Kārlis Vahšteins pirms jaunas laika kustības . (1)

Tomēr bez mūzikas piesaukšanas jau pašā sākumā mēs iztikt nevaram, jo pirms intervijas, brīdi paracies sava kabineta grāmatplaukta papīros, viņš lepns izvelk biezu, enciklopēdisku izdevumu zaļganiem vākiem: – Te ir viss par franču šansonu... Vai tas ir mans hobijs? Es taču, kā tagad teiktu, franču liceju esmu beidzis. Man to jau skolā iedzina. Esmu intervējis Salvatori Adamo, vecīt! Ā, tu nezini, kas tas ir? Salvatore Adamo ir viens no šansona klasiķiem. Astoņdesmit kurā tur gadā es radio Dzirkstelē strādāju, viņš bija Rīgā. Inteliģents vīrs. Nostalģiskas, bet foršas dziesmas. – Kādas slavenības vēl tu mums esi cēlis priekšā? – Daudzas epopejas bijušas. Kā Austris Grasis, Pāvils Johansons vai Ilmārs Dzenis šurp brauca... Protams, vispirms nāk prātā Hosē Karrerass. Cilvēks, kas no nāves izglābies, atdzimis un attiecīgi uz dzīvi skatās. Bet ne jau es viņu uz Latviju atvedu. Man vienkārši liktenis piespēlēja veiksmīgu lozi. Ir vēl zvaigznes, kuras nācies intervēt vai ar kurām gadījies tikties. Kā Fredijs Kvinns nupat pirms Ziemassvētkiem. Arī Baccara, Boney M un Ottowan. Vispār es viņus dalu īstajos un šķietamajos jeb pašdarītājos un uztaisītajos. Pie pirmajiem pieder Karrerass, Adamo, Kvinns, pie otrajiem tas pats Boney M, Ottowan u.c. Ir īstie un mākslīgie. Bet tas nav mans darbs. Tas ir kā citam makšķerēt vai gleznot, tā man gadā reizi uztaisīt vienu televīzijas raidījumu. Idiotisks vaļasprieks. Ņemot vērā, ko tas prasa. – Un ko tieši tas prasa? – Laiku, naudu, nemitīgu ķibeļu pārvarēšanu dažādos veidos... Katram sava slimība. – Kas tad ir tavs pamatdarbs bankā? – Saprast, kā cilvēki rīkojas, ko viņi domā – sabiedriskās attiecības. Pēdējā laikā gan tās ir lietas, kas vairāk saistītas ar ekonomiku, cipariem, tiesībām. Beidzu vēl vienu augstskolu – Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko attiecību institūtu. Finanses ir tik komplicēta nozare... Studiju auditorijā par to var gūt tikai apjausmu. Tajā nedarbojas man patīk vai man nepatīk princips, kas savukārt dominē mūsu medijos. Ir dīvaini lasīt vai dzirdēt kāda žurnālista atzinumu, ka tas ir slikti, jo viņam tas nepatīk, viņam tā liekas. Pastāv taču kritēriji, pēc kuriem vērtēt. Pat tik subjektīvā lietā kā daiļslidošana. Kā baudītājam ikvienam pamatkritērijs ir patīk vai nepatīk, garšo vai negaršo, ir kārtībā vai nekam neder. Profesionālim vērtējot, vienmēr jāatbild: kas bijis iecerēts, kādas bijušas iespējas un kas no tā iznācis? – Žurnālistika vienmēr būs subjektīva. Svarīgi, lai būtu šo subjektu dažādība. – Žurnālistika uzņemas lielu krustu un atbildību. Tā grib kļūt par Temīdu, kas visu māca, kritizē un noliek, aizmirstot par savu līdzatbildību. Žurnālistika uzņemas ne mazāk lielu grēku kā tās daudz kritizētie politiķi. Tā bļauj – simt stulbās Saeimas galvas! Vai tad tiešām visas simt ir stulbas? Galu galā ar pašu aktīvu vai pasīvu atbalstu tās tur ievēlētas. Var apraut lapas, aplauzt zarus, bet nevar kokam cirst nost saknes. Ja jau visās valdības institūcijās ir tikai muļķi un nejēgas, tad jāmaina valsts iekārta. Tad jāatrod viens labais tētiņš vai kas tamlīdzīgs. Tikai slikta ziņa medijiem ir laba ziņa. Pozitīvai vēstij nav nekādas vērtības. Ja tādas ir mediju prioritātes, kur cilvēkam var rasties motivācija dzīvot un cīnīties? – ...un strādāt šajā valstī. – Man riebjas vārds šajā. Tā ir mana valsts un tava valsts – tā ir mūsu valsts! Sevišķi vulgāri tas šī valsts skan politiķu mutēs. Tā ir