Māris Šveiduks:”Esmu labi saglabājies” (16)

Un šo darbu viņš sestdienu rītos LTV 1. programmā dara vēl joprojām. Māris ir Liepājas sporta kluba "Lāčplēsis" saimnieks. Viņš ir 2002. gada Pasaules meistarspēļu pludmales volejbolā čempions. Un grāmatas "Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā" autors. Brauciens uz Malaiziju, lai tur izdzīvotu un uzvarētu, no vienas puses, bija nejaušība. Bet no otras puses – ne pa jokam kalts plāns. - Reiz man kādā intervijā tika uzdots jautājums, kā es gribētu pavadīt vasaru. Tas varēja būt kāds 1994. gads. Toreiz atbildēju, ka gribētu mēnesi nodzīvot uz neapdzīvotas salas, kur liedagā ir baltas smiltiņas un zaļo palmas. Un nepagāja ne desmit gadu, kad šim sapnim bija lemts piepildīties. - Uzdošu nepieklājīgu jautājumu – cik tev ir gadu? - Kas tur nepieklājīgs?! Kad man jautā par gadiem, atbildu ļoti labprāt. Un vēl piebilstu, ka esmu labi saglabājies. (Māra sejā ievelkas viegli pašironiska izteiksme.) Varbūt ne tik diži labi kā Tutanhamons, bet sūdzēties nevaru. Kad sarunas biedros pamanu vieglu izbrīnu, tiek iebarota mana pašapziņa. Man šobrīd ir 44. Piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka kalendārs nav absolūts vecuma rādītājs. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas. Mani dzīve ne vienu reizi vien ir savedusi ar ļoti dzīvīgiem cilvēkiem solīdā vecumā. Man šādi ļaudis patīk, un ar viņiem arī labprāt kontaktējos. Kad 2002. gadā biju Austrālijā uz Pasaules meistarspēlēm pludmales volejbolā, vecākajam dalībniekam bija 99 gadi. Un nedomājiet, ka tas bija sačākstējis večuks. Nepavisam! Un šis vīrs skrēja 100 metru distanci. Starp atlētiem senioriem viņš bija vistopīgākais. - Vai esi domājis par to, kāds pats būsi pēc gadiem 40 vai 50? - Man ir tāds vikingu princips – lai nokļūtu paradīzē, ir jāmirst kaujā vai ar zobenu rokās. Es to esmu pārcēlis uz savu dzīvi. Nu tas ir pilnīgi skaidrs, ka sportošu līdz pēdējam elpas vilcienam. Es esmu fizisko kustību narkomāns. Kustībomāns! Es ķeru kaifu, no rīta skrienot gar jūru. Ķeru kaifu, cilājot svaru stieni. Ķeru kaifu, spēlējot volejbolu. - Bet kā tu noķēri savu sievu Gitu? - Pavisam vienkārši – diskotēkā Liepājā. 13. augustā mēs svinēsim savu kāzu 20 gadu jubileju. Kad satikāmies, es biju beidzis Fizkultūras institūtu. Bet Gita jau strādāja par frizieri. Ja vērtējam pēc padomju standartiem, nemaz tik jauni tolaik vairs nebijām. Tādi solīdi un prātīgi cilvēki. - Ko vīrietim nozīmē 20 gadus nodzīvot ar vienu sievieti? - Turamies un dzīvojam, grēks būtu žēloties. Ja paraugāmies no malas, es esmu tā sauktais labais tipāžs. Ja uzņemtu filmu, es noteikti varētu tēlot labo kovboju. Esmu labsirdīgs, ļoti mīlu savas meitas, viņām esmu autoritāte. Un tas viss baro manu pašapziņu. Es mīlu sievietes. Man nekad nav gribējies kādam izlielīties, ka esmu ieguvis cik tur sieviešu vai kādu iegāzis gultā. Man patīk samīļot un mīlēt sievieti. - Lai cik kopti un spēcīgi būtu vīrieša muskuļi, to pieņemts uzskatīt par ķermeņa estetizāciju un zināmu narcisismu. Vai tā vienlaikus nav arī vīrišķīga vājība? - Tādus uzskatus kultivē cilvēki, kurus nomoka kompleksi un slinkums. Bet man ir pretjautājums – kāpēc gan neuzturēt savu ķermeni labā, pat ideālā kārtībā? Tas tikai veicina gara darbību un visas pārējās radošās izpausmes. Lai kāds man tikai pamēģina iebilst! Mana darbība ir pietiekami vispusīga, lai apgāztu jebkurus stereotipus par sportistiem kā aprobežotiem cilvēkiem. Un daudz ko esmu sasniedzis tieši tāpēc, ka jau no 14 gadu