šo īpašo nopelnu dēļ galveno likmi priekšvēlēšanu līdzekļu vākšanā un vēlēšanu stratēģijas izstrādē Einārs Repše lika uz Grigorija Lučanska cilvēkiem. Lučankska cilvēku un Titava tikšanās laikā tika panākta vienošanās par finansēšanas shēmu. Ieinteresēto Krievijas biznesmeņu līdzekļiem caur Lučanska cilvēkiem bija jānonāk Repšes fondos, lai maksimāli samazinātu topošajam premjeram bīstamo kontaktu skaitu. Par lielu nožēlu Titavam vienoties par šīs shēmas lietošanu neizdevās ar vienu no spēcīgākajiem Krievijas spēlmaņiem - ar "JUKOS". Uz to brīdi "JUKOS" jau bija veiksmīga pieredze ar Baltijas valstu premjerministriem. Lietuvas prezidents Rolands Pakss, būdams vēl Lietuvas premjerministrs, vēlējās pārskatīt Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas privatizācijas rezultātus. Par spīti tam Baltijā lielākā naftas pārstrādes rūpnīca no spēcīgajām amerikāņu rokām nonāca "JUKOS" īpašumā. Paksam šī operācija maksāja premjera krēslu. Taču jau pēc trim gadiem viņš atgriezās lielajā politikā, bet šoreiz jau kā prezidents un sāka draudēt "JUKOS" ar jaunu Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas privatizācijas pārskatīšanu. Tādēļ Latvijā "JUKOS" piekrita runāt tikai ar pirmo personu. Rezultātā Repšem nācās atkāpties no principa izmantot Titavu šīm tikšanās reizēm un piedalīties sarunās ar "JUKOS" interešu pārstāvjiem Latvijā – bijušajiem VDK virsniekiem, bet šobrīd uzņēmuma "Vudisona termināls" līdzīpašniekiem Šabašovu un Kolmogorcevu. Tikšanās reizē Repše ilgi neaizkavējās, atrādījās un uzticēja Titavam pārrunāt sadarbības iespējas ar kungiem no "JUKOS". Mazajā Latvijā, kur visi viens par otru zina visu, pietika pat ar šo vienu tikšanās reizi, lai Repšes oponentam Andrim Šķēlem būtu kompromats – Repšes, Šabašova un Kolmogorceva sarunas ieraksts. Šis ieraksts uzpeldēs pēc gada - jaunās valdības gadadienas svinībās. Dana Titava patiesā meslu vācēja loma netiek afišēta, taču arī ne īpaši slēpta, viņš pats regulāri parādās televīzijas ziņās, bet daudzi ministri pat žēlojas žurnālistiem par to, ka Dans „kā kas, tā sola tos atlaist”, bet viņa tuvākā drauga, agrāk pazīstamā diplomāta Aivara Markota darba pienākumus vispār nenosaka nekādas instrukcijas. Ja Titavs ir „pelēkais kardināls” Repšes galmā, tad Markots ir pelnījis „melnā kardināla” nosaukumu. Ar šā kunga starpniecību Repšes kasē ieplūst vairs nebūt ne Krievijas legālā un puslegālā kapitāla līdzekļi. Ar vienu no šādiem kungiem – starptautiskajā meklēšanā pasludināto "Sojuzplodimport" direktoru padomes priekšsēdētāju Juriju Šefleru Aivars Markots tikās šai pavasarī kādā Londonas klubā. Interesanti, ka agrāk Juriju Šefleru pazina kā Andra Šķēles darījumu partneri, taču, kad Šeflers iegādājās Šķēlem piederošo uzņēmumu „Latvijas balzams”, viņu ceļi šķīrās un Šeflers ar Markota starpniecību uzticēja sava Latvijas īpašuma aizsardzību pašreizējam premjeram Einaram Repšem. Turpat Londonā parādās arī Pēteris Šmidre, kabeļtīkla "Baltcom" īpašnieks, kura loma digitālās televīzijas skandālā ir pilnīgi neskaidra, taču netiek arī izmeklēta. Zinoši cilvēki runā, ka tas ir saistīts ar caur Londonu finansētajām "Jaunā laika" vajadzībām. Laiks atdot parādus Pirmajā savas valdības darbības gadā Repšes valdība ir paveikusi Krievijas kapitāla ienākšanai Latvijā vairāk nekā visas iepriekšējās valdības 12 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Negaidīti izrādījās valsts rīcībā palikušo Latvijas Krājbankas akciju privatizācijas konkursa rezultāti. Akcijas, kuras Ventspils mērs Aivars Lembergs jau uzskatīja par savām, negaidīti nonāca kādas līdz tam nepazīstamas ofšora kompānijas rokās. Tikai pēc trim mēnešiem, kad laikrakstā „Dienas Bizness” parādījās ziņa, ka pazīstamais Krievijas oligarhs Oļegs Boiko iegādājies vērā ņemamu Latvijas Tranzīta bankas akciju paketi un ka šo darījumu akceptējis Latvijas valsts regulators, kļuva pavisam skaidrs, kurš tagad ir jaunais Latvijas banku karalis. Pienāca laiks atdot parādus arī „JUKOS”. Sākumā ar aktīvu Dana Titava dalību caur Saeimu tika bīdīts likums par lietošanai Latvijas teritorijā atļauto naftas produktu kvalitātes regulēšanu. Par laimi, šā likuma piemērošanas rezultātā pārdošanai Latvijas teritorijā izrādījās derīgs tikai viens „JUKOS” piederošajā Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcā ražotās degvielas veids. Pēc tam centās bloķēt Lemberga grupas mēģinājumu atpirkt no valsts 5% „Ventspils naftas” akciju. Tiesības uz šo akciju paketi tika nodotas Lemberga struktūrām saskaņā ar privatizācijas līgumu, taču tieši minētie 5% padarīja Lembergam piederošās akcijas par kontrolpaketi. Tā rezultātā Repše personīgi nosūtīja privatizācijas līgumu izmeklēšanai KNAB. Nākamgad gaidāma krietni vērienīgākas 38% paketes privatizācija, un nav grūti paredzēt šīs izsoles rezultātus. Pagaidām Repše palīdz „JUKOS”. Patlaban izskatīšanā pie premjera atrodas „JUKOS” viceprezidenta Mihaila Brudno vēstule ar lūgumu piešķirt Krievijas naftas gigantam īpašus tarifus „Ventspils naftas” jaudu izmantošanā. Tikai pirms divām nedēļām Einars Repše sāka izšķirošu cīniņu ar savu visnopietnāko oponentu, visbagātāko Latvijas cilvēku Andri Šķēli. Šim konfliktam var būt tikai divējāds atrisinājums. Šķēlem zaudējums nozīmētu labākajā gadījumā emigrāciju uz Londonu, bet sliktākajā – atrašanos izmeklēšanas izolatorā, kur nedēļu jau uzturas viņa tuvākais līdzgaitnieks Harijs Krongorns. Savukārt Repšem zaudējums nozīmētu ne tikai priekšlaicīgu premjera posteņa atstāšanu un politiskās karjeras galu, bet, iespējams, arī jau minēto izmeklēšanas izolatoru. Krievs Repše pret latvieti Šķēli Par galveno ieroci karā pret Šķēli Einars Repše izvēlējās KNAB Latvijas biroju. Šāda lēmuma pieņemšanu veicināja arī tas, ka KNAB, kurā reāls spēks joprojām bija Šķēles cilvēki, sāka „rakt” zem paša premjera. Un šo to arī atrada. Saskaņā ar KNAB atskaiti liela „Jaunā laika” priekšvēlēšanu kampaņai ziedoto līdzekļu daļa ienākusi no fiktīvām personām. Naudu uz banku nesa aktīvisti pensionāri, bet šo naudu viņi ņēma ne jau no personīgajiem ietaupījumiem, bet gan no kungiem, kuru rīcībā bija krietni lielāki finansu resursi. Pazīstamais Latvijas advokāts Ainārs Dzēle pat atzinās, ka pēc kāda sava klienta, kurš vēlējās palikt nezināms, lūguma pārskaitījis uz