Madara Repše: Reiz es būšu riktīgi forša vecenīte! (6)

- Ja ar kādu iepazīstos, vienmēr saku, ka esmu Madara, nevis pirmo nosaucu savu uzvārdu. Starp citu, mans uzvārds bija viens no iemesliem, kāpēc vilcinājos pieteikties "Talantu Fabrikai". Tiešām ļoti ilgi par to domāju. Jo vienmēr bijis tā – lai ko es būtu darījusi un lai ko arī būtu sasniegusi, pēc daudzu cilvēku domām tas viss man ticis tikai tādēļ, ka esmu Eināra Repšes meita. Bet man tas bija apnicis! Gribēju vienreiz aiziet un pierādīt, ka pati varu kaut ko izdarīt, ka ne no viena neesmu atkarīga. Un man tiešām ļoti liels prieks par tiem cilvēkiem, kuri saprata – uzvārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. OK, es no tā neaizbēgšu, es vienmēr būšu Eināra Repšes meita. Un īstenībā es nemaz vairs negribu no tā aizbēgt, jo es lepojos ar savu tēvu, es lepojos ar to, ko viņš dara. Un nu es varu lepoties arī ar sevi, jo tagad es esmu Madeira no "Talantu Fabrikas". - Tātad būtībā tavs uzvārds tev dzīvē vairāk traucējis? - Noteikti, ka traucējis. Taču "Fabrikā" mums bija iespēja aprunāties ar psihologu. Es nekad nebiju bijusi pie psihologa, tomēr sapratu, ka man tur iekšā vajag ar kādu aprunāties. Pēc sarunas nonācu pie slēdziena, ka man no sava uzvārda nav ne jābēg, ne par to jākautrējas. Ja kāds grib domāt, ka es kaut ko esmu dabūjusi tikai sava uzvārda dēļ, tad tā ir šī cilvēka problēma. Ja viņš gribēs, viņš tā domās, un, lai ko tu šim cilvēkam censtos ieskaidrot, no tā nebūs nekādas jēgas – viņam būs savas domas, un tu nekad neatspēkosi viņa izdomātos “pierādījumus”. -Pirms intervijas teici, ka dzīvē tev vajadzīgas divas galējības – vai nu liela sabiedrība apkārt, vai arī nolīst kaut kur malā, kaktiņā, kā tas ir šobrīd. Tas ir šova ietekmē jeb tu tāda esi bijusi vienmēr? - Īstenībā ir gan tā, gan tā. Man vienmēr ir ļoti, ļoti vajadzējis sabiedrību. Esmu cilvēks, kam allaž gribas būt notikumu centrā. Nemitīgi esmu apritē, vienmēr kaut kur skrienu un daros. Bet pienāk brīdis, kad man vajag pabūt vienai. Eju viena uz jūru, kaut kur pastaigājos, nevienam nezvanu vai pat vispār izslēdzu telefonu. Un nesmaidu. Tādās reizēs visi prasa – kas noticis? Būtībā jau nekas nav noticis, man vienkārši uznākušas nopietnās pārdomas. Un tad dažkārt man ļoti gribas ar kādu nopietni parunāt, īpaši man patīk runāt ar cilvēkiem, kas ir vecāki par mani. Vai arī iepazīties ar kādu svešinieku un just, ka ar viņu var ļoti interesanti aprunāties par dažādām tēmām. Protams, ar draugiem un labākajām draudzenēm ir savas lietas, ko pārrunāt. Bet ar katru jauniepazītu cilvēku es gūstu jaunu pieredzi jau no sarunām vien. Kad man gribas runāt, vienmēr atrodas kāds sarunu biedrs, bet ja ne, tad es runāju pati ar sevi – domās. -Un par ko parasti ir šīs sarunas? - Par visu, kas tajā mirklī uz sirds. Un varbūt pat ne uz sirds. Drīzāk kas tāds, ko man konkrētajā brīdī gribas izprast. Reiz man uznāca