vecuma esmu ķēries klāt lietai, ar kuru nodarbojos vēl šodien. Jau toreiz es sev pateicu, ka tikai veselā rumpī var mājot vesels un radošs gars. Un tā tas patiesi ir! - Tad tā lieta, ar kuru tu nodarbojies, saucas body-building (tieši tulkojot no angļu valodas – ķermeņa būvēšana)? - Tagad gan vairāk tiek runāts par fitnesu. Fitness no body-building atšķiras ar to, ka panākumus body-building jeb kultūrismā var gūt tikai tie cilvēki, kuriem tas jau ielikts gēnos. Ir cilvēki, kuriem jau anatomiski ir tendence uz lielu muskuļu veidošanos. Bet citam, lai kā viņš trenētos, tas no dabas nav dots. Un nekad viņš nebūs supermonstrs. Fitness tagad pasaulē kļuvis par populārāko body-building novirzienu. Un fitnesa mērķis ir attīstīt cilvēku pēc iespējas tuvāk viņa ģenētiski ieprogrammētajai pilnībai. Un nav galvenais, kuram lielākie bicepsi. Galvenais kritērijs ir ķermeņa proporcionalitāte. Es esmu sevi realizējis šajā jomā. Divi pasaules čempiona tituli fitnesā man ir. Bet ir lietas, kas man nespīd. Tas ir tradicionālais body-building. Man ir smalki kauli un viegls ķermenis. Ja es mērķtiecīgi netrenētos, izskatītos pēc klasiska vieglatlēta. Pirms sāku nodarboties ar sportu, biju tievāks par tievu, īsts kaulukambaris. - Cik garš tu esi? - 184 centimetri. - Un cik šobrīd sver? - 96 kilogramus. - Vai tad, kad tikko atgriezies no Malaizijas pēc "Robinsonu" spēles, tu uzkāpi uz svariem? - Jā! Neesmu baigais pedants, drīzāk gan mākslinieciskas dabas cilvēks, bet ir lietas, ko daru mērķtiecīgi un metodiski. Pirms došanās uz Malaiziju es nomērīju visus savus muskuļus, fiksēju svaru. Un tad robinsonādes laikā divas reizes, palīgā ņemot celtniecības metramēru, fiksēju, kādi bija mani muskuļi spēles starpposmos. Viens dakteris mums tur bija no Zviedrijas sporta institūta. Viņš mani mierināja, ka uztraukumam nav iemesla, jo cits tādos apstākļos būtu zaudējis vēl vairāk svara. Sportistiem muskuļu masa parasti mēdzot kristies vēl vairāk. - Tātad tu zaudēji muskuļu masu, nevis taukus? - Pirms Robinsoniem es gatavojos pasaules čempionātam. Tas notika jūnijā. Spēles rezultātus paziņoja maija sākumā. Pirms spēles es jau biju tā saucamajā beztauku formā. Manā ķermenī bija aptuveni 6 procenti tauku. Tas nozīmē, ka biju ļoti liess. Taču uzreiz pēc spēles mājās atgriezos tikai ar trim procentiem tauku savā organismā. Kopumā biju zaudējis 14 kilogramu svara. - Un pēc tam tu sāki ēst? - Kā normāls cilvēks. Jo visu spēles laiku - pusotru mēnesi – es pavadīju gandrīz bez ēšanas. Tiesa, es par to nebēdāju, jo pirms spēles, kad man tika jautāts par plāniem, pat biju nolēmis pēc tik daudziem gadiem ņemt un vienu reizi padzīvot badā. Es to uztvēru kā organisma iespēju attīrīties. Mans princips dzīvē ir vienmēr un katrā lietā saskatīt pozitīvo. - Vai patiešām jūs dzīvojāt pusbadā un badā, vai arī tas bija tikai tāds spēles triks skatītāju acu aizmālēšanai? - Liekot roku uz sirds – mums patiešām nedeva normāli ēst. Salīdzinot ar iepriekšējā gada Robinsonu spēli, mēs bijām nonākuši daudz spartiskākos apstākļos. Mēs aiz bada visai krietni patīrījām palmu audzes uz salām. Lai dabūtu vienu metru ēdamās serdes, ir jānogāž palma. Lai visi justos cik necik paēduši, katru dienu bija jāgāž vismaz divi koki - viens brokastīs, bet otrs vakariņās. Tas bija ēdiens četriem komandas cilvēkiem. Bet rīsus mums katram deva 25 gramus dienā. Lai kā tu taupītu, paēdis no tik niecīga daudzuma nebūsi. Nu tas bija ekstrēmi. - Kā tika rādīts šovā, uz beigām tu kļuvi ne pa jokam ērcīgs. Un apkārt