distancēšanās. Kā vikingiem, kurus aicināja par ķeizariem, kad krievi veidoja savas valstis pirms tūkstoš un cik tur gadiem. – Francijā žurnālisti nav tik nekaunīgi? – Protams, arī viņi pauž neapmierinātību un ir nežēlīgi. Tomēr Vakareiropā vērojama pietāte pret jebkuru vēlētu personu. Jo citi tai ir uzticējušies. Kritikā ir arī kaut kas pozitīvs. Pastāv viedokļu dažādība. Francijas TV 5. kanālā satīrisks politiķu leļļu raidījums bija jau sen, pirms mēs tādus ar Krievijas televīzijas palīdzību iepazinām. Širaks tur bija uztaisīts tāds, ka nenosmieties. Bet tikpat spēcīgās formās kā politiķi bija parodēti arī žurnālisti, un arī viņu muļķības tika apsmietas. Pēdējā laikā lasu grāmatas ar flomāsteru rokā. Sentenču dēļ. Lai nākamreiz, grāmatu pāršķirstot, tās uzreiz varētu atrast. Re, ko Remarks raksta savā romānā Lisabonas naktis: «Iespējams, ka mūsu laikmetu kādreiz nosauks par ironijas laikmetu. Protams, tā nav astoņpadsmitā gadsimta garu pacilājošā ironija, bet šī ir mūsu tehniskā progresa un kultūras regresa vulgārā laikmeta nebrīvā gara ļaunprātīgās jeb muļķīgās vientiesības ironija.» Nesen kāda interesanta kundzīte, jauna un acīm redzami naudīga kundzīte, kādā žurnālā klāstīja, kā viņa frančus mīl, cik labi viņa tagad Franciju izprot. Valodu gan viņa nemākot, toties dzīvojusi pieczvaigžņu hotelī pašā Parīzes centrā, turklāt kopā ar japāņu miljonāru un šveiciešu biznesmeni. Manuprāt, viņa no Francijas nesajēdza neko. Viņa bija par daudz saskatījusies filmas par Franciju. Francijas ideoloģiskā, propagandas sistēma jau no Indriķa IV, no absolūtās valsts veidošanas laikiem ir tik labi uzbūvēta, ka visi saka – Parīze! Ah un uh! Bet dižajam Dekartam pieder teiciens – kas nav racionāls, tas nav francisks. Nu nesēž Parīzē masveidīgi pārīši uz trepēm un bučodamies nedzer vīnu no pudelēm. – Tu sevi joprojām uzskati vai neuzskati par žurnālistu? – Tā ir slimība. Tāpat kā raidījumu taisīt. – Tātad Vecgada vakarā tu atkal dosies makšķerēt... – Esmu jau bijis. Zivtiņa jau ir tīkliņā jeb raidījums kasetē. Tā nosaukums Pirms gadiem desmit divdesmit un... Vēlreiz. Pagājušajā Vecgadā bija pirmais raidījums, tagad būs otrais. Viss sākās ar to, ka 1981. gada decembra sākumā televīzijas režisore Svetlana Rudzīte, meklēdama cilvēku, kas gadumijas koncertraidījumā varētu ierunāt starptekstiņus, atrada mani, es tolaik strādāju radioraidījumā Dzirkstele. Man laimējās, ka pirmais televīzijas solis bija ar Edgaru Zveju. Es – jauns un zaļš, viņš – faktiski jau leģenda. Bet ar viņu bija ļoti viegli. Viņš palīdzēja, atšķirībā no dažas kaprīzas jaunzvaigznes bija pretimnākošs. Cepuri nost! Nesen nopirku viņa disku, klausījos. Man patīk, kā viņš dzied. Pat Kvinnam uzdāvināju. Tajā ir sava laika patiesība. Viņam viss ir īsts un profesionāls. Un tāpēc būs patiess vēl pēc piecdesmit gadiem. 1981. gadā speciāli braucu pie Tallinas kolēģiem, lai Somijas televīzijas pārraidē skatītos Eirovīzijas festivālu. Toreiz uzvarēja vāciete Nikola, kas trijās valodās dziedāja par mieru. Jauki, bet biju mazliet vīlies. Grozies, kā gribi, tas tomēr vairāk ir jauno cerību konkurss. Zinu tikai divas leģendas, ko Eirovīzija radījusi, – tās ir zviedru ABBA, kas uzvarēja 1974. gadā, un Fredijs Kvinns, kas piedalījās pirmajā festivālā 1956. gadā Lugāno Šveicē un ko diskvalificēja, jo, pārstāvot Vāciju, viņš dziedāja angliski. Bet kas tagad notiek? – Pērn Vecgada raidījumā tu publikai jaunatklāji Mežrozītes vārdu autoru Alfrēdu Krūkli. Kādi atklājumi gaidāmi