Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šodien Latvijā mēs esam ceļā uz filantropiju, speram pirmos soļus uz sadarbību. Pamazām filantropija kļūst par realitāti un vairs nav tikai teorētisks jēdziens.
Tiekoties ar uzņēmējiem daudzviet Latvijā, esmu pārliecinājusies, ka tikai retam ir stratēģija par to, kam ziedot, kuru atbalstīt. Filantropija ir mērķtiecīga un plānota ziedošana gan dažādām organizācijām, gan arī konkrētam cilvēkam. Kopienu (vietējās sabiedrības) filantropija - vietējā sabiedrība ziedo konkrēta mērķa sasniegšanai. Ar labdarību saprotam vienreizēju palīdzību, atbalstu. Sponsorēšana - tas ir darījums, kurā uzņēmējs kaut ko dod un prasa pretī, piemēram, reklāmu. Ko tad es varu ziedot, ja pašam naudas trūkst. To dzirdam it bieži. Ne jau tikai naudu var ziedot. Var ziedot mantas, preces, savas prasmes un laiku. Vai tas nebūs ziedojums, ja kāda grāmatvede bez samaksas strādās nevalstiskā organizācijā vai kāds speciālists vadīs kursus? Arī tas ir ziedojums. Ir simts un viens veids, kā darboties, kaut ko dot citiem. Arī Latvijā lēnām sākam izprast, kas ir vietējās sabiedrības (kopienu) filantropija. Tā arī ir laika, zināšanu, prasmju, naudas vai citu resursu ziedošana sabiedriska labuma mērķiem, kas attiecas uz vidi, kurai cilvēks jūtas piederīgs, vai teritoriju - pagastu, pilsētu, novadu. Jau vairākus gadus notiek strīdi, kādam jābūt nevalstisko organizāciju likumam. Šķiet, aizvien valsts likumu izstrādātāji un pieņēmēji nesaprot trešā sektora - nevalstisko organizāciju vietu un lomu pilsoniskā sabiedrībā, tās attīstībā. Nevalstiskās organizācijas ir cilvēku tiesību aizstāves. Vai valsts institūcijas vienas tiek galā ar neskaitāmiem jautājumiem un problēmām? Nē. Nedzīvojam ideālā pasaulē, kur valsts pati spējīga būt atbildīga un rūpēties par visu. Arī citur pasaulē trešajam sektoram valsts ir deleģējusi konkrētas funkcijas un kopīgi tiek risinātas problēmas. Latvijā par Eiropas savienību un NATO skaidrotāja funkciju ir uzņēmušās nevalstiskās organizācijas. Nevalstiskās organizācijas spēj pastāvēt, ja tām ir kaut neliels atbalsts. Uzņēmējiem, kuri ziedo, ir iespēja saņemt nodokļu atlaides. Tiesa, tas ir sarežģīts, birokrātisks process, tomēr tas ir valsts atbalsts. Skumji dzirdēt no valsts vadītāja, ka ziedojot firmas izšķērdē naudu. Dzīve pierādījusi, ka nevalstiskās organizācijas aizvien neatlaidīgāk un pašapzinīgāk ieņem savu vietu, lai arī dažkārt pastāv neizpratne. Nevalstisko organizāciju centrs kā sektora interešu aizstāvis, vienojoties ar līdzdalībā iesaistītajām NVO, uzņēmies nodrošināt līdzdalību valsts sekretāru sanāksmēs. Centrs palīdz organizācijām orientēties informācijā. Lai konkrētu organizāciju viedoklis tiktu aizstāvēts, centra pārstāvis piedalās valsts sekretāru sanāksmēs. Tas ir pierādījums, ka ar nevalstiskajām organizācijām rēķinās, ka to, tātad arī iedzīvotāju, viedokli uzklausa. Nereti nākas dzirdēt - ko tad es, lielie cilvēki lems. Zinu daudzas sievietes, kuras “uzkāpušas uz kungu varžacīm”. Mēs taču veidojam savu valsti, savu bērnu nākotni un esam atbildīgi par to, kāda tā būs. Klusējot katrs uzņemas vainu, jo tātad pieļāvis, ka tā notiek. Cēsis ir vieta, kur acīmredzami daudz kas mainās. Te dzīvo aktīvi cilvēki, kuri nedomā tikai par sevi, bet par vidi, kurā dzīvo, par līdzcilvēkiem. Cēsnieki ir darbīgi un iniciatīvas bagāti. Dot sabiedrībai, ziedot citiem - Latvijā tā vēl ir nākotne. Taču pasaulē tā nebūs, ka uzņēmēji tikai pelnīs un kaut nedaudz nedalīsies ar citiem.