sākās runas, kā tas Šveiduks uztraucies par saviem muskuļiem, kā viņš tikai par ēšanu vien domā... - Tas bija televīzijas triks. Lai cilvēki labāk palasa manu grāmatu "Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā". Es tajā centos ar zināmu humora devu uzrakstīt, kā īsti mums gāja. Nenoliedzami, spēles gaitā kādā brīdī krīze iestājās mums katram. Ja divas nedēļas tev nav ko ēst un nekas arī nenotiek, tas nav brīnums, ka sāk braukt jumts. Bet krīzes jau tāpēc ir radītas, lai mēs tās pārvarētu, – vai nu ar draugu palīdzību, vai paši. - Labi, tā bija šova krīze. Bet vai arī tavā dzīvē ir bijušas krīzes? - Šķiet, nekas patiesi dramatisks manā dzīvē vēl nav noticis. Iespējams, ka es cenšos darīt visu, lai līdz dramatiskām krīzēm nenonāktu. Es domāju, kā regulēt savu dzīvi. Man ir savs bizness. Es pats strādāju savās interesēs. Neesmu tieši atkarīgs no kāda cita lēmumiem. Pats sev kungs un saimnieks. - Tavs bizness ir fitnesa klubs? - Jā! "Lāčplēsis" Liepājā. Un vēl man ir kulinārijas šovs "Pikantā mīkla" televīzijā, arī modeļa darbs un rakstniecība. Esmu jau uzrakstījis divas grāmatas. Un regulāri rakstu žurnāliem. 1996. gadā iznāca mana pirmā grāmata. Tā bija par sportu – kā ābece tiem, kas vēlas cilāt svarus un nodarboties trenažieru zālē. - Kā radās doma aprakstīt "Robinsonu" piedzīvojumus? - Man vienmēr ir bijusi interese par žurnālistiku. Es vienmēr rakstu arī savu ceļojumu piezīmes. Man mājās ir vesels plaukts ar dažādu ceļojumu piedzīvojumu aprakstiem. Bija nosacījums, ka uz Malaiziju mēs nedrīkstam ņemt līdzi pierakstu lietas – ne papīru, ne pildspalvu. Bet es tomēr pamanījos tās mantas ieslēpt starp drēbēm tā, ka citiem neizdevās atrast. Un tā man izdevās veikt vismaz kādas nekādas ikdienas piezīmes, lai nepiemirstos svarīgas nianses. Seriāls televīzijas vajadzībām tomēr tika pamatīgi montēts. Varbūt tāpēc arī radās priekšstats, ka esmu bijis īgns, norāvies. Cik sapratu, bija paredzēts, ka par katru no mums kā spēlētājiem tiek radīts savs stereotips, kura rāmjos katru no mums arī mēģināja iespiest. Paldies Dievam, ka man un Annai (Šteinai), kas bijām tie galvenie uzņemšanas grupas urdītāji, izdevās uz seriāla beigām tos mūsu tēlus padarīt nedaudz lokanākus, daudzpusīgākus. Citādāk būtu sanācis, ka uz salas dzīvo truls kultūrists, kas tikai par to vien domā, kā kaut kur karbonādi dabūt, kas lieka kumosa dēļ gatavs vai sacirst kādu komandas biedru. Es pieļauju, ka scenārijā jau no paša sākuma bija kaut kādi vadmotīvi par to, kādiem mums vajadzētu izskatīties. - Un kāds tu esi patiesībā? - Ar pilnu atbildību varu teikt, ka visi cilvēki uz salām bija diezgan patiesi. Tās kameras jau kādā trešajā dienā mēs neviens vairs neievērojām. Mēs pat necentāmies sekot, kādi mirkļi tika ķerti. Protams, no tā milzīgā ierakstītā videomateriāla daudzuma arī ir iespējams visu ko samontēt. Katru dienu ar katru no spēlētājiem tika ierakstītas vismaz 15 minūšu garas intervijas. Vienā sērijā tika atspoguļotas četras dienas. Tātad katra spēlētāja pateiktā apjoms bija visai iespaidīgs. Bet ja no tā visa sērijā parādās tikai trīs teikumi, tad jau nav grūti no tā visa izvilkt tikai un vienīgi par ēšanu. Tas ir labs mehānisms, kā veidot stereotipus. Tie, kas nebija uz salas, noteikti nejuta, bet mēs paši pamanījām, ka, piemēram, desmitajā dienā teiktais nez kāpēc parādījās pavisam citā vietā un citā kontekstā. Grāmatā es centos pastāstīt arī par to, ko neredzēja kameras. Man šķiet, ka ir izdevies sagādāt pārsteigumus arī seriāla veidotājiem. Viņi