"Mūsu cilvēks" – "Kluba 415" prezidents Jānis Sils.

- Šodien radio ziņoja - lai arī doties gājienā jums neļauj, akcijas tikšot rīkotas. Pērnvasar 23. augustā jūs ar lāpām stāvējāt pie Brīvības pieminekļa, jums katram bija savs T-krekls ar vienu burtu, kopā veidojot uzrakstu "dekolonizācija". Februāra sākumā jūs piketējāt pie prezidentes pils, protestējot pret aicinājumu grozīt Vēlēšanu likumu un plakātos aicinājāt Vairu Vīķi-Freibergu cienīt savu tautu. Ko jūs plānojat darīt parīt? - Mums ir iecere, ka parīt mēs varētu privātā kārtā doties, lai godinātu leģionārus, viņu piemiņu, privātā kārtā noliekot ziedus gan Torņakalna stacijā, gan pie Brīvības pieminekļa. - Un tas ir viss? Vairāk nekādas simboliskas izrīcības? - Simboliska izrīcība varētu būt tā, ka mēs privātā kārtā pārvietojamies no Torņakalna līdz Brīvības piemineklim. Kā mēs zinām, vēsturiski leģions veidojās kā latviešu tautas atbilde uz 1941. gada represijām. Tādēļ mēs arī uzskatījām par nepieciešamu gājiena maršrutā iekļaut gan represētajiem veltīto piemiņas zīmi Pārdaugavā, Torņakalna stacijā, gan arī Okupācijas muzeju. - Privātā kārtā doties no Torņakalna uz Brīvības pieminekli. Kā jūs darīsiet to tā, lai tas neizskatītos pēc gājiena? - Nekur jau nav definēts, kas ir gājiens. Es vienkārši iešu. Ja kāds man nāk līdzi, man nav tiesību viņam to aizliegt. - Pagājušā gada nogalē jūs rīkojāt konferenci par to, ka Latvijai nav jāstājas Eiropas Savienībā. Toreiz jūs teicāt: "Mūsdienu kolonizācija notiek nevis ar tankiem, bet gan ar investīciju, finansu diktatūras un starptautisko likumdošanas aktu palīdzību." 16. marta atceres dienas nozīmīgums šogad cieši saistīts ar Latvijas ārpolitiskajiem mērķiem. Vai, plānojot savas aktivitātes šo sestdien, jūs domājat arī par to, kādu iespaidu tās varētu atstāt uz NATO vai Eiropas Savienības lēmumiem? Vai jūs pilnīgi skaidri raugāties uz 16. martu kā uz iespēju ietekmēt šos lēmumus jums vēlamā virzienā? - Šeit izvirzās automātiski jautājums – kas tad ir NATO un Eiropas Savienība? Vai viņi ir gatavi mūs uzskatīt par līdzvērtīgu neatkarīgu valsti, jebšu viņi ir gatavi garantēt tikai tādas Latvijas drošību, kurā, piemēram, deputāti nerunā valsts valodā? Tas ir būtisks jautājums. Jā, mēs ar savu uzstāšanos, savām idejām būtībā apsūdzam patreizējās valsts varas eliti par to, ka tā plānveidīgi 10 gadu garumā ir grāvusi Latvijas valsts valstiskumu un suverenitāti. Tā tas ir. Protams, mēs nevaram noliegt to, ka Eiropas valstis ir cīnījušās pret hitlerisko Vāciju, taču saistīt leģionārus ar nacistiem var tikai tādi vēsturiskie analfabēti, kāds ir Zurofs. Mēs taču zinām, ka ir ASV Kongresa rezolūcija par to, ka latviešu un igauņu SS divīzijas nav uzskatāmas par nacistiskām. Ir zināms, ka 15. divīzijas vīri veidoja rotas, kuras apsargāja Nirnbergas tribunālā nacistiskos noziedzniekus. Tā ka šādiem apvainojumiem nav pamata. Reizēm šķiet, ka paldies Dievam nav dzīvs neviens no bijušajiem strēlniekiem. Ja viņi vēl vēlētos atcerēties savus cīņu biedrus, tad mūsu ārlietu resora vadība dabūtu mugurā kādu kaiti, visiem lokoties un taisnojoties par to, ka mēs nebijām ne nacisti, ne komunisti. - Un tomēr 16. marts un jūsu darīšana šajā dienā. Vai jūs paši apzināties to, ka tam var būt kāda ietekme uz to, kādus lēmumus vēlāk pieņems NATO vai Eiropas Savienība? - Bet par ko būtībā