Mārim Šveidukam velna ducis nes veiksmi. (1)

Tikai pēc tam, kad grāmata jau bija ieraudzījusi dienasgaismu, Māris aptvēris, ka tā nākusi klajā zīmīgā datumā — 13. maijā. Arī realitātes šova "Robinsoni 2001" dalībnieki uz tālās un neapdzīvotās Malaizijas salas tika izmesti 13. maijā. Autors uzsver, ka datumi nav speciāli saskaņoti — tikai vistīrākā sagadīšanās. Viņš nesen izšķirstījis aizvadīto gadu publikācijas par sevi un bijis gana pārsteigts, kad kādā 1996. ga-da žurnālā uzgājis interviju, kurā pats izteicis vēlmi reiz nokļūt uz neapdzīvotas tropiskas salas ar palmām un baltu smilšu pludmali. "Kļūstu nedaudz māņticīgs," atzīst Māris, jo viņa pirms gadiem izteiktā vēlme piepildījusies. Zobus iesaka tīrīt ar pirkstu Šī nav Māra debija grāmatniecībā. Pirmā viņa sarakstītā grāmata "Kultūrisms no A līdz Z" bija domāta šaurākam lasītāju lokam — cilvēkiem, kuri vēlas pievēr-sties fitnesam vai kultūrismam. "Tā paredzēta cilvēkiem, kuri par trenēšanos nezina nekā, bet grib to darīt pareizi un ar labiem rezultātiem. Arī šī grāmata bija balstīta uz manu pieredzi. Pats sāku, izmantojot par trenažieri slotas kātu, veļas dēli un tamlīdzīgas lietas," stāsta Māris. Šveiduks ir pārliecināts, ka grāmata piesaistīs lasītājus ar to, ka tajā atklāti seriālā neredzēti notikumi. "Televīzijas skatītāji redzēja jau samontētu materiālu — to, ko gribēja režisors. Manā grāmatā viss atspoguļots tieši tā, kā patiesībā arī bija: ar visiem skorpionu uzbrukumiem un tā tālāk. Seriāls bija šovs, bet grāmatā atspoguļota īstenība. Mēs taču dzīvojām arī tajā laikā, kad kameras bija izslēgtas," — tā Māris. Viņš arī aprakstījis, kāda patiesībā bija sāga ar ēšanu, kas seriālā atspoguļota visai dīvaini — it kā Māris aiz bada būtu gatavs apēst savus komandas biedrus un ne par ko citu nedomā, kā par karbonādēm. Lai sagatavotos gulēšanai spēles laikā, Māris iesaka: "Noklājiet mājās uz grīdas trīs kārtas avīžu un zem galvas palieciet sandales vai kroseņu pāri." Vēderu ekstremālajai pārtikai viņš iesaka sagatavot šādi: "Izmetiet no ledusskapja, kambariem un pieliekamajiem visus produktus, ieskaitot cietos makaronus. Bet pats galvenais nosacījums — iznīciniet gružkasti." Savukārt zobus tīrīt gana labi varot, izmantojot pirkstu, ja vien āda tam kļuvusi gana raupja. Vietējie ar atzinību nesteidzas Šveiduks ir īstens liepājnieks — Vēju pilsētā viņš dzīvo kopš dzimšanas un atzīst, ka ir šīs puses patriots. Tomēr Māris dzimtajā pusē lielu atzinību nav guvis. Viņš gan par to nesūdzas, taču ir jūtams, ka rūgtums viņā gruzd. "Ir jau teiciens, ka praviešus savā zemē nemīl... Ja gribu pašapziņas sapurināšanai gūt atzinību, jā-brauc uz citām zemēm. Ārzemēs ļaudis mani atpazīst, nāk klāt." Liepājas atzinības raksts, kas ir pilsētas augstākais apbalvojums par nopelniem tās vārda spodrināšanā, tiek piešķirts divas reizes gadā — 18. novembrī un Liepājas dzimšanas dienā 18. martā. Māris līdz šim nav to saņēmis. Klubā pie sienas greznojas pāris pateicību no pilsētas pašvaldības par Šveiduka sasniegumiem sportā, taču viņa uzvaras "robinsonos", kas spodrināja visas Latvijas kažociņu, starp tiem nav. Bijušie skolēni Šveiduku atceras Mācoties Liepājas 1. vidusskolā, kas bija ar matemātikas novirzienu, Māris bijis pārliecināts, ka būs biologs — viņš skolas laikā nopietni aizrāvies ar to. Taču pēdējā vidusskolas klasē jauneklis iepazinās