noteikti nezināja tās seriāla aizkulises, kas bija zināmas mums pašiem – spēlētajiem savā vidē. Mēs jutām, ka filmēšanas grupa veido psiholoģiskos uzbrukumus tam vai citam spēlētājam, lai izprovocētu noraušanos. - Bet kāpēc tu uzvarēji? - Ja es dikti gribētu padižoties, tad tagad izgrieztu krūti un teiktu, ka biju labākais un nepārspējamākais. Patiesībā tā bija liela laimes spēle. Bet šajā pasaulē tomēr daudzas lietas notiek tā, kā tām jānotiek. Nu laikam jau es biju pelnījis to uzvaru. Tas nenozīmē, ka man par katru cenu gribas visur un vienmēr uzvarēt. Mans mērķis ir katru nākamo dienu būt labākam, nekā esmu bijis šodien. Esmu sapratis, ka ir atšķirība starp vārdiem “vēlme” un “”gribēšana”. Cilvēks visu mūžu var kaut ko vēlēties, bet nekad to neīstenot. Bet ja viņš to patiešām grib, tad arī pieliks kaut kādu spēku, lai to arī reāli izdarītu. Ir savā zemapziņā jāieprogrammē virzība uz panākumiem. Fitnesā plikā svaru cilāšana ir tikai trešā daļa no darba, kas jāiegulda ceļā uz panākumiem. Viss pārējais notiek galvā, domās. Daudzi jau uzskata, ka profesionāli atlēti nemaz nenāk ārā no zāles. Mans kopējais treniņu apjoms nedēļā ir aptuveni četras stundas. Tas nav pārāk daudz. Es ēdu piecas sešas reizes dienā. Bet tas mani neapgrūtina darīt citus darbus. - Tad sanāk, ka profesionāls sportists ēd tikpat bieži kā zīdainis? - Bet tam ir fizioloģisks pamats. Ne tikai tas, ka esmu kultūrists. Jo cilvēks biežāk ēd, jo organisms pierod neko nekrāt un ar esošo enerģijas devu ļauj rīkoties visai brīvi. Tam nav jāstrādā lielās ekonomijas režīmā. Jo organisms zina, ka viņam ik pa laiciņam tajā kurtuvē kaut kas tiks piemests. Tie cilvēki, kas domā, ka viņi notievēs, neko neēdot, domā aplam. Ja organismā ir stress, tad pie pirmās iespējas, pie pirmās barības devas tas centīsies uzreiz izveidot neaizskaramās rezerves. - Esmu redzējusi vairākus gadījumus, kad cilvēki ir fantastiski nometuši lieko svaru, bet pēc kāda laika viņiem atkal nākas meklēt vecās labās un lielās drēbītes. Saka – viss atnāca atpakaļ, turklāt ar uzviju. Kāds tam varētu būt izskaidrojums? - Strauji notievējot, organisms nonāk tādā kā nesaprašanā. Rumpis ir jāuztver par tādu kā autonomu kosmosu. Ķermenis uzskata, ka tāds, kāds cilvēks ir pašreizējā momentā, ir ideālais variants. Ja tu pēkšņi kaut ko sāc ar sevi darīt – tievēt vai audzēt klāt svaru, organismam tas ir pārsteigums. Un tieši tāpēc viņš visiem spēkiem cenšas noturēt savu stabilo stāvokli. Ja lēcieni uz augšu vai leju notiek ļoti strauji, tad rumpis mēģina par katru cenu atcerēties, kāds viņš ir bijis, lai atgrieztos iepriekšējā stāvoklī. Bet izskaidrojums tam, ka cilvēki pēc ļoti nežēlīgām diētām un straujas notievēšanas atkal atgūst svaru pat ar uzviju, ir tikai un vienīgi nepareizs uzturs. Turklāt visvairāk grēko sievietes. Cik nav dzirdēts – lai nomestu svaru, ir jāēd salātiņi, augļi un dārzeņi. Bet cilvēki visvairāk grēko ar proteīna jeb olbaltumvielu ēšanu. Proteīns ir tas, kas uztur ķermeņa stingro masu. Olbaltumvielas arī vielmaiņas procesiem ir mierīga parādība, tās uzsūcas lēnāk un pakāpeniskāk. Bet augļi un dārzeņi diezgan pamatīgi švunkā hormonu sistēmu. Kad tie ir, tad organisms dedzīgi tos izmanto, kad nav – organisms nesaprot, kur tie palikuši. Bet ir visai sakarīgas diētas, kad trīs mēnešu laikā cilvēks apēd pāri par tūkstoti olu baltumu, tajā pašā laikā pakāpeniski zaudējot svaru. Tas nozīmē aptuveni desmit olas baltumu dienā. Un trīs mēnešus no vietas! Un rezultātā tiek zaudēti 15 kilogrami.