ir jautājums? Jautājums ir par to, vai man kā latvietim Latvijā, kā brīvas valsts brīvam pilsonim, ir tiesības pieminēt savus vēsturiskos varoņus. Es viņus par tādiem uzskatu. Man ir tiesības to darīt tādā veidā, kādā es uzskatu par pareizu. Jeb man ir jāseko akli, kā mūsu premjers saka, kaut kādam ārvalstu spiedienam? Šeit ir jautājums būtībā par to, kur tad mēs novelkam robežu, kur mēs pasakām: "Atvainojiet, šeit jūsu ietekme beidzas. Šeit ir tikai mūsu darīšana." Mūsu kalendārā ir gaužām daudz tādu datumu, kas varētu būt kādam nepatīkami – gan 14. jūnijs, gan 17. jūnijs, gan galu galā 18.novembris vācu muižniekiem ir saistīts ar īpašumu zaudēšanu, bijušo privilēģiju zaudēšanu. Viņiem arī tas ir nepatīkami. Tad varbūt mīļā miera labad arī 18. novembri varētu atsviest. - Un tomēr es jautāšu vēlreiz. Vai jūs raugāties uz parītdien plānotajām akcijām arī saistībā ar to, ka Latvijas Republika vismaz šobrīd oficiāli tiecas iestāties Eiropas Savienībā un NATO? - Es vēlreiz atkārtoju, ka ne Eiropas Savienība, ne NATO tādā gadījumā nav gatava rēķināties ar Latviju, latviešiem kā patstāvīgu tautu, kuriem ir savs skatījums uz savu vēsturisko pieredzi, ja viņos kaut kādu satraukumu izraisa mūsu piemiņas akcijas. Ir jāskaidro šis jautājums divos līmeņos – gan sabiedrības, gan valstisko vadību līmeņos. Sabiedriskajā līmenī ir jāsaka jau manis minētie fakti par leģionu. Savukārt valdībām ir jāatgādina, kāds bija starptautiskais stāvoklis pirms Otrā pasaules kara. Ir arī drosmīgi jāpasaka, kāda bija pašas Francijas, Lielbritānijas loma šajās Latvijas neatkarības zaudēšanas procesos. Es domāju, ka šo valstu valdības to lieliski atceras. Tā ka pārmetumi latviešiem par to, ka viņu izraisītajās vēsturiskajās dzirnavās mēs esam bijuši nelieli graudi, kuri ir malti, ir amorāli. - Jūs paši sevi saucat par patriotisku organizāciju. Ir arī cits viedoklis, ka jūs, tāpat kā nacionālboļševiki, esot uzskatāmi par radikālu organizāciju. Jebkurā gadījumā šādu organizāciju darbība vienmēr tiek vērtēta, arī pieļaujot, ka tās tiek inspirētas no ārpuses, no kādiem citiem spēkiem ar mērķi panākt pilnīgi citu rezultātu. Tāpēc būtu labi, ja jūs izstāstītu, kā jūs pieņemat lēmumus, kāda ir jūsu iekšējā pretizlūkošanas sistēma, lai izvairītos no citu spēku ietekmes. - Sabiedrība Latvijā jau zināmu laiku tiek radināta pie domas, ka "Klubs 415" ir ekstrēmisti, nacisti, radikāļi. Tas viss ir darīts tādēļ, lai nomelnotu mūs, jo mēs esam aktīvi iesaistījušies diskusijā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja mūsu organizācijai izdodas piešūt šo birku "ekstrēmisti", tad ar mums var vienkārši nerēķināties. Tādā gadījumā es gribētu jautāt šādi. Sakiet, lūdzu, kurš tādā gadījumā ir lielāks ekstrēmists? Mēs, kas sakām to, ko domājam, jebšu valsts ministrs, kurš paraksta rīkojumu par "Latvijas kuģniecības" privatizāciju? - Tas jautājums nebija par to, cik tālu jūs esat vai neesat ekstrēmisti, bet par to, kā jūs paši pieņemat lēmumus. Jūs savā avīzē rakstāt, ka vienmēr cenšaties ietekmēt norises latviešiem labvēlīgā virzienā. Kā tad jūs iekšēji nolemjat, kas ir latviešiem labvēlīgs virziens vai nav labvēlīgs? Kā jūs nodrošināties pret to, ka kāds no jūsu biedriem netiek inspirēts no Krievijas specdienestiem, ja mēs runājam par sazvērestības teorijām? - Sazvērestības teorijas ir daudzas