Guna Zariņa: «Tu gribi teikt, ka aktrises ir stulbas?» . (1)

Vienu no galvenajām lomām tajā atveido Guna Zariņa, lai gan šoreiz tās patiesībā ir vairākas lomas vienā izrādē, jo viņa ir… kā to vienkāršāk pateikt… vairākas vienas un tās pašas sievietes versijas. Aktrise pati stāsta: – Šajā izrādē es spēlēju galvenā varoņa lielo mīlu, kuru viņš satiek savā ceļojumā pa dažādām apziņas pasaulēm. Visas sievietes, kuras viņš savās smadzenēs satiek, patiesībā ir paša sieva, tikai mūsu īstā satikšanās notiek pēdējā ainā – lai gan arī tas ir viens no viņa «sapņiem», toties šķiet vispatiesākais, kā fragments no reālās dzīves. Man ir ļoti grūti spēlēt šo lomu, jo katra aina ir kā maza izrādīte. Esmu galvenā varoņa sapņu tēls, tā ir tāda nedaudz murgaina loma, bet vienlaikus ļoti reāla, kā jau visi mūsu sapņi, no iekšpuses raugoties. – Vai tu pati arī dzīvo vairākās – paralēlās realitātēs? – Tas nav tik vienkārši definējams, jo neaprobežojas ar dažādajām lomām, kuras mums piešķīrusi ģimene un sabiedrība ārpus tās. Es to izprotu kā ceļojumu savā iztēlē. Domāju, cilvēks, kuram nav iespēju aiziet savā fantāzijas pasaulē, ir ļoti nabadzīgs. No vienas puses, varbūt tas ir skumji, aktieris lielāko dzīves laiku pavada iztēlē. No otras puses – tā ir mūsu priekšrocība, jo varam darbināt iztēles mehānismus jeb sapņot darba laikā ik dienas. – Vai tā ir dzīve tikai paša cilvēka radītajā iztēlē? – Strādājot pie šīs lugas, sāku citādi uztvert dzīvi un savu esamību šajā pasaulē – tā man vairs nešķiet tik vienkārša un pašsaprotama. Gatavojot izrādi, apmeklējām tiesu medicīnisko ekspertīzi. Tu pēkšņi ieraugi ķermeni, kurā vairs nav dvēseles… Šis ķermenis vairs nav apgarots, tajā nav nekā no tā, kas mēs esam dzīves laikā. – Šīs sajūtas tevī radās līķa klātbūtnē? – Nu protams. Tā tikpat labi varēju būt es pati, nebūtu nekādas atšķirības. Tur gulēja daudz mirušu cilvēku, un es pat nepamanīju, kurš bija vīrietis un kurš – sieviete. Viņi visi ir… nekas. Organiskās sintēzes institūtā redzēju arī medicīnas eksperimentos izmantotas pelītes. Cilvēki skrūvē viņām galvaskausiņus, bāž iekšā adatiņas un pilina kaut kādus šķidrumus, lai galu galā iegūtu jaunus medikamentus. Mums šķiet, ka mēs viņas izmantojam, bet varbūt ir otrādi – peles vēro, kas ar mums notiek, ja viņas izmantojam… Paralēlās pasaules nav nekāds jaunatklājums. Ir taču zināmas teorijas, piemēram, par mūsu iespējām ceļot laikā, kur vienīgais traucēklis ir fiziskais ķermenis. – Šī nav tava pirmā profesionālā saskaršanās ar neredzamo, nezināmo pasaules daļu – Viestura Kairiša filmā «Pa ceļam aizejot» tu biji ļoti laba ragana… – Kad tu to visu dari, spēlējot lomā, nedomā par nez ko iracionālu. Filmā man bija skaidrs uzdevums – gribēju atgūt savu zaudēto vīru, viņa mīlestību. Es jau negāju tur ar pārgrieztām acīm un netēloju raganu, bet gan nelaimīgu sievieti, kura risina savas problēmas ar visiem viņai pieejamajiem līdzekļiem. Ir taču tā, ka jebkura lieta, novesta līdz galējībai, kļūst iracionāla: emocija, ārprāta vēlme vai kaislība. – Tev ir neparasti plaša lomu amplitūda – ar ko tu izskaidro šo brīvību ārpus ampluā rāmja? – No ikviena aktiera ar darbu un uzticēšanos var panākt neiedomājami daudz. Manā gadījumā tā vienkārši ir veiksme, svarīga ir arī režisora ticība manām spējām un varēšanai. Un, protams, kaut ko es arī varu! Tādam absolūtam aktiera ampluā es neticu. Kad mācījos Pēterburgā, tur gan katram aktierim bija savs noteikta rakstura lomu loks. Taču, manuprāt, ikviens aktieris ir spējīgs nospēlēt to, kam viņā tic pats režisors. – Ko Pēterburgas pedagogi tevī pamanīja? – To jau vienmēr nosaka tava faktūra – gan iekšējā, gan ārējā. Mēs kursā bijām piecpadsmit meitenes, un, loģiski, visas nevarējām spēlēt galvenās lomas. Tagad varu būt priecīga, ka pārsvarā tiku izmantota raksturlomām. Tā ir laba skola un nebūt nenozīmē, ka šie tēli ir slimi vai rausta valodu. Patiesībā jebkura loma ir ar raksturu, kurā ir jāiedzīvojas no iekšpuses. Pagaidām