melnie, jo pēkšņi sapratu, ka pārāk daudz domāju un visu analizēju. Tāpēc pārstāju to darīt un ļāvu sevī ienākt vienaldzībai. Pret visu! Bet tas nebija ilgi, jo jutu, ka man tomēr kaut kā pietrūkst. Sapratu, ka es tā nevaru, jo esmu tikai cilvēks. Man ir vajadzīgas jūtas, emocijas un pārdomas. -Ko tu dari, gadījumos, kad emociju ir par daudz? - Man šausmīgi patīk pierakstīt savas domas. Ja kaut kur aizbraucu viena, man vienmēr līdzi ir pildspalva un blociņš. Ļoti bieži esmu sevi tā izlikusi uz papīra, jo gadās, ka gribas ar kādu parunāties, bet nav, ar ko. Un, ja arī ir ar ko, nezinu vai šim cilvēkam varu to stāstīt, un vai vispār ir vajadzīgs šīs pārdomas kādam atklāt. Vienkāršāk ir visu uzticēt papīram. Taču ne dienasgrāmatas veidā. Reiz man ienāca prātā baigi jaukais dzejolītis, bet nebija, kur pierakstīt. Beigās atradu kaut kādu biļeti vai čeku, un rakstīju uz tā. Tagad to biļetīti nēsāju visur līdzi. -Kad tu sāki savas pārdomas izlikt uz papīra? - Grūti pateikt. Laikam tas bija 16 gadu vecumā, kad no Smiltenes atbēgu uz Rīgu. Bet man vienmēr ir paticis rakstīt, varbūt tāpēc arī aizgāju mācīties uz žurnālistiem. Ceru, ka piepildīsies ne tikai mani muzikālie sapņi – gan es kādreiz uzrakstīšu arī grāmatu. Man jau ir padomā sižets, tikai neesmu vēl piesēdusies un sākusi rakstīt. -Par ko būs grāmata? - Par attiecībām. Par mātes un meitas, par tēva un meitas attiecībām. Par attiecībām, kādas valda ģimenē. -Tas būs kaut kas autobiogrāfisks? - Nezinu, kādām spējām jābūt, lai grāmatā vismaz daļēji neieliktu savu autobiogrāfiju. Lai kā censtos uzrakstīt grāmatu, nu, nevar to izdarīt, neieliekot tajā kaut ko no savas dzīves! -Piemēram to, kāpēc atbēgi uz Rīgu... - Ģimene toreiz ļoti centās atrunāt, teica – paliec, pabeidz vismaz vidusskolu. Bet es nepaklausīju. Viņi jau zina – ja esmu ko ieņēmusi galvā, darīšu visu, lai to sasniegtu, un nekas mani nepārliecinās par pretējo. Atnācu uz Rīgu, pabeidzu 12.klasi, viss bija normāli. -Un ko ģimene saka tagad? - Viņi lēnām no tā visa atiet. Ģimene man vienmēr ir ļoti, ļoti daudz palīdzējusi un dzīvojusi līdzi. Tiešām ļoti daudz. Lai arī kāda būtu situācija, zinu, ka viņi mani ļoti atbalstīs, vienalga – tie būs prieki vai bēdas. Vispār man ir tāda ļoti interesanta ģimene: oficiāli es savā ģimenē esmu vienīgais bērns, bet manai mammai no otrās laulības ir dēls un meita, tētim – divi dēli. It kā esmu viena, bet tai pat laikā ar māsu un trim brāļiem. Bet forši – man patīk! Un labas attiecības ar viņiem man nozīmē vairāk par visu. Ja man nav labu attiecību ar cilvēkiem, kas man ir dārgi, tad visam citam arī zūd vērtība. -Ko tev nozīmē nauda? - Es melotu, ja teiktu, ka pilnīgi neko. Bet tikai tik daudz, lai būtu jumts virs galvas un lai būtu, ko ēst. -Jumts virs galvas ir arī šķūnītī... - Nu, jā, OK, varbūt šķūnī es gluži negribētu dzīvot. Man naudu vajag tik daudz, lai ir kur dzīvot, ir ko ēst, ir ko vilkt