Krievija Eiropā - sašķelt un sanaidot (24)

Krievijas redzējums par Eiropu

Eiropa, it īpaši tajā ietilpstošā postpadomju telpa (agrākā PSRS sastāvdaļa), ir saglabājusies par viennozīmīgu Krievijas ārpolitikas prioritāti pasaulē. Maskava šai pasaules daļai velta pastiprinātu uzmanību un tieši Eiropā redz galvenos izaicinājumus savai iekšējai un starptautiskai drošībai. Iemesls tam ir šāds – Krievijas līdera Vladimira Putina subjektīvais redzējums par ietekmi zaudējošas pasaules lielvaras – Amerikas Savienoto Valstu nevēlēšanos dalīties varā un ietekmē ar citiem spēlētājiem, kuri pakāpeniski sāk pietuvoties tās svaram pasaules politikā.

Putins uzskata, ka Krievija viennozīmīgi ir viens no šiem jaunajiem varas centriem un tādēļ amerikāņi par katru cenu centīsies apturēt tās pašsaprotamo globālās ietekmes kāpumu.

Savukārt Ziemeļatlantijas līguma organizācija ar tās dalībvalstīm ir nekas vairāk kā ASV ietekmes sfēras iezīmēšana Eiropā. Papildus tam Putins proponē, ka amerikāņi caur NATO izvērsto paplašināšanās politiku cenšas Krieviju aplenkt no Baltijas ziemeļiem līdz pat Turcijai un Kaukāzam dienvidos. Šā iemesla dēļ Putins jau ilgstoši pārmet ASV un citām NATO dalībvalstīm paplašināšanos Austrumeiropā 2004. gadā, uzsverot, ka šāds gājiens ir bijis pilnīgā pretrunā Krievijas drošības interesēm. Maskavas izjusto apdraudējumu no NATO kā amerikāņu dominētas militāras organizācijas nav mazinājuši nedz Vašingtonas pastāvīgie apgalvojumi par tās aizsargājošo raksturu, nedz arī NATO-Krievijas padomes izveide, kuras uzdevums ir mazināt spriedzi starp abām pusēm. Jāpiemin, ka Krievija par nopietnu draudu uztver arī Eiropas Savienību (ES). Lai gan minētā organizācija netiek uztverta tik nopietni kā NATO, Maskava apzinās tās nozīmīgumu alianses dalībvalstu ekonomiskā spēka veidošanā (lielākā daļā NATO dalībvalstu ir arī ES dalībvalstis) un faktu, ka dalība blokā pārsvarā nāk komplektā ar dalību arī Ziemeļatlantijas līguma aliansē.

Iespējams, ka šo Putina izjusto apdraudējumu var skatīt arī no ģeogrāfijas viedokļa.

Ja mēs aplūkojam agrāko PSRS teritoriju, ir skaidri redzams, ka mūsdienu Krievija ir zaudējusi tiešu kontroli pār dabas barjerām, kuras varētu izmantot spēcīgu militāru aizsargpozīciju izveidei uzbrukumiem no Eiropas.

Pie tām var pieskaitīt gan triju Baltijas valstu krasta līniju, gan arī Karpatu kalnus. Tāpat ir zaudēta arī milzīgā buferzona starp Rietumeiropu un Krievijas Rietumu daļu – funkcija, ko iepriekš pildīja Varšavas pakta valstis. Jāatceras, ka pašā Krievijas teritorijā ir ļoti maz dabīgo aizsargbarjeru, kuras varētu apturēt potenciālo agresoru, un Putins pamatoti uzskata, ka hipotētiskas agresijas gadījumā NATO valstu sauszemes spēki un masu iznīcināšanas ieroči varētu viegli sasniegt lielākās Krievijas pilsētas. Tādā gadījumā vienīgais Krievijas glābiņš būtu tāds pats kā Otrajā pasaules karā – atkāpties uz valsts apgabaliem otrpus Urāliem un izvērst tālāku pretestību no turienes.

Krievijas mērķi un stratēģija

Šāda Putina redzējuma kontekstā Krievijai Eiropā ir viens galvenais mērķis – novērst iespējamu NATO agresiju tās Rietumu teritorijām (kurās atrodas arī lielākie Krievijas apdzīvotie centri) un nogaidīt, līdz ASV atzīst valsts augošo varu, kā arī savu nespēju būt pasaules stiprākajam spēlētājam.

