Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pierasts jēdzienu herpes domās saistīt ar aukstumpumpām, kas teju katram kaut reizi mūžā ir izsitušās. Taču herpes vīrusu īstenais spēks ir daudz nepatīkamāks un bīstamāks, tāpēc cilvēkiem vajadzētu to zināt un ar to rēķināties.
Herpes vīrusi paliek organismā uz mūžu Aukstumpumpas un dzimumorgānu herpes, kas ir visizplatītākās un pazīstamākās, attiecināmas tikai uz parastā jeb pirmā un otrā tipa herpes vīrusu izpausmēm. Taču pavisam ir astoņas herpes vīrusu grupas, kas cilvēkiem izraisa dažādas slimības – sākot no bērnībā tik labi zināmajām vējbakām līdz pat ļaundabīgajiem audzējiem. Vienreiz nonākuši organismā, herpes vīrusi atšķirībā no vairākuma citu vīrusu no tā nekad vairs nepazūd, un, ja rodas labvēlīgi iemesli aktivēties (organisma imunitātes pavājināšanās, stress utt.), tad vīrusi sāk vairoties, izraisot attiecīgu slimību. Piemēram, visi zina, ka ar vējbakām otrreiz cilvēks neslimo, taču šis vējbaku vīruss vēlāk pieaugušam cilvēkam var izpausties kā jostas roze. Parastais un vējbaku vīruss ir neirotropisks – tas inficē nervu sistēmas šūnas, tāpēc to radītie izsitumi parādās noteiktās vietās uz ādas – nerva zonā. Pirmoreiz saslimstot ar parasto vai vējbaku vīrusu (inficēšanās visbiežāk notiek kontaktu veidā, gaisa pilienu ceļā), saslimšanas simptomi ir līdzīgi citām infekcijas slimībām: drudzis, temperatūra, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes u. c. Nākamajās reizēs šo vīrusu reaktivācija var noritēt daudz vieglāk – pat bez citām saslimšanas pazīmēm, parādās vien izsitumi. Kāpēc herpes vīruss izdzīvo un reaktivizējas? Herpes vīrusu darbība cilvēka organismā ļoti atgādina fantastikas filmas par citplanētiešu slepenu iefiltrēšanos Zemes sabiedrībā – tikai mikroskopiskā mērogā. Proti, kad vīrusi iekļūst organismā pirmoreiz, imūnsistēma ar laiku izķer tos vīrusus, kuri brīvi pārvietojas starpšūnu telpā. Šajā cīņā piedalās vairākas imūnsistēmas sastāvdaļas (piemēram, kaulu smadzenēs attīstījušies B limfocīti, kuri veido antivielas; aizkrūts dziedzerī veidojošies T limfocīti un tā saucamās dabiskās galētājšūnas – naturālie killeri). Taču organisma radītās antivielas iedarbojas uz vīrusu tikai tad, kad tas ir ārpus šūnām. Kad vīruss jau ir ielīdis šūnā un to inficējis, antivielas vairs nedarbojas. Darbojas tikai šūnu imunitāte, kuras pamatā ir nevis vīrusu, bet inficētās šūnas iznīcināšana, jo nekā citādi vīrusu ārā vairs nedabūt. Iefiltrējies inficētās šūnas ģenētiskajā informācijā, vīruss diktē savus noteikumus, kā šūnai dzīvot. Tāpēc ar gandrīz katru no herpes vīrusiem saistīts kādas ļaundabīgas saslimšanas risks. Inficētās šūnas no imūnsistēmas slēpjas un maskējas, tādējādi izvairoties no iznīcināšanas un saglabājoties. Turklāt herpes vīrusi spēj inficēt arī pašas imūnšūnas. Un cilvēks dzīvo ar šo naidīgo informāciju daļā savu šūnu. Laiku pa laikam slimība saasinās, tas nozīmē, ka inficētajā šūnā savairojušies vairāki tūkstoši vīrusu, kuri, šūnai ejot bojā, izkļūst ārā un mēģina inficēt apkārtējās šūnas. Kad cilvēkam ir uzmetusies aukstumpumpa vai parādījušies pūslīšveida izsitumi uz ķermeņa, tad kaut kur nervu šūnā vīrusi ir sākuši aktivēties un vairoties, nonākuši pa nerva gaitu līdz ādai un arī tur inficējuši ādas šūnas. Fakti Termins herpes redies no sengrieķu vārda herpein, kas latviski nozīmētu kaut ko tādu, kas piezogas vai lien. Laikam jau senatnē cilvēki zināja šīs slimības hronisko recidivējošo dabu. Patlaban zināmi vismaz 70 herpes vīrusu. Pētījumi liecina, ka pasaulē vairāk nekā puse iedzīvotāju ir inficēti ar vismaz vienu no parastā (1. vai 2. tipa) herpes vīrusa formām. Ar vējbaku vīrusu vairāk par 90%. Vai iespējams imūnsistēmai palīdzēt? Ir izstrādāti pretvīrusu preparāti (piemēram, aciklovirs un tā varianti), kuri palīdz organismam brīdī, kad inficētā šūna pavairo vīrusus. Šīs zāles satur struktūrvielas, kas līdzīgas tām, kuras nepieciešamas vīrusu uzbūvei. Tomēr šīs struktūrvielas nedaudz atšķiras, tāpēc ar to palīdzību izveidojas defektvīrusi, kas nav spējīgi tālāk vairoties. Tādējādi pretvīrusu preparāti ir samērā efektīvi brīdī, kad notiek slimības reaktivācija. Tomēr ir teorija, ka šī reaktivācija notiek nepārtraukti, tikai to nevar pamanīt, jo imūnsistēma darbojas – reaktivāciju pamana tikai, kad imūnsistēma vairs netiek galā. Visu laiku lietot pretvīrusu preparātus – tas nebūs gluži nekaitīgi, tāpēc jāmēģina iespaidot un atbalstīt imūnsistēmu, lai tā labāk tiktu galā ar šiem vīrusiem. Te palīdz medikamenti, kas stimulē interferonu (vielu, kas aktivizē imūnšūnas) pastiprinātu veidošanos. Šos medikamentus nosacīti var iedalīt imūnstimulatoros (kas visu laiku stimulē imūnšūnas un aizsargā šūnas no vīrusu iekļūšanas) un imūnregulētājos (kas pastiprina šūnu spēju veidot interferonus, kad šī spēja ir samazināta). Kā imūnregulētāji darbojas dažādi enzīmpreparāti (piemēram, vobenzīms u. c.), ko profilaktiski vajadzētu lietot cilvēkiem, kuriem bieži (6 un vairāk reizes gadā) parādās aukstumpumpas, infekciozās mononukleozes un citu herpes vīrusslimību gadījumā. Jo biežākas ir reaktivācijas, jo lielāks risks, ka ar laiku var attīstīties kāda ar herpes vīrusiem saistīta slimība.