mugurā, un vēl mazliet, lai varētu aiziet izklaidēties. Un vēl piepildīt savus mērķus – tam arī diemžēl vajag naudu. Bet, galvenais, lai tās nav par daudz, jo nauda samaitā cilvēkus. -Tevi nauda nav samaitājusi? - Tas ir vēl viens stereotips, kas radies par sabiedrībā pazīstamu cilvēku atvasēm. Man nav tik daudz naudas, lai tā mani varētu samaitāt. Tikai, lai ko es par to teiktu, cilvēki vienalga domās savu – visi politiķi ir biezie. Taču – lai. Es zinu, kā ir patiesībā. -Nu tev ir dota iespēja to izstāstīt! - OK. Nedzīvoju es nenormālā villā vai vēl kaut kur. Dzīvoju normālā dzīvoklī kopā ar divām draudzenēm, ēdu normālu pārtiku, valkāju normālas drēbes. Es vienkārši par šo tēmu esmu tik daudz runājusi un strīdējusies, ka man tas jau ir apnicis. Man vairs negribas nevienam neko pierādīt. Kā ir, tā ir. -Kas tevi uztur? - Pusi uz pusi – es pati un mans tēvs. Strādāju par žurnālisti TV3 raidījumā "Kriminālā informācija" – veidoju sižetus, sarunājos ar aizturētajiem. Diezgan interesanti ir paskatīties uz to visu no otras puses. Kas tik nedarās tādu cilvēku prātos! -Tev bail nav? - Tagad vairs nav, taču sākumā gan biju sabijusies. Zināju, ka pastāv noziedzība, bet man pašai nekad nebija nācies ar to saskarties. Dažkārt uzzinu par tādiem atgadījumiem, par kuriem agrāk domāju – tā notiek tikai filmās. Tagad mans skatījums uz noziedzību ir pavisam citādāks. Esmu kļuvusi uzmanīgāka. -Tas nav psiholoģiski smagi? - Ir. Bet man vienmēr ir patikuši lieli psiholoģiski pārbaudījumi. Varbūt tāpēc es dažkārt izliekos vecāka, nekā patiesībā esmu. Arī daudzi mani draugi ir vecāki par mani, un tas man patīk. Bet tai pat laikā es joprojām izbaudu jaunību. -Kādi ir tavi draugi? - Viņi ir savā veidā skaļi, tāpat kā es, un ļoti vienkārši. Tusējamies, ārdāmies un viss ir OK. Zinu, ka uz viņiem varu paļauties un ka viņiem nav svarīgas jahtas vai vēl kādas tur muļķības. -Kāda ir tava reliģiskā pārliecība? - Es ticu, ka ir Dievs, un ka viņš daudz ko izdara mūsu vietā. Bet par likteni runājot – es ticu, ka tas mums katram lielos vilcienos ir nolikts. Bet vēl vairāk es ticu tam, ka likteni ir iespējams izmainīt. Ja arī ir nolemts, ka tev pēc trim dienām jāmirst, es ticu, ka to tomēr var novērst. Un vēl – mums katram šajā dzīvē ir jāveic sava misija, un mēs visu dzīvi meklējam un risinām sev paredzētos uzdevumus. Kad mēs to paveicam, tad viss – čau! -No kurienes tev tāda pārliecība? - Esmu ļoti daudz diskutējusi ar cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par reinkarnāciju un tamlīdzīgām lietām. Un tas viss manī ir kaut kā iesēdies. Man ir sava ticība un es pie tās pieturos. -Tu savu misiju esi apjautusi? - Noteikti nē. Un es pat īsti nevaru iedomāties, kāda tā varētu būt. -Bet kā tev vismaz šobrīd šķiet? - Es būtu nedaudz naiva, ja tagad iedomātos, ka zinu, kāda ir mana misija un kādai jābūt pasaulei. Bet man ļoti nepatīk strīdi un grautiņi, jo