Putins uzskata, ka tajā brīdī būs iespējams sēsties ar amerikāņiem pie sarunu galda un vienoties par, prezidenta prāt, «godīgu» pasaules sadalījumu ietekmes sfērās. Savukārt šā sadalījuma ietvaros Krievijai ģeogrāfiski pietuvinātās valstis atrastos tās politiskās ietekmes varā. Jaunā ietekmes sfēra ļautu būtiski palielināt valsts drošību un Maskavai ieņemt tās «pelnīto» vietu pasaules valstu saimē.

Minētās «nogaidīšanas» un agresijas novēršanas ietvaros Krievija izvirza vairākus apakšmērķus: 1) nepieļaut tālāku NATO (arī ES) ekspansiju tās pietuvinātajās teritorijās – Kaukāzā, Moldovā, Ukrainā, Baltkrievijā, 2) ārpolitiski sašķelt NATO un ES dalībvalstis, lai tās nespētu vienoties par vienotu nostāju Krievijas jautājumā, 3) akcentēt šo valstu iekšpolitiskās nesaskaņas, lai tās nepievērstu tik lielu uzmanību notiekošajam ārvalstīs (īpaši notikumiem Austrumeiropā).

Šo mērķu īstenošanas nolūkos Krievija ir gatava lietot plašu instrumentu klāstu gan politiskā, gan ekonomiskā, gan arī militārā dimensijā. Pie politiskajiem instrumentiem var pieskaitīt atbalsta (un finansējuma) sniegšanu tai draudzīgiem politiskiem spēkiem (vai arī spēlētājiem, kuri atbalsta tai draudzīgas intereses par iekšpolitisko nesaskaņu akcentēšanu) NATO un ES dalībvalstīs, kā arī centienus pārliecināt to pietuvināto teritoriju galvaspilsētas sadarboties ar Krieviju. Šajā sfērā īpaši palīdz arī Krievijas īpašie instrumenti – propagandas kampaņas un interneta troļļi, kuri ļoti efektīvi sēj sabiedrībā dažāda veida šaubas un parāda Kremli labvēlīgā gaismā. Nedrīkst aizmirst arī par valsts specdienestu veiksmīgo darbību.

Ekonomisko instrumentu kontekstā jāpievērš uzmanība vērtīgākajam valsts dabas resursam – dabasgāzei.

Krievija vēl arvien ir uzskatāma par vienu no lielākajām gāzes piegādātājām pasaulē, un tās cauruļvadi stiepjas gan uz to interesējošām postpadomju valstīm, gan arī Rietumeiropu. Nepieciešamības gadījumā Putins var izvēlēties nogriezt Krievijas valstij piederošā gāzes giganta «Gazprom» piegādes kanālus un atstāt produkta importētājus bez vitāli svarīga kurināmā. Šīs bailes izteikti izpaudās laikā, kad ES sprieda par Krievijas sodīšanu Ukrainas krīzes ietvaros. Vācija, kura ir izteikti atkarīga no Krievijas piegādātā resursa, ļoti centās lobēt iespējami maigākas sankciju paketes pieņemšanu.

Kā pierādīja Gruzijas un Ukrainas scenāriji, politikas un ekonomikas neveiksmes gadījumā pie darba ķeras karavīri.

Abos gadījumos pirms Krievijas militārā spēka izrādīšanas pastāvēja salīdzinoši liela iespēja, ka gan Gruzija, gan Ukraina varētu kļūt par NATO un ES dalībvalstīm. Tomēr pēc tam tika izveidoti un nostiprināti iesaldētie konflikti (Gruzijas gadījumā Dienvidosetija un Abhāzija, bet Ukrainas gadījumā – Doņecka un Luhanska). Minētie saspīlējuma punkti ir efektīvi apturējuši šo valstu virzību Rietumu virzienā, kuri nevēlas savā paspārnē uzņemt «defektīvas» dalībnieces. Uz militārā spēka lietošanas gatavību norāda arī ievērojamais Krievijas aizsardzības budžets. 2017. gadā tas sasniedza 4,2% no valsts IKP. Tas ir vairāk nekā vairumam Eiropas valstu.

Kādi ir Krievijas panākumi?

Ja uzskatām, ka Krievijas ārpolitikas mērķis ir saistīts ar Putina subjektīvi izjustā apdraudējuma valstij novēršanu un sēšanos pie sarunu galda pasaules pārdalei, tad Maskava pēdējos gados ir guvusi vairākas vērā ņemamas uzvaras.

