Lāči dzīvo mīļi.

Juniors un viņa «es» Francis viesmīlīgi izrāda savu istabu, rotaļlietas un stāsta, ka viņam ir arī bungas. Īstas. Mamma piebilst, ka Ziemassvētku vecītis šogad tiešām esot atnesis īstu profesionālo bungu komplektu, kas domāts bērniem. Tēta sintezators un klavieres Franci pagaidām tik ļoti neinteresē. Bungas gan. Dēla lielākais sapnis: kad «Time After Time» bundzinieks Mārtiņš Linde aizies pensijā, tad Francis varēšot ieņemt viņa vietu. Bet līdz tam jau vēl kāds brītiņš jāpaaugas. Nesen esot runājuši par naudas pelnīšanu. Arī šajā jautājumā Lācim junioram ir savs viedoklis. Ierakstīšot kādu reklāmu, un lieta darīta! Līdz šim puika paguvis filmēties jau divās reklāmās. Par pirmo, tūlīt pēc dzimšanas, viņam nopirkti vasaras ratiņi, bet otrs honorārs vēl nav iztērēts. Francim Gustavam patīk, ja tētis un mamma ir mājās vai arī ja visi kopā var iet uz baseinu peldēt. Palaidnības? Nu, varbūt reizēm gadās (kā jau visiem puikām), taču ar dēlu jau daudz ko var sarunāt, saka Vineta, tāpēc bārienu viņš nopelnot reti. Kad bijis maziņš, tad gan vienreiz sanākusi liela ķibele. Kamēr vecāki ar ciemiņiem runājušies uz balkona, puika pamanījies aiztaisīt durvis. Kārlis centies ieskaidrot, lai taisa vaļā, bet bērns nav sapratis. Tētim nācies lēkt lejā no otrā stāva un pa otru balkonu līst atpakaļ, jo arī ārdurvis Francītis vēl nav mācējis attaisīt. Interesanti aug un domā tāds cilvēciņš. «Mēs esam kristieši un pirms gulētiešanas vienmēr lūdzam Dievu,» stāsta Kārlis. «Francim patīk Dieviņam kaut ko palūgt.» Vineta turpina: «Pirms dažām dienām, piemēram, Francis sirsnīgi lūdza, lai Dieviņš atnesot visiem bērniem viņa bērnudārza grupiņā jaunas grāmatas un burtnīcas. Pēc tam brītiņu padomāja un apmierināts piebilda: tas gan bija tāds labs vēlējums…» Bez komentāriem skaidrs, ka dēliņa ienākšana viņu dzīvē daudz ko mainījusi. Atbildība lielāka, saka tētis. Taču Vineta un Kārlis nedomā, ka bērna dēļ sev kaut ko būtisku būtu lieguši. Jau no trīs mēnešu vecuma dēliņš ņemts līdzi uz tēta koncertiem, tagad Francis apmeklē arī teātra izrādes. Varbūt arī tāpēc ar Franci iespējams aprunāties kā ar lielu, prātīgu vīru un viņš ir tik komunikabls. Ja nepieciešams, tad ar puiku mājās paliek krusttēvs vai omītes. Kad Vineta pirmo reizi ieraudzījusi savu dēliņu, pirmā doma bijusi: ārprāts, es taču esmu viņu jau kaut kur redzējusi! Pēc tam sapratusi, ka mazais ir lielā Lāča kopija. Viņa atceras, ka tēta mūziku dēls atšķīris jau no dažu mēnešu vecuma. Ja Kārļa mūzika, piemēram, skanējusi radio, Francis tūlīt reaģējis. Laikam jau bērnā tas esot «iekodēts». Dziedāšana gan dēlam pagaidām nesanāk, arī absolūtās dzirdes (kā tētim) Francītim nav. Toties viņam ir laba atmiņa – nesen bērnudārzā viņš esot iemācījies garu dzejoli. Kā romantiskā kino Vineta un Kārlis satikās pirms piecarpus gadiem. Tas noticis Alūksnē koncerttūres «Dziesma manai paaudzei» laikā. Vineta: – Liktenīgi sanāca, man tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Kārlis: – Kā aizbraucu ciemos pie Vinetas, tā paliku… Vineta: – Ziemassvētkos viņš mani bildināja. Tas bija tik skaisti kā romantiskā kino. Kārlis gan nevarēja nociesties un gredzenu man uzdāvināja divas dienas pirms tam. Kārlis: – Es nekad ar dāvanām nevaru nociesties, ja nopērku, tad tūlīt gribas uzdāvināt. Vineta: – Pēc tam bija šampanietis, braukšana pie vieniem un pie otriem vecākiem… Kā vecajos labajos laikos. No savām kāzām gan neko daudz neatceros – kā jau gandrīz visas līgavas uztraukuma dēļ. Bet draugi saka: esot bijis jautri. Kā piektdien sākām, tā otrdien beidzām… Es Kārlim kādreiz nepatiku, kā saka, biju «galīgi garām». Kārlis: – Nevis galīgi garām, bet tad, kad Vinetu vēl nepazinu, viņa man šķita… nu, kā lai precīzāk pasaka… sekla. Pēc tam atklājās, ka