Valdis Kalnozols Lieldienās stādīs 1000 ozolus.

Paredzams, ka atbrauks arī bijusī gulbeniete, tagad akciju sabiedrības “Hansabanka” prezidente Ingrīda Blūma, Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme. Gulbenietis Ziedonis Jansons pēc V.Kalnozola lūguma ir uzrunājis Lizuma pagasta padomi un ielūdzis piedalīties akcijā. Tā būs ozolu stādīšanas talka, kas sāksies pulksten 15.00 un beigsies pēc pāris stundām ar mielastu. V.Kalnozols tēvišķi atgādina, lai talcinieki neaizmirst līdzi paņemt gumijas zābakus. Rosinoši arī tas, ka visi, kas piedalīsies stādīšanā, parakstīsies zem vēstījuma nākamajām paaudzēm. Vēstījumu ievietos kapsulā un ieraks zem akmens, kas mūžīgi paliks topošajā ozolu birzī. Ozolu stādīšanā piedalīsies arī folkloras kopa “Skandinieki”, kas pēc sentēvu tradīcijām iesvētīs topošo birzi. Ozolu stādīšanu Lizumā atbalsta atklātais sabiedriskais fonds “Austras fonds”. Viss sākas ar deviņi “Stādīsim arī deviņus kociņus no Kvēpenes ozolu audzes. Tas būs sākums ozolu birzij. Katram kokam būs krustmāte un krusttēvs. Kāpēc iesākumā būs tieši deviņi koki? Tas latviešiem ir zīmīgs skaitlis. kādreiz latviešiem kalendārā bija deviņas dienas nedēļā,” stāsta V.Kalnozols. Jautāts, vai tagad vēlētos sev deviņu dienu nedēļu, viņš saka: “Kāpēc ne. Toreiz latvieši sešas dienas strādāja un trīs atpūtās. Tāpēc no seniem laikiem ir iegājies, ka Lieldienas svinam trīs dienas tāpat kā Ziemassvētkus. Bet garajos gados šie svētki bija pat četras dienas.” Kāpēc Lizumā jāstāda Kvēpenes ozolu atvases? V.Kalnozols atgādina, ka tieši Kvēpenes ozols ir attēlots piecu latu naudas zīmē. Līdz ar to tas kļuvis par Latvijas ekonomikas simbolu. Vides aizsardzības klubs un V.Kalnozols ozolus Latvijas dažādās vietās stāda jau četrus gadus. Esot sajūta, ka valsts šajā laikā ir ekonomiski attīstījusies. V.Kalnozolam vēlme izplatīt pieclatnieka simbolu - Kvēpenes ozolu - esot kļuvusi par sava veida reliģiju. Līdz šim koki stādīti Valmieras, Madonas un Limbažu pusē - “stiprās vietās”, no kurām pasaulē nākuši stipri cilvēki. Mazie ozoliņi ņemas spēkā un aug Zilākalnā, Gaiziņkalnā, Līvu pilskalnā. Katrā kalnā - pa vienam stādam. Viens ozols pērn iestādīts arī Rīgā. Tam krustvecāki ir Anna Seile un V.Kalnozols. Ozolu nevar būt par daudz V.Kalnozolam neapnīk rūpes par saviem krustbērniem - ozoliem. 24.aprīlī viņš ieplānojis braukt uz Viļķeni, lai apraudzītu aprūpējamos. Tie atkal būšot savā ziņā svētki. Vai to darīt ir patīkami? “Tas ir pienākums,” atzīst viņš. V.Kalnozols saka, ka Gulbenes rajons ir bagāts ar ozoliem, jo te ir aizsargājamā Pededzes ozolu audze. Taču šo koku Latvijā nekad un nekur nevarot būt par daudz. Turklāt ozolu stādīšana “apvieno cilvēkus”. Tiem, kas piedalās koku stādīšanā, esot “ļoti būtiski meklēt kopīgo, apvienoties”, lai izjustu, ka šī “mazā tauta ir saliedēta un draudzīga kopīgos darbos”. Savā zemē - 30 hektāros - Lizuma pagastā