vēl neviens autors nav sacerējis lugu par Gunu Zariņu, lai es tagad varētu iet uz skatuves un spēlēt vienu vienīgu varoni. – Vai, braukādama pa Rīgas ielām ar velosipēdu, tu vispār nedomā par savu aktrises paštēlu? – Nu, kā?! Tāds arī ir mans paštēls! Es turpinu izlikties, ka Rīga ir lielpilsēta, un man ir vienalga, kā es izskatos, jo neviens nevienu te nepamana. Man tas nešķiet svarīgi. – Vai tev piemīt sava aktieriskā un cilvēciskā bauslība, kuru nepārkāp? – Šis jautājums bija jāsagatavo mājās… Protams, ka man ir savi baušļi, bet es tos neesmu nekur pierakstījusi. Man ir svarīga profesija, un es ticu, ka tai ir kāda jēga. Tādēļ savu darbu daru, cik vien labi varu. Ja katru no mums kā indivīdu var saukt par personību… Nē, teiksim tā – esmu pilnīgi droša: kamēr dzīvoju, manī ir skaidra sajūta par to, kas ir labi vai slikti. Pastāv kaut kādas lietas, kuras nevienā situācijā es nekad nedarītu, jo jūtu labā un ļaunā robežu. Vispār… tas ir pārāk liels jautājums, un es negribu ne par ko savā atbildē iztaisīties. Bauslība… Vai redzi šo sarkano spuldzīti savā diktofonā? Es zinu, ka tā deg. Tā rāda, ka iet laiks. Bet es nedomāju, ka man viss klusums ir jāaizpilda ar varbūt ne pārāk gudrām domām. Tā ir normāla cilvēka pašapziņa – atļauties intervijā klusēt. – Sāksim no citas puses – pastāsti par savas dzīves labumiem! – Tas ir mans darbs, mana profesija. Izklausās fanātiski, bet par to mani var vienīgi apskaust. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nekam netic un neredz jēgu. Man aktrises darbs ir bezgalīgs ceļojums no vienas lomas uz otru. Es vairs neprotu uztaisīt lomu tā, kā to mācījos darīt skolā. Man ir pienācis brīdis, kad uz skatuves ir vienkārši jādzīvo. Protams, es ceru, ka piedalos arī reālajā dzīve. Paldies Dievam, ka reālajā dzīvē man ir lieli enkuri. – Aktrises, kurām ir bērni, bieži stāsta, ka pēc viņu nākšanas pasaulē citādi izjūtot ne tikai sevi, bet arī savas lomas. Vai arī tu savā dzīvē par to pārliecinājies (Gunas dēlam Kirilam tagad ir trīs gadi)? – Cilvēks mainās. Es tādā veidā izaugu un daudz vairāk pēc tam varu izdarīt. Profesionāli jau gan… Talants no tā nekļūst ne lielāks, ne mazāks. Tu vienkārši kļūsti par spēcīgāku personību. – Vai tev ir svarīga teātra sociālā loma, sabiedriskā nozīmība šodienas Latvijā? – Nesen, esot Krievijā, man radās sajūta, ka tur teātris pastāv kā tāda zvērnīca, kuru neinteresē, kas notiek pilsētā, valstī un Visumā. Izskatās, ka teātris tiem, kuri tur strādā, ir bēgšana. Tā dod iespēju dzīvot mākslīgu dzīvi, kas labā kompānijā var būt ļoti interesanta. Mani nesaista pilnīgi abstrakta dzīve, jo tad ir grūti atbildēt uz jautājumu: kāda jēga? Ne jau izpirktajās biļetēs! Negribētu, lai cilvēki nāktu uz teātri kā pēc narkotikām – aizmirsties un pasapņot. Teātrim būtu jārada sabiedrībā pozitīva kustība. Piemēram, pēc Tenesija Viljamsa «Stikla zvērnīcas» izrādes kāds skatītājs gribējis mājās samierināt radiniekus. Teātris rada emocijas un pilnasinīgas sajūtas, tas skatītāju padara par cilvēku. Idejas var smelt arī grāmatās, bet uz skatuves tās ir apdzīvotas, dzīvā kustībā. Varbūt mēs varam skatītāju dzīvi darīt labāku?... – Esmu dzirdējis tādu izsaucienu – nu, tā jau ir aktrises domāšana! Vai tāda tiešām eksistē? – Tu gribi teikt, ka aktrises ir stulbas? Tāds iespaids varbūt rodas, jo aktrisei svarīgāk ir nevis domāt, bet just. Būt emocionāli gudrai. Kā esmu novērojusi savā darbā, ļoti maz ir tādu lomu, kur svarīgākais ir prāts. Ne jau uz manām smadzenēm teātrī kāds nāk skatīties. Aktrisei ir jābūt atvērtai un jāprot darbināt visu savu emociju spektru. Nav patīkami katru dienu būt nelaimīgai vai kompleksu māktai, ja to izraisa loma, bet man jābūt katru reizi spējīgai šo mehānismu uz skatuves iedarbināt. – Vai tava emocionālā gudrība ir palīdzējusi kādās dzīves situācijās? – Kā lai es to zinu?! Es pieļauju, ka, nepārtraukti trenējot savas emocijas, mēs arī dzīvē varam nolasīt lietas, kuras cilvēkiem paslīd garām…