liekas – nu, kam tas ir vajadzīgs? Esmu liela sapņotāja un ticu, ka pasaulē ir ļoti daudz labu lietu. Ja manā acu priekšā ir ļaunais, es parasti norobežojos, noslēdzos no realitātes un “aizlidoju” tur, kur cilvēki var darīt kaut ko labu un dot otram, nedomājot par to, vai kaut ko saņems pretī. Kā Jeremy teica – vairot pozitīvo! -Tu tā vari? - Es cenšos. Bet, protams, neesmu nevainojama – strīdos, konfliktēju. Taču man ļoti nepatīk negatīvas emocijas. Kam tās vajadzīgas? Tādā veidā cilvēks tikai sabojā pats sevi. Agrāk es ļoti iespaidojos no citu sacītā, un mani ātri vien varēja novest līdz depresijai. Bet tad sapratu, ka tas nav tā vērts, jo tā es tikai uzņemu cita cilvēka sliktās emocijas. Tad nu cenšos tajās neklausīties. -Kurš šobrīd ir tavs vistuvākais cilvēks? - Hmm... Par to es bieži esmu domājusi. Kāds cilvēks man reiz teica: “Lai vai kā, bet būtībā tu nevienam neinteresē. Nevienam! Tev ir jābūt pašai par sevi!” Un tā arī ir. Jo dažkārt ir nācies aplauzties vai kaut kā tā... Šķiet, ka vistuvākā laikam esmu pati sev. Un mana ģimene – viņi visi man ir ļoti mīļi. Man ir baigi stilīgā māsiņa Santa (14). Viņa spēlē ģitāru, flautu, dejo hip-hopu, apmeklē keramikas pulciņu un vēl viskautko. Viņa arī mani aizfīrēja uz "Fabriku". -Kā tas notika? - Atnācu mājās, un viņa man saka: “Madara, apsoli!” Es prasu – ko? “Apsoli, ka tu kaut ko izdarīsi!” Es viņai saku – nē, es tā nevaru! Pasaki ko, un tad es padomāšu, vai varu tev to apsolīt. Tad viņa saka: “Re, kur ir lapa, raksti pieteikumu "Fabrikai"!” Tā arī es uzrakstīju. -Jo apsolīji māsai? - Es pati pirms tam domāju, ka varbūt varētu piedalīties. Bet nebiju aizdomājusies tik tālu, lai tiešām paņemtu pildspalvu un uzrakstītu pieteikumu. -Zinu, ka tēvs tevi centās atrunāt... - Jā, tā bija. Bet, ja es pieņemu kādu lēmumu, mani neviens neatrunās. Es gan vienmēr uzklausu un apsveru visu, ko man saka, bet, ja es kaut ko tiešām gribu, tad to arī izdarīšu, neatkarīgi no tā, ko teiks citi. Nezinu, kāpēc tā – laikam sava veida spītība. -Nenožēlo? - Noteikti nē. Toreiz, pirms gāju iekšā, biju nežēlīgi satraukusies, tas bija pilnīgs ārprāts! Bet pēc tam viss notika tā, kā tam bija jānotiek. "Talantu Fabrikā" esmu guvusi milzīgu pieredzi. Arī muzikālo. OK, es jau agrāk biju mācījusies mūzikas skolā, taču toreiz spēlēju klavieres, nevis dziedāju. Man vienmēr licies, ka es dziedu pareizi, taču izrādījās, ka tā nemaz nav... Tāpēc tas bija ļoti pozitīvi, ka man katru dienu bija vokālās nodarbības, un es varēju mācīties dziedāt. Man ir baigais prieks, ka izturēju, jo tas nebija viegli. Nu es vairs neesmu tik naiva, kāda biju agrāk, jo "Fabrikā" bija ļoti daudz kā tāda, kam tur nevajadzēja būt. Bet ko var gribēt – tas ir šovs, un šovā ir ļoti daudz provokāciju. Taču, kopumā ņemot, man patika. Reizēm man "Fabrikas" pat pietrūkst. -Tu tiešām labprāt atgrieztos tajās četrās sienās? - Tagad vairs ne, nekādā