Repšes privāto kontu 2500 latus. Latvijas politiskajās aprindās šo advokāta paziņojumu tiecas uzskatīt tikai par premjeram izteiktu brīdinājumu no viņa apšaubāmo sponsoru puses. Pēc dažiem datiem jau minētā Dzēles seifā glabājas dokumenti, kas apliecina ziedojumus ar nedaudz lielāku nuļļu skaitu. Taču gadījumā, ja Repše sāks pildīt ar sponsoriem pirms vēlēšanām panāktās vienošanās, dokumenti tur arī paliks. Kandidāti uz KNAB vadītāja posteni pie Repšes atveda tas pats Dans Titavs - lai nepārkāptu ģimeniskuma principu īpaši pietuvināto kadru atlasē, par KNAB priekšsēdētājas amata kandidāti izvirzīja Jutu Strīķi, Titava brāļa klases biedreni. Strīķes kundzes biogrāfijā ir tik daudz tumšu plankumu, ka iepriekšējās pārrunās drošības dienestā, kurās jāpiedalās katram augsta spēku struktūru ranga amata kandidātam, Juta Strīķe atteicās stāstīt savu biogrāfiju, atsaucoties uz privātās dzīves konfidencialitāti. Kā noskaidrojās, Strīķes kundzei bija ko slēpt. Kaut vai to, ka par Jutu Strīķi viņa kļuva pavisam nesen, bet vidusskolas diplomu viņa savulaik saņēmusi nebūt ne Latvijas pilsētā Maskavā uz Annas Potapovas vārda. Saskaņā ar pašas Strīķes paskaidrojumiem viņa pieņēmusi vīra uzvārdu, bet vārds Anna viņas atestātā ierakstīts kļūdas pēc. Sapratis, ka Repšes ģimenes paplašināšanās var sagādāt viņam nopietnas nepatikšanas, Šķēles kungs nobloķēja Strīķes apstiprināšanu Saeimā. Strīķi izvirzīja divreiz, un abas reizes balsu vairākums slēgtajā balsošanā izrādījās pret Annu Potapovu. Tad Repšem nācās burtiski savām rokām, apejot likumu, iesēdināt Strīķi KNAB priekšsēdētājas krēslā. Latvijas televīzijās vairākas dienas rādīja unikālus kadrus, kā premjers aizved Strīķi uz KNAB ēku savā mašīnā, personīgi pavada viņu līdz kabinetam un stāda priekšā darbiniekiem kā KNAB priekšsēdētāja vietnieci. Ņemot vērā to, ka iepriekšējo priekšsēdētāju Repše atstādināja no amata, Strīķe automātiski kļūst par biroja priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Tālāk viss notika pēc Titava rakstītā un Repšes apstiprinātā scenārija. Ziedojumu lietu piebremzēja, toties aktīvi šķetināja jaunu lietu par Šķēles kunga struktūru veikto visienesīgākā Latvijas uzņēmuma LMT valstij piederošo akciju daļas nelikumīgas privatizācijas mēģinājumu. Vienā no Šķēles ofisiem ielauzās vietējais OMON (līdz šim Latvijā nepieredzēta lieta) un arestēja Šķēles līdzgaitnieku Hariju Krongornu. Tas viss, dabiski, notika nolūkā atgūt nolaupīto. Minētā versija pastāv vien dažas dienas. Vienas no Latvijas lielākajām avīzēm – „Neatkarīgās Avīzes” žurnālistu rīcībā nonāk Šķēles ofisā veiktās kratīšanas detaļas. Noskaidrojas, ka kratīšanā konfiscē nebūt ne materiālus LMT lietā, bet gan premjerministra Einara Repšes noklausīto telefona sarunu ierakstus. Pēc dažādiem avotiem Šķēles kasešu vidū esot Repšes sarunas ar Šabašovu un Kolmogorcevu, Titava telefona saruna ar Lučanska pārstāvi un daudz citu premjeram patiesi bīstamu pierādījumu. Ir skaidrs, ka šādas lietas nemēdz glabāt vienā eksemplārā un ka nebūs ilgi jāgaida jauns posms Krievijas kapitāla ielikteņa Einara Repšes karā pret Latvijas oligarhu Andri Šķēli.