V.Kalnozols vēlas tikai un vienīgi ozolu birzi ar 1000 kokiem. Centrālie būs Kvēpenes ozoli un ap tiem vēl citi - arī ozoli. “1000 ozoli ir pasūtīti, tos atvedīs uz Lizumu un turpmākajās dienās arī iestādīs. Iespējams, visus uzreiz nevarēs, bet pakāpeniski taps birzs,” saka saimnieks. Viņš stāsta, ka nemaz neesot tik vienkārši sameklēt vietu, kur drīkst realizēt savu vēlmi - veidot birzi. Tieši tāpēc bija jāiegādājas zeme privāti. “Dievs pačukstēja, ka šeit, Lizumā, vajadzētu veidot ozolu birzi,” saka V.Kalnozols. Viņš vēlas plašu birzi, “lai izaug nākamajām paaudzēm”. Kādreiz Latvijā, kā nostalģiski ieminas V.Kalnozols, daudz stādītas ozolu birzis. Iespējams, tāpēc ozols latviešiem vienmēr bijis īpaši saistošs reliģiskas nozīmes koks. Viņš arī atzīst, ka nepaspēs ieraudzīt zaļojam ozolu birzi savā zemē visā krāšņumā, bet mazbērni un mazmazbērni to redzēs. Tas būs ne ātrāk kā pēc 200 gadiem. Ir jābūt pašpārliecinātiem V.Kalnozols uzskata, ka ozoli latviešiem palīdz būt pašpārliecinātiem. Kā tautai, kā personībām. “Ja cilvēks dzīvē kaut ko grib panākt, tad pašpārliecība ir neatņemama sastāvdaļa. Ja pašpārliecības trūkst, klājas grūti,” saka viņš. Kā profesionāls celtnieks V.Kalnozols zina, ka cilvēka pienākums ir savā darbošanās vietā atstāt sakoptu vidi. Vietā ir atziņa - “daba nemīl tukšumu”. Tāpēc viņš iesaistījies Austras fondā, kura būtība ir nevis ņemt, bet dot vai lūgt palīdzīgu roku, domu un tikai, “ja galīgi pietrūkst, var palūgt arī kādu kapeiku”. “Andrejs Upītis reiz rakstīja stāstu par Sūnuciema zēniem, lai mēs saprastu, ka nākotne ir atkarīga no pašu rokām, pašu iniciatīvas,” “Austras fonda” pamatdomu skaidro V.Kalnozols. Viņš pauž, ka šajā fondā ir iesaistījušies dažādu partiju pārstāvji. “Būtība ir - saliedēt cilvēkus šobrīd, kad ir daudz savā starpā karojošu partiju. Vēlamies meklēt kopīgo, vienotību Latvijas labā un gribam sekmēt cilvēkos iniciatīvu un apziņu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs,” saka V.Kalnozols. Un vēl viņš piekrīt, ka uzvārds cilvēkam nosaka misiju. Viņa uzvārds sastāv no diviem vārdiem - “kalns” un “ozols”. Tieši tāpēc varbūt arī ir šī vēlme stādīt ozolus, arī kalna galā. Fakti Startējot RD vēlēšanās no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK saraksta, V.K. labprātīgi šajā sarakstā ieņēma pēdējo vietu. Viņš nodarbojas ar cīņas sportu, ieguvis tiesības valkāt teikvando meistara kimono un melno jostu ar sarkanu svītru. Kopš bērnības aizraujas ar šahu un pieradis domāt vairākus gājienus uz priekšu. Sapņo par dzīvi laukos, iegādājies zemi Krāslavas rajona Andzeļu pagastā, kur cer veidot bioloģisko zemnieku saimniecību. Gribētu dzīvot laukos un uz Rīgu lidot ar helikopteru. Pēc mīļotās sievietes Larisas pamudinājuma ir kļuvis par veģetārieti, pārliecinājies, ka, neēdot gaļu, domas raisās brīvāk. Matus parasti nodzen pavasara saulgriežos, kad diena kļūst garāka par nakti.