ziņā. Bet ja man fināla dienā būtu piedāvājuši palikt tur vēl divas nedēļas, es būtu piekritusi, jo man bija bail nākt ārā. -Kāpēc? - Nezinu, man vienkārši bija bail. Nu, kaut vai tādēļ, ka pēc astoņām "Fabrikā" nodzīvotām nedēļām, pēkšņi tevi vienkārši palaiž – ej un dari, ko gribi. Tad ir reāls apjukums. Tas tiešām bija dīvaini. -Kā sapraties ar "Fabrikas" puišiem? - Tur iekšā no viņiem saņēmu ļoti pozitīvu uzmanību. Man ar visiem bija labas attiecības. Jeremy "Fabrikā" mani sauca par blondīni, bet, kad nokrāsoju matus rozā krāsā – par rozīni. Rejs savukārt man taisīja ēst. Kad viņš izgāja, es ļoti saskumu, jo biju paspējusi viņam ļoti pieķerties. Tad nu es sāku pielietot Jeremy metodi – pārtiku no maizītēm. Paldies Dievam, beigās Fleimiņš man sāka taisīt ēst! -Tu pati neproti gatavot? - Nē, es protu, un man pat ļoti patīk to darīt, taču tur iekšā es negatavoju. Lai gatavotu, vajag iedvesmu. Man ļoti patīk cept kūkas un dažādus cepumus. Tas laikam man ir iedzimts, jo tētim kādreiz ļoti patika to darīt. Viņš agrāk esot riktīgi cepis cepumus! Bet interesantākais, ka es pati tikai retu reizi ēdu to, ko pagatavoju. Mani vairāk saista tieši pats gatavošanas process un tas, kā pasniedzu pagatavoto un saku – lūdzu, ēdiet! Un visi laimīgi ēd. Vislabāk man sanāk biezpiena torte. To es iemācījos no mammas. -Pastāsti par savu bērnību! - Pirmais, kas nāk prātā – mana vecmāmiņa Irēna. Bērnībā es dzīvoju pie mammas vecākiem Irēnas un Jura. Viņiem Smiltenē bija dzīvoklis un netālu arī personīgā māja. Tad nu man bērnībā bija tāda taciņa, pa kuru es bieži skraidīju no vienas mājas uz otru. Reizēm biju meitenīga, reizēm – puiciska. Man ļoti patika rāpties kokos, staigāt apkārt, dauzīties ar citiem bērniem. Pa jumtiem gan gluži neložņāju, jo man vispār ir bail no augstuma, bet nu, divstāvu mājas augstumā vēl bija OK. Mums bija visvisādi nedarbi, ko mēs ņēmāmies un darījāmies. Vienu atceros ļoti spilgti. Tas bija pirmajā klasītē. Mēs bijām baigie mežoņi, neklausījām skolotāju. Kas tik netika darīts! Skolotājai līmi lējām atvilktnēs, pilnīgs ārprāts! Vienreiz, kad mums bija kontroldarbs, mēs, trīs meitenes, negribējām to rakstīt, tāpēc pieteicāmies sakārtot mūsu klases garderobi, kas atradās ēkas trešajā stāvā. Paskatījāmies pa logu un ieraudzījām lielu, vilinošu peļķi... Tā nu mēs paņēmām visas mantas un no trešā stāva sametām tajā peļķē. Vēlāk, protams, dabūjām brāzienu, un vēl ilgi sēdējām klasē un nekur vairs netikām. Bet nu – tajos gados jau var atļauties, vismaz tagad ir ko atcerēties. Īstenībā man ļoti patika mana bērnība. -Kā ir tagad? - Arī tagad dzīvoju pēc principa – labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto. OK, man tikko palika 19 gadi, bet es tā vai tā esmu jauna. Un tagad man vajag ņemt no dzīves visu, ko tā man dod. -Vai ir kas tāds, kā šobrīd pietrūkst? - Tas ir baigi dīvaini, par to es esmu daudz domājusi. It kā viss, ko