ar kultūrismu, un tas bioloģiju no viņa dzīves izstūma uz neatgriešanos. "Notikušo nenožēloju ne mirkli," atzīst Šveiduks. Šai izvēlei likumsakarīgi sekoja studijas fizkultūras institūtā. Pēc tam, 1982. gadā, Šveiduks nokļuva dziļos laukos — vairāk nekā četrus gadus nostrādāja par fizkultūras skolotāju mazajā Liepājas rajona Kalvenes pamatskoliņā. "Nu jau vairs nav ko kaunēties — negribēju iet krievu armijā," smejas Māris. Viņa bijušie skolēni, īpaši toreizējā 7. klase, kas gadījās jaunajam pedagogam audzināšanā, viņu labi atceras. Rīgas Zooloģiskā dārza ārpilsētas bāzes "Cīruļi" pārvaldnieks Arnis Bergmanis, viens no Māra tā laika audzēkņiem, ar sirsnību atceras skolotāju. Šveiduks skoliņā, kur pat īstas sporta zāles nebija, pamanījies sarīkot gan pamatīgus mačus, gan bumbu spēles, gan aizrāvis sev līdzi audzēkņus. "Un nemaz tik daudz logu neizbira. Ko tur slēpt, esmu bijis labs skolotājs. Un tas priecē." Sievu pārbaudījis grūtībās Šogad Šveiduku ģimenē būs liels notikums — Māris un viņa dzīvesbiedre Gita atzīmēs kāzu 20. jubileju. Te der piebilst, ka atkal sava loma ir liktenīgajam velna ducim — precību datums viņiem bija 13. augusts. Māris nākamo sievu sastapis diskotēkā. Interesants bijis viņu medusmēneša brauciens. Tiesa gan, tas, kā jau padomijas laikos, kad kāzu ceļojumi nebija modē, noticis pāris gadu vēlāk, taču bijis ievērības cienīgs — ar kāpšanu kalnos. "Pārbaudījām viens otru grūtībās," smaida Māris. Savējos Māris sportā iesaistījis līdz ausīm. "Mēs esam ar abām rokām par viņa darbošanos. Pašas cenšamies, cik vien varam, lai varētu turēt līdzi. Tētis ir labs piemērs, meitas no viņa mācās," atzīst Gita. Patlaban viņu meita, 18 gadu vecā Ilze, kas pērn pabeidza 11. kla-si, vienu gadu mācās Amerikā. Gadu jaunākā māsa Zane arī vēlas doties apgūt zinības ārpus Latvijas. Māris meitenes pie sporta radinājis jau kopš mazotnes. Jau gada vecumā Šveiduks meitas stiepis uz jūrmalu un trenējis — par šausmām apkārtējiem. No četru gadu vecuma viņš meitas sūtījis uz mākslas un sporta vingrošanu. Ilzei fitness paticis, taču tīņu gados ar papuci radušās domstarpības — meita paziņojusi, ka vairs netrenēsies. Tad Māris sarīkojis vietējo reketu: "Izteicu ultimātu — jānostartē trijās sacensībās. Ja nepatiks, varēs mest mieru. Kad meita pasaules mērogā ieguva trešo vietu junioru klasē, viņa atzina, ka neatmetīs vis." Ko Ilze darīs pēc atgriešanās no studijām ASV, Māris neņemas prognozēt. "Tur viņa dejo moderno baletu. Traki aizrāvusies — ziedo tam ļoti daudz laika." Zanei patīk ekstrēmie sporta veidi — BMX, snovbords. Paralēli tam viņa vairākas reizes nedēļā trenējas sporta vingrošanā. Ēd sešas reizes dienā Viedokli, ka kultūristi ir savu vēderu vergi, Māris uzskata par absolūtām muļķībām. "Es neuzkundzējos sievietei — pats protu par sevi rūpēties. Mums mājās ir normāla darba dalīšana — 50 pret 50. Brokastis gatavoju es, pusdienas — sieva. Par vakariņām — kā pagadās," neslēpj Māris. "Turos pie savām ēšanas paražām — jau aptuveni 20 gadus ēdu kādas sešas reizes dienā. Un ir galīgi aplam, ja kāds žēlojas, ka viņam nav laika, lai paēstu. Tā nav tiesa — 10 vai 15 minūtes šai nodarbei noteikti var atrast." Gita apstiprina dzīvesbiedra teikto — ēšanas ziņā ar Māri problēmu neesot. Viņš pat bieži vien palutinot sievu, pasniedzot kafiju gultā. Tiesa gan, Šveiduks nevar iztikt bez gaļas.