Rutīna ved ar katru kāju uz savu pusi. (12)

Ikdienības divas puses Pirmām kārtām galvenokārt rutīna tiek saistīta ar pieredzi – prasmēm, iemaņām, vairāk vai mazāk pierastām darbībām. Līdz ar to rutīna ir pretēja kreatīvismam – radošam procesam. Rutīna un radošie procesi ir pilnīgi pretējas lietas – kur ir daudz rutīnas, tur ir maz radošā, un otrādi. Kad cilvēks dara ierastas lietas un kāds notikums parāda, ka var darīt arī citādi, labākajā gadījumā cilvēks saskatīs jauno un mainīs savas vērtības un rīcību. Bet viņš var arī ļauties rutīnas negatīvajai pusei – kad ierastās lietas, darbības, situācijas sāk cilvēku nomākt. Negatīvās emocijas šajā gadījumā katram ir atšķirīgas – vai tā ir nomāktība, vai paaugstināta uzbudināmība, vai aizkaitināmība, trauksme – katrs to izjūt savādāk. Otrs būtisks rutīnas aspekts ir cilvēka emocionālā attieksme – ko katram cilvēkam nozīmē ierastas un pazīstamas lietas. Jebkuru situāciju var aplūkot no pretstatu pāra – subjektīvā un objektīvā – viedokļa, kā arī vienmēr ieraudzīt kaut ko pozitīvu vai negatīvu katrā lietā. Arī rutīnai ir pozitīvā puse – šīs pierastās lietas, darbības, situācijas, kas cilvēkam var izraisīt pozitīvas emocijas, būt subjektīvi patīkamas. Kaut vai saistībā ar to, ka tas ir kaut kas nemainīgs, kaut kas drošs un pastāvīgs, tāpēc cilvēks, kam ir vajadzība pēc tā visa, jutīsies labi, dzīvojot rutīnā. No otras puses – ierastas lietas, kas nemitīgi atkārtojas, var radīt pilnīgi pretēju efektu. No cilvēka paša uztveres atkarīgs, kā viņš izjūt to, ka ikdienībā darbības un procesi atkārtojas vai arī nemitīgi mainās. Šo cilvēka attieksmi pret rutīnu noteikti var saistīt arī ar viņa temperamenta tipu. Ja viņš, piemēram, ir flegmatiķis, tad noteikti labāk jutīsies, kad viņam ir pastāvīga nodarbošanās, kas nemainās zināmu laiku, jo flegmatiķis izjūt nemieru, trauksmi un jūtas slikti, kad darbības strauji mainās. Rutīnas negatīvā puse (apnikums) flegmatiķiem noteikti parādīsies pēc daudz ilgāka laika nekā, piemēram, sangviniķim. Daļēji arī profesionālisms Attiecībā uz rutīnas pozitīvo aspektu – profesionālismu – visticamāk, kaut ko labu un noderīgu var atrast katras profesijas pārstāvis. Rutīnas pozitīvā puse no profesionālā viedokļa ir vajadzīga, piemēram, tādās profesijās kā ārsts vai psihologs. Šo profesiju cilvēkiem savā darbā regulāri nākas saskarties ar citu cilvēku negatīvajām emocijām – viņi strādā ar cilvēkiem, kuri bieži vien cieš. Tas nozīmē, ka ar viņiem saskarsme jāveido ne tikai intelektuālā, bet arī emocionālā līmenī – ar viņiem ir jābūt iejūtīgiem. Cilvēkam, kuram ir emocionāli smags darbs, cenšoties būt iejūtīgam, iejusties otra cilvēka ādā, jāprot arī pašam neizdegt. Tas nozīmē, ka viņam savas emocijas ir jānoliedz. Tādā gadījumā viņam ar emocijām ir jāstrādā – tās nemitīgi ir jāapzinās, jācenšas kontrolēt. Šis darbs, šī profesionālā pieeja emocijām ir rutīna. Taču rutīnu var saistīt arī ar tā saucamo izdegšanas sindromu, kad par ikdienību kļūst pārstrādāšanās. Visbiežāk tas skar to profesiju pārstāvjus, kuri strādā ar cilvēkiem, un darbiniekus atbildīgos amatos, ar lielu slodzi, daudz pienākumiem, laika limitiem un pretstatā tam – salīdzinoši vāju atbalsta sistēmu gan materiālā, gan morālā ziņā no sabiedrības puses. Izdegšanas sindroms saistīts arī ar personības īpatnībām, jo cilvēki, kuri nonāk līdz izdegšanai, ir ar augstām prasībām pret sevi – viņi ir perfekcionisti, kas cenšas lietas paveikt pēc iespējas labāk. Iespējams, ka viņiem ir salīdzinoši zems pašvērtējums, problēmas ar robežu veidošanu – cilvēks nevar īsti nodalīt profesionālos pienākumus no personīgās dzīves. Vai arī – viņi mēģina glābt visus, var ieguldīt tam savu naudu, izmantot savu brīvo laiku u. c. Tā ļoti ātri var nonākt pie izdegšanas sindroma. Tās ir milzīgas pretrunas starp to, ko gribu, varu, izdaru un ko saņemu pretī. To var saukt arī par darbaholismu – personīgo problēmu projicēšanu uz profesionālo sfēru. Tas nav čaklums