es vēlos, man ir. -It kā?... - Es esmu uz skatuves, esmu paēdusi, man ir forša ģimene un forši draugi. It kā esmu laimīga, bet tai pat laikā kaut kā pietrūkst, un es nezinu, kā īsti. Man liekas, katram cilvēkam vienmēr kaut kā pietrūkst, un dažkārt viņš nesaprot, kas tas ir. Kaut gan par to es aizdomājos ļoti reti, jo pārsvarā es baudu to, kas man ir. Jo nekad vairs neatnāks atpakaļ šis konkrētais mirklis, katra aizvadītā minūte nekad vairs neatkārtosies. -Izklausās, ka tu nejūties īsti laimīga. - Nē, kādēļ? Tā nav! Bet kas tad vispār ir laime? -To es tev varētu pavaicāt! - Nezinu. Ko gan vairāk var vēlēties, ja tev apkārt ir kolosāli cilvēki, ja tu esi vesels un ja tev dzīvē viss ir OK, un ja vēl tu dari to, ko no sirds vēlies... Nē, īstenībā es jūtos laimīga. Es tiešām esmu ļoti, ļoti laimīga! Jo cilvēks vienmēr tieksies pēc kaut kā vēl. Un tieksies, un tieksies visa mūža garumā. Bet tas, kas ir, tas ir OK. Kāda jēga dzīvot, ja tev nav mērķa, ja tu neko vairāk negribi? -Kāds ir tavs mērķis? - Īstenībā man gribas ļoti daudzko. Ir jau visādi sapņi un vēlēšanās, bet šobrīd es labāk nedomāšu par tādām lietām, tas lieki patērē enerģiju. Gribētos smaidīt daudz biežāk, kaut arī zinu – tā ir ilūzija. Tomēr labi būtu, ja es spētu visam pieiet kaut kādā citādākā veidā, lai daudz ko neņemtu galvā, bet galvenais – lai es sasniegtu savus mērķus. Pagaidām mana lielākā vēlēšanās ir kļūt par atzītu dziedātāju. Gribu, lai tad, kad es dziedu, cilvēki ar prieku klausās, un lai ar savu dziesmu un dziedāšanu es tieku līdz pat šo cilvēku sirdīm. Zinu, ka pirms tam man būs jāiziet visvisādi līkloči, tāpēc labāk par to iepriekš nerunāt. Kad būs, tad arī par to parunāsim. -Un kā paliks ar krimināllietām? - Hmmm... Ja godīgi, es nezinu. Pagaidām es tik tālu vēl neplānoju. Kad sākšu atkal domāt un savu galvu piesārņot ar visvisādām lietām, tad arī izlemšu. Pagaidām es labāk nedomāju neko, vienkārši atdodos tam, kam man šobrīd jāatdodas – ielieku visu sevi koncertos. -Kāda tagad ir sajūta – uzkāpt uz skatuves un redzēt to cilvēku masu... - ...un ja viņi visi vēl tev dzied līdzi... Tas ir vienkārši super! Es vienmēr esmu gribējusi būt uz skatuves. Es uzkāpju uz skatuves un jūtos vienkārši ideāli. Ir reizes, kad ir satraukums, par to, kā nu būs. Bet tad es dziedu un esmu laimīga. Un ja vēl kāds cits kļūst no tā laimīgs, tad vispār ir super! -Un kā tev ar zvaigžņu slimību? - Par šito es vienmēr rēcu. Vienreiz es riktīgi sabļāvu uz savu brāli Rihardu. Piezvana māsiņa, un es viņai prasu – kāpēc man Riča vairs nezvana? Māsiņa saka – tu jau tagad tāda zvaigzne esot, ka viņam pat bail tev zvanīt... Bāc! Pēc tam es sīkajam tādu morāli nolasīju... Tās taču ir muļķības! Ja man nekad agrāk nav bijusi zvaigžņu slimība, tad nezinu nevienu iemeslu, kāpēc lai tā man būtu tagad! Jā, cilvēki mani atpazīst, un es to apzinos. Un brīdī, kad tu kāp uz skatuves, tev ir jābūt to