tā nemaz nav. Nuja, bet iepazīšanās iniciatore tomēr bija viņa. Es gan arī nepretojos. Sagrozīja viņa man galvu vienā vakarā. Vineta: – Mīļi mēs dzīvojam. Nav jau tā, ka nekad nestrīdamies, taču visas problēmas var izrunāt. Nekad nav bijis tā, ka kāds no mums apvainotos, aizcirstu durvis un aizietu projām. Galu galā Kārlim dzīvoklī ir sava telpa – studija, kur palikt vienam, ja gribas, man – vannasistaba vai virtuves stūrītis. Kārlis: – Man liekas, ka mēs ideāli dzīvojam. «Kārli Lāci, es tevi mīlu!» Vai diviem radošiem cilvēkiem kopā sadzīvot maz ir viegli? Vineta uzskata, ka tā drīzāk ir priekšrocība nekā trūkums, jo viņi labāk saprot viens otru un darba specifiku. Lai gan ir dzirdēts, ka mājās labāk būtu izvairīties runāt par darbu, taču viņiem parasti tā nesanāk. Gadās arī radošas domstarpības – reizēm Vinetai kā TV raidījuma producentei, piemēram, nepieciešama mūzika. Viņa prasa Kārlim. Vīrs, vērtējot no komponista viedokļa, uzskata, ka mūzika ir sakarīga, bet Vinetai kā producentei ir savi kritēriji. Jājūt, kā mūzika saskanēs kopā ar bildi un citas nianses. Kārlis nevarētu iedomāties sev tādu sievu, kura vienmēr sagaida viņu mājās ar siltām pusdienām un uztraucas, kāpēc vīrs kaut kur nedaudz aizkavējies. Viņiem abiem ir svarīgi respektēt otra darbu un intereses. Vinetai ir tāpat – viņa nespētu iedomāties, ka Kārlis katru dienu, teiksim, pulksten piecos būtu mājās. Grūtāk gan esot tad, kad abiem vienlaikus gadās lielie projekti, taču ar visu iespējams tikt galā. Vai sievai patīk vīra mūzika? Kārlis joko: viņai nav izvēles iespēju – jāpatīk! Vineta piebilst, ka, dzīvojot kopā ar Kārli, esot iepazinusi pavisam savādāku mūziku, nekā klausījusies līdz tam. Lielākoties viņai vīra kompozīcijas tiešām patīkot. Un vispār viņa ar Kārli lepojas, pat ļoti! Kad, piemēram, Dailes teātra aktrises kādreiz saka: «Jums gan, Vineta, ir tik jauks vīrs!» – tad viņa to mazliet uztverot arī kā sev veltītu komplimentu. Jūsmīgas fanes viņu pārāk netraucējot, neesot tik traki kā Renāram Kauperam, kurš pat atkritumus nevar iznest ārā – tūlīt apkārt mašīnai sarodas rinda un prasa autogrāfus. Kad ievākušies šajā dzīvoklī, tad gan sākumā uz balkona nereti nolijis rožu lietus, bet uz asfalta lejā zem logiem lieliem burtiem bija rakstīts: «Kārli Lāci, es tevi mīlu!» Kārlim šobrīd daudz visādu projektu, jaunais kompaktdisks, kas iznācis gada sākumā, esot jau gandrīz aizmirsies, jo ierakstīts pirms pusotra gada. Pirms pāris gadiem viņš ar izcilību absolvējis Mūzikas akadēmiju. Arī Vinetai darba netrūkst, turklāt viņa vēl mācās Kristīgās akadēmijas 2. kursā. Esot prātojuši arī par otru bērniņu, bet pagaidām vēl nevarot saņemties, lai gan Vineta jau tagad sapņo par laiku, kad atkal varēs paauklēt mazu meitiņu vai dēliņu… Mazliet par nākotni Ja ģimenē jāpieņem svarīgi lēmumi, tad pēdējais vārds pieder Kārlim. Taču balsstiesības ir visiem, Franci ieskaitot. Vecākiem gribētos, lai dēliņš augtu gana prātīgs un lai izšķirošos brīžos viņam būtu sava galva uz pleciem. Vērtību sistēmu dzīvē bērns iegūst no vecākiem, uzskata Kārlis. Un vēl būtu svarīgi, lai dēls mums uzticētos un izrunātu visu, kas uz sirds, arī grūtajos tīņa gados, kas reiz pienāks, piebilst Vineta. Tālākos nākotnes plānos ietilpstot dzīvesvietas maiņa. Vinetai patīk pārmaiņas, bet Kārlis uzskata, ka kārtējo reizi veikt kapitālo remontu šajā dzīvoklī nav jēgas – viss, kas esot bijis pārbūvējams vai uzlabojams, jau esot izdarīts. Viņi gribētu iegādāties lielāku dzīvokli vai pat uzcelt savu māju, ja tādas iespējas būs – noteikti ar kamīnu un pirti. «Pēc daudziem gadiem, kad būsim veci, mēs droši vien sēdēsim abi šūpuļkrēslos, mērcēsim pienā cepumus, ēdīsim un runāsim par dzīvi,» prāto Kārlis. «Un apkārt mums skraidīs daudz mazbērnu…» papildina Vineta.