šajā? – Es būšu viens pats kā bārenis. Tas būs mans vientuļais Vecgada pārdomu un meditācijas vakars. Bērni izauguši, daudz kas dzīvē mainījies, un ir brīdis pirms jaunas laika kustības. Es atceros bijušo, lai mēģinātu saprast gaidāmo... To pašu pirmo gadumijas raidījumu restorānā Kabūra, atceros, kā tieši pirms desmit gadiem Vecgada ballē tikos ar Riku Veikmanu, atceros Edgaru Liepiņu, Zigi Liepiņu... Protams, Frediju Kvinnu – ne tādu, kāds viņš Ziemassvētkos bija redzams raidījumā Hamburga–Rīga. Varēsim redzēt, kā Fredijs maijā pēdējā koncerttūrē dziedāja savā dzimtajā Vīnē. Pēc tam es izmetīšu mazu līkumu pa Vecrīgu, un mēs visi kopā nonāksim pusnakts tiešraidē no Doma laukuma. – Pirms šiem televīzijas raidījumiem bija Vecais ratiņš... – Sākotnēji tā bija radioiecere. 1988. gadā mēģinājām, nekas neiznāca – divreiz aizlika kāju priekšā. 1989. gada sākumā – palaidām. Laikiem mainoties, Olafs Pulks atkal mēģināja aiztaisīt ciet, 1997. gadā viņam tas arī izdevās. Jo tika saskatīts interešu konflikts. Es strādāju bankā un taisu raidījumu... Bet ko vēl skaistāku var vēlēties – Vecais ratiņš dzima mokās un mira kā varonis – aizliegts. Kolāts 1999. gada janvārī pat no radioētera noņēma divus gatavus raidījumus. Iesaku izlasīt Zigmunda Skujiņa Jātnieku uz lodes. Viena nodaļa šajā grāmatā veltīta tam, kas deviņdesmito gadu sākumā notika Latvijas radio un televīzijā. Es varu parakstīties zem katra Skujiņa vārda. Tā bija, un sekas vēl jutīsim ilgi. Ja Latvija grib runāt latviski, tad tai nepietiks tikai ar diviem procentiem no kopprodukta aizsardzībai, vienu vajadzētu veltīt arī televīzijas un nacionālā radio attīstībai, neprasot konkurētspēju ar sēnalu filmām. Tā ir stratēģiska nozare Latvijai. To vajadzētu pasludināt par nacionālu prioritāti. Varbūt pat attiecināt uz visu mediju sistēmu. Bet mums kaut kā nekas nesanāk. Es nesaprotu, kāpēc. Igaunis var to uzcelt, lietuvietis izdarīt šito, bet mums neizdodas... – Varbūt tev tikai tā liekas, jo tu par daudz lasi avīzes! – Droši vien. Patiesībā jau kaut ko arī mēs izdarām. Nesen kāds pazīstams politiķis ieteica raidījumus intensificēt. Tad tagad runās ātrāk? Bet galveno jau nosaka saturs. Ar formu var aizrauties iesācēji studentu avīzēs, jaunatnes programmās. Es arī tādu posmu izgāju Dzirkstelē. Mūziku zem runas var likt divos gadījumos – ja grib radīt tēlu un ja runātājs ir tik bezdievīgi garlaicīgs, ka citas iespējas klausītāju pie radio noturēt nav. Bet ar formas palīdzību vien raidījums dinamiskāks jeb šajā gadījumā intensīvāks nekļūs. – Tu pats arī kādu instrumentu spēlē, dziedi? – Citiem uz nerviem... Kā jau visi – skolā koris, dziesmu svētki. Māte pie klavierēm gribēja dabūt, ļoti nepatika. Nē, nē – mūzika nav mana nozare. – Kāpēc izvēlējies studēt žurnālistiku? – Naivums. Mātes radi visi bija izsūtīti uz Sibīriju. Bet tu mācies un tici, ka viss būs citādi. Līdz ar šausmām sāc manīt, ka realitātes vaigs maz ir mainījies. Bija brīdis, kad no universitātes gribēju iet prom – strādāt pie tēva tipogrāfijā. Tā bija nemitīga iekšēja cīņa. Arī par to, vai tu parakstīsi daudziem zināmo Mefistofeļa līgumu vai neparakstīsi. Tev piedāvā, un jāizšķiras. Nav viegli. Es neparakstīju, un tas radīja daudzas problēmas. – 1999. gada decembrī izteici bažas, vai tavi visenerģiskākie gadi turpināsies nākamajā gadu tūkstotī. Kā ir? – Šķiet, ka turpinās. Manu enerģiskumu vislabāk apliecina attiecības ar bērniem. Mēs varam runāt līdzīgi. Viņiem nav nekas pretī ar mani tusēt. Tas ir galvenais!