cilvēku zvaigznei. Bet tīri iekšēji – nē. Es vienkārši priecājos par to, ka izturēju un ka esmu tik daudz sasniegusi. Rudenī sāksies otrs šovs un mūs piemirsīs, mēs beidzot varēsim reāli sākt strādāt. Un tad atgriezties ar kaut ko, ko tu tiešām esam ilgi un rūpīgi gatavojuši. Un, ja tas aizies, tā popularitāte jau būs pilnīgi citādāka – smagi izcīnīta. Bet tagad ir vienkārši tā – nu, ir. Izbaudi, jo tūlīt vairs nebūs. Viens mirklis – tikai un vienīgi. -Ko tieši tu gribētu dziedāt? - Es vēl īsti neesmu atklājusi savas balss spējas. Vakar mēs ar Indrru beidzot aizgājām uz vokālo nodarbību. Ja tu zinātu, kāda balss Indrrai pavērās! Pat Jolanta Gulbe vienkārši apstulba! Šova laikā nekas tāds viņai nebija parādījies. Mācoties dziedāt, var daudz ko sevī atklāt, un arī man jāatrod tas, kas piestāv manai balsij. Pagaidām gan īsti konkrētas saprašanas par to man nav. Bet galvenais, ka es nemēģinu nevienam līdzināties. -Nevienam? - Man ļoti patīk Anastacia un viņas balss, par viņu es vispār tā diezgan normāli iefanoju. Reiz intervijā par viņu lasīju – kad Anastacia tikko sāka dziedāt, producenti viņai pateica: “Tā nedziedi! Tev ir jādzied maigi un saldi, citādi tu vispār neko nesasniegsi, būsi pilnīga nulle!” Bet viņa iespītējās: “Nē, es dziedāšu tā, kā es dziedu, es nepārdošos!” Un paskaties, cik tālu viņa tika ar savu balsi! -Vai esi sacerējusi kaut ko muzikālu? - Es bieži esmu sēdējusi pie klavierēm un kaut ko dungojusi, bet problēma tā, ka es parasti nemācēju pierakstīt, un tā nu man tās melodijas aizmirsās. Tagad, paldies Dievam, manā telefonā ir diktofons, bet arī ar to sanāca ļoti liela vilšanās. Izdomāju dziesmai labu sākumu – melodiju, vārdus – un iedziedāju diktofonā, lai atcerētos. Tici vai nē, bet izdzēsās! Un es vairs neatceros, vienīgi ceru – ja vienreiz ienāca tā doma galvā, atnāks arī vēl kaut kad. -Kā tev šķiet, kāda būsi pēc desmit gadiem? - Kas to lai zina. Domāju, ka īpaši daudz es nevarētu mainīties. Tās pamatlīnijas, kas manī ir, tādas arī paliks. Pēc desmit gadiem droši vien dziedāšu. Nē, nevis droši vien, bet dziedāšu. Un strādāšu. Mīlēšu. Nezinu. Bet es varu pateikt, kādu sevi iedomājos sešdesmit gados – kā riktīgi foršu vecenīti. Nē, fū, sešdesmit gados es vēl nebūšu nekāda vecenīte! Bet vecumdienās es gribētu būt jautra, dzīvespriecīga vecenīte ar ļoti labu humora izjūtu. Es joprojām priecātos par dzīvi un to baudītu. Es nebūšu tāda īgņa, kā vakar viena sieviete sabiedriskajā transportā. Braucām autobusā, un viņa sāka skandināt, ka tur, kur parasti augšā rāda, kāda būs nākamā pietura, esot sajaukts par vienu pieturu uz priekšu. Un viņa patiešām sāka tā riktīgi lamāties, pat izkāpjot vēl nevarēja nomierināties. Es nesaprotu tādus cilvēkus. Nu, kam tas ir vajadzīgs? OK, tu ar kaut ko esi neapmierināts, bet tādēļ vien nevajag izgāzt to uz pārējiem! Tāpēc mani kaitina sabiedriskais transports. Gribu saņemties un beidzot nolikt