Kremļa sponsorētie ziņojumi Rietumu mediju telpā ir efektīvi izcēluši šajās valstīs valdošās problēmas migrācijas, ekonomikas, terorisma un citos jautājumos.

Tas savukārt ir palīdzējis veidoties populistiskām un nacionālistiskām kustībām, kuras ir rezultējušās «Brexit» un lielākā savstarpējā neuzticībā ES valstu ārpolitikās. Krievijas darbības informācijas telpā (kopā ar iespējamo ASV vēlēšanu interneta sistēmas uzlaušanu) arī ir palīdzējušas pie varas nākt Donaldam Trampam, kurš atsevišķos jautājumos (piemēram, Irānas sankcijas) ir palielinājis plaisu starp eiropiešiem un amerikāņiem. Tas savukārt rada papildu jautājumus, vai transatlantiskajai sabiedrībai izdosies vienoties arī par vienotu nostāju attiecībās ar Krieviju.

Īpaši tāpēc, ka arvien vairāk sāk iezīmēties arī Rietumu vēlme ar Krieviju veidot dialogu. Piemēram, Tramps līdzīgi kā daudzi Eiropas populistu līderi ir izteicis pamatotu vēlēšanos ar Krieviju runāt, un arvien skaļāki kļūst saucieni attiecības ar Maskavu normalizēt. Lai gan iekšpolitiskā pretestība gan ASV, gan citās NATO/ES valstīs neļauj runāt par pasaules pārdali, nenoliedzami, šādu virzību uz dialogu Krievija atbalstīs.

Minētā rīvēšanās un iekšējās nesaskaņas ir spējušas padarīt klusākas sarunas par tālāku NATO (arī ES) paplašināšanos Austrumeiropā un licis pievērst lielāku uzmanību abu organizāciju iekšējām problēmām.

Tāpat jāpiemin, ka Ukrainas un Gruzijas notikumi ir sūtījuši spēcīgu signālu pārējām Austrumeiropas valstīm, kuras atrodas ārpus NATO un ES, bet uztur dialogu ar abām organizācijām. Minētie konflikti ir bijis kārtējais pierādījums gan Gruzijai, gan Moldovai, gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai, gan Baltkrievijai, gan arī savā ziņā Ukrainai, ka tām ir jābūt ļoti piesardzīgām, veidojot attiecības ar Rietumiem, un ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt Krievijas iespējamo atbildes reakciju. Piemēram, Gruzijas un Moldovas ārpolitikās, kurās iepriekš bija novērojams izteikts Rietumu vektors, ir notikusi virzība uz lielākas neitralitātes ievērošanu un mēģinājumiem balansēt starp Krieviju un NATO/ES.

Krievija Eiropā nākotnē

Ieskicējot nākotni, jāsecina, ka Krievijas pašreizējais ārpolitiskais kurss ļauj tai lēnām, bet pārliecinoši arvien realizēt savas drošības intereses un audzēt ietekmi Eiropā. Tā, visticamāk, saglabāsies kā viens no šīs pasaules daļas spēcīgākajiem spēlētājiem, kurš turpinās traucēt NATO un ES darbībām. Tomēr tajā pašā laikā vismaz tuvākajā nākotnē Putina sapnis par ietekmes sfēru pārdali un Austrumeiropas nonākšanu pilnīgā Krievijas kontrolē nerealizēsies. Par spīti iekšējo nesaskaņu pieaugumam gan amerikāņi, gan eiropieši ir vienoti pretestībā Krievijai un par spīti kārdinājumam veidot dialogu nav gatavi iet tik tālu, lai palīdzētu īstenot Putina pasaules redzējumu. Situācija varētu mainīties, ja realizētos Kremļa ieskicētais nākotnes scenārijs - Krievija un ASV nonāktu vienādās spēka pozīcijās. Tādā gadījumā amerikāņiem varētu nebūt citas izvēles kā piekrist jaunam ārpolitiskam darījumam. Savukārt eiropieši, kuri atrodas zem ASV drošības lietussarga, būtu spiesti šādu scenāriju akceptēt. Tomēr šādas situācijas izveidošanās iespējamība vismaz tuvāko gadu desmitu laikā ir maz ticama un Krievija Eiropā turpinās darboties ASV ēnā.