kvadrātā. Darbaholisms nevar būt ilgstošs un nevar būt mūžīgs. Smagākās sekas var būt veselības traucējumi (galvas sāpes, reiboņi, sirds un asinsvadu stenokardija). Vai rutīna nomāc visus? Cilvēks ne vienmēr fokusējas uz to, kas ar viņu notiek, ko viņam darīt vai mainīt. Kā saprast, vai rutīna viņa dzīvē ir pozitīva vai negatīva, vai viņam tā patīk vai izjūt to kā slogu? Sākums visam ir emocijas. Emocijas – pozitīvas vai negatīvas – ir tās, kas mums signalizē, parāda, mūs regulē un motivē. Tātad būtiski būtu apzināties savas emocijas saistībā ar rutīnu. Tas ir pirmais solis, kā mēģināt apzināties problēmu. Solis uz problēmas risinājumu. Nākamais solis ir analizēt ne tikai emocionālā, bet arī intelektuālā līmenī, sākt izvērtēt savas vērtības – ko cilvēkam nozīmē viņa darbs, mājas, pienākumi un kāpēc viņam visu laiku jāatkārto zināmas darbības. Izvērtēt plusus, mīnusus. Ja mīnusu ir daudz, apsvērt, ko šajā situācijā var darīt, ko var mainīt. Vai var mainīt situāciju vai arī jāmaina attieksme. Cilvēkam, visu izvērtējot, jāmēģina saprast, varbūt viņam ir pārāk augstas prasības pret sevi, varbūt viņš pārāk daudz sagaida no darba – ka tas katru dienu nesīs virkni pozitīvu emociju, varbūt viņa gaidas nav adekvātas situācijai un ir jāmaina paša attieksme. Tālāk jau no paša atkarīgs, vai cilvēks maina apstākļus (darbu) vai maina savu attieksmi. Šie procesi cilvēka dzīvē atkārtojas periodiski, pat īpaši tos neplānojot. Ik pēc laika, parasti noteiktos vecuma posmos, ir krīzes, kad pārvērtējam savas vērtības, citām acīm paskatoties uz pierastajām lietām, tostarp arī uz rutīnu. Ir arī cita veida krīzes, piemēram, profesionālā vai laulības. Krīze liek paraudzīties uz savu problēmu no šīsdienas viedokļa, nevis – kā tas bija pirms gada vai diviem. Piemēram, ko darbs man nozīmē tagadējā vērtību hierarhijā? Vēlējos iegūt noteiktu amatu, esmu to ieguvis – ko man tas tagad nozīmē? Izrādās, nav īsti labi, jo atkal ir rutīna. Tas nozīmē, ka atkal viss jāizvērtē. Kā mainīt attieksmi? Bieži vien ir tā, ka, pat apzinoties situācijas mīnusus, pašu situāciju nav iespējams mainīt. Ko darīt? Var mainīt attieksmi pret situāciju. Protams, tas nenotiek ātri, cilvēkam pašam ar sevi ir jāstrādā. Kā? Izvirzot plusus priekšplānā. Var izmantot seno recepti, visu ar problēmu saistīto uzliek uz papīra – saraksta divos stabiņos, vienā ar plus zīmi, otrā ar mīnus. Jāņem vērā, ka cilvēkam ir tendence likt uzsvaru uz mīnusiem. Tos labāk saskata tāpēc, ka tā ir problēma, un arī tāpēc, ka cilvēks šos negatīvismus grib saskatīt. Tādēļ plusus nekādā gadījumā nedrīkst noniecināt un aizmirst. Izejot caur etapiem – vērtību izvērtēšana, alternatīvas ieraudzīšana, lēmuma pieņemšana – rezultātā vajadzētu fokusēties uz pozitīvo. Būtībā tā arī ir attieksmes maiņa. Var izmantot jebkuru pašam pieņemamu veidu, kā sev plusus atgādināt – kaut vai uzrakstot uz spoguļa. Tā nav sevis mānīšana, tā ir lietas otras puses ieraudzīšana, jo vienmēr ir pretstati – mēs nevaram saprast labo, ja nezinām ļauno. Noteikti vajag runāt ar sevi un jautāt, kā es jūtos un kāpēc es tā jūtos. Izrunājoties ar draugiem. Viena lieta ir domāt un just kaut ko sevī, bet, tiklīdz tas tiek izrunāts, tas tiek apzināts. Runājot iespējams konkretizēt un padarīt lietas skaidras pašam sev. Tas ir viens no soļiem, kā noformulēt problēmu. Tas nozīmē, ka process ir sācies, un, ja tas ir sācies, tad ir lielāka varbūtība, ka tas turpināsies un atrisināsies. Taču cilvēkam vajag apzināties arī to, ko no šīs sarunas viņš gaida, jo viņam nevar derēt tas, kas citam cilvēkam ir nācis ar viņa pieredzi. Ir arī cilvēki, kas emocionālajā līmenī tikai žēlojas un nav gatavi uzņemties atbildību par savas problēmas risināšanu. Viņi mēģina daļu savas atbildības deleģēt draudzenēm (vai psihologam) un nekādi nerod risinājumu. Iespējams, ka šis cilvēks nav gatavs uzņemties atbildību un tam sekojošu savas problēmas risinājumu. Konsultējusi psiholoģijas maģistre GUNA BERGA