tiesības, lai varētu braukt ar mašīnu. Es vairs nevaru izturēt, ka sabiedriskajā transportā vienmēr lamājas! Tās visas negatīvās emocijas gribot negribot atnāk līdz tevīm. Un tad tev liekas – jā, it kā foršs rīts, bet kaut kāds maziņš sīkums visu sabojā. -Nu, jā. Cilvēki ir dažādi. Kāda esi tu? - Es nezinu. Man jau liekas, ka vienkārša, un tas arī viss. Saku, ko domāju, daru, ko domāju, vienmēr vados pēc savām jūtām un emocijām. Tā es bieži daru – nedomāju ar prātu, vairāk vados pēc sajūtām. Apzinos, ka bieži vien vajag vairāk padomāt ar galvu, bet man nepatīk tā analizēt lietas. Vēl es pārāk bieži iedziļinos citu cilvēku problēmās un sāpēs, pārdzīvoju cilvēkiem līdzi. Un tas mani dažkārt nomāc. -Par politiku neinteresējies? - Ja godīgi – vienu brīdi interesēja, kas notiek valstī, ko un kā dara. Bet tagad, vasarā, man politika pilnīgi nav galvā, un es nezinu, kas notiek apkārt. Es tiešām ļoti daudz ko nezinu. Politika mani īpaši neaizrauj. -Kad politika tevi interesēja? - Uz vienu brīdi iesaistījos Jaunā laika jauniešu nodaļā, piedalījos dažādos projektiņos un arī sekoju līdzi visam, kas notiek valstī. Īstenībā jau tas ir jāzina. Un īpaši interesanti uz visu paskatīties no malas, kad kāds tuvs cilvēks ar to nodarbojas. Dažkārt vēroju un ar vēsu prātu analizēju, ko izdarīja nepareizi un ko labāk vajadzēja darīt. Tagad gan vairs tam nepievēršu pastiprinātu uzmanību. Bet tāpat jau nākas kaut ko uzzināt – ieslēdzu TV vai radio, tur raida ziņas, un tāpat jau visu uzzinu. Informācija pati skrien pie manis. -Tu biežāk tēvu satiec, vai redzi televīzijā? - Īstenībā pēdējā laikā biežāk redzu viņu televīzijā vai dzirdu par viņu ziņās. Un tad ir riktīgi smieklīgi! Kad klausos radio un izdzirdu viņa vārdu, vienmēr saspicēju ausis – kas tur atkal ir? OK, es saprotu, kur viņš strādā un kas viņš ir, bet tai pat laikā viņš ir mans tētis – tikai un vienīgi! Indrra man reiz teica: “OK, es zinu, ka viņš ir tavs tētis, bet, kamēr es neredzēšu viņu tev blakus, vienalga neticēšu!” Kad "Fabrikas" finālā Indrra mūs beidzot redzēja kopā, viņa atzina: “Man liekas, ka viņš ir tāds pats kā tu!” Tētis apsolīja, ka iepazīsies arī ar pārējiem fabrikantiem. -Ko tu darītu, ja būtu premjerministre? - Ak, Dievs! Es to nemaz nevaru iedomāties! Man būtu ļoti grūti strādāt šādā darbā. Tur jau tā lieta, ka man visu laiku vajag kaut ko organizēt, kaut kur skriet, ņemties tīri radošā ziņā: tikties ar radošiem cilvēkiem – māksliniekiem, mūziķiem. Es nekad mūžā nevaru iedomāties, ka man būtu jāpēta nopietni papīri ar skaitļiem vai jālemj tik valstiski svarīgas lietas, kā to dara mans tēvs. Ja es būtu valdībā, Latvijā sāktos riktīga bohēma. Nē, es īstenībā es jau sāku rēkt – ja šī intervija būtu citā dienā, man liekas, es runātu pilnīgi citādāk. Šodien man ir uznācis kaut kāds filozofiskais spriedelējamais, un es nevaru iedomāties, kas no tās intervijas var sanākt. Nopietni.