un dažādas. Es pastāstīšu tiktāl, lai neskartu organizācijas privāto dzīvi. Mums jautājumi parasti tiek izlemti biedru sapulcēs. Biedru mums nav pārāk daudz. Pilntiesīgi biedri mums ir deviņi. Ir aptuveni 120 atbalstītāju, kuriem arī ir tiesības izteikties, bet lēmumus pieņem biedri, jo tie ir cilvēki, kas ir gatavi uzņemties atbildību par kādu noteiktu jomu, un mēs apspriežoties izvēlamies šo virzienu. Nekādas ārvalstu ietekmes. Tās ir vienkārši muļķības. - Nacionālboļševiki savu darbību cenšas izvērst, arī sadarbojoties ar tautas priekšstāvjiem. Vai jūs darāt kaut ko līdzīgu? Vai mūsu Saeimā vai valdībā ir kāda amatpersona, kas rūpējas par latviešu interesēm tā, kā jūs to saprotat? - Es pieņemu, ka varētu būt kādi, kas rūpējas. Bet diemžēl man nav nācies ar viņiem sastapties, nedz arī sazināties. - Interneta komentāros šodien es atradu cilvēku, kurš saka, ka viņš jau nu ļoti labi zinot, kas "Klubā 415" notiek. Tur nelatviešus iedalot divās kategorijās – himērās un ciklopos. Vai tā tas ir? - Es nekomentēšu. Rakstīt taču var visu ko. - Atgriežoties pie gaidāmās sestdienas. Vortāls "Latvians" šodien ziņo, ka jūsu kolēģim, jauniešu apvienības "Visu Latvijai" vadītājam Raivim Dzintaram ir draudēts ar izrēķināšanos un viņa rīcībā ir informācija, ka nacionālboļševiki Rīgas un Daugavpils skolās vervējot jauniešus, kas būtu gatavi provocēt uz konfliktiem tos, kas 16. martā gribēs nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Kāda ir jūsu rīcībā esošā informācija? Cik liela ir šādu norišu ticamība, ņemot vērā to, ka ir skaidrs, ka gājieni nenotiks, ka kāds gribētu izraisīt nesaprašanās ar cilvēkiem, kas ieradušies nolikt ziedus? - Es gribētu uzvērt, ka latviešu patriotiem, kas ir ar pārliecību pieminēt leģionārus, viņu vēlme nav ne radīt incidentus, ne provocēt nekārtības, nedz kādā savādākā veidā nodarīt kaitējumu Latvijas tēlam. Tas nav viņu mērķis. Ja šādi incidenti būs, tie būs tikai un vienīgi Latvijai naidīgi spēki. Manā rīcībā konkrētas informācijas par to, ka šādas akcijas tiktu gatavotas, nav. Šeit es drīzāk gribētu runāt par to, kāda tad ir mūsu varas iestāžu reakcija, jo mums atļauja tika atteikta ar ieganstu, ka Rīgas pašvaldības policija nevar nodrošināt sabiedrisko kārtību. Šeit jau jautājums izvirzās ne jau par kaut kādām politiskām lietām, bet būtībā par Latvijas valstiskumu. Šodien laikrakstos atteicās no atbildības arī citas drošības un tiesībsargājošās iestādes. Tāpēc, mīļie latvieši, Latvijā valda anarhija. Valda misters Kolts, un jūs varat darīt ko vēlaties, jo policija ir atklāti pateikusi, ka viņa kārtību nodrošināt nevar. Tas, manuprāt, ir kaut kas ļoti nozīmīgs. - Vēl jo vairāk šajā situācijā, kā jūs rīkosieties, ja kaut kas notiks? - Kā mēs varam rīkoties? Kā es varu uzņemties atbildību par to, ja, man ejot pa ielu, kāds pieskries klāt un mēģinās iesist? Protams, katram cilvēkam likumdošanā ir noteiktas tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos. Ja mūsu veselībai vai dzīvībai tiks izrādīti nopietni draudi, tad mēs, protams, centīsimies darīt visu, lai to novērstu. Bet mēs nekādā veidā nevaram uzņemties par to atbildību. Tāpat kā jebkurš cilvēks, kurš ikdienā pārvietojas pa ielu. - Es šodien sarunājos pa telefonu ar Nikolaju Romanovska kungu. Viņš teica jums paldies par to, ka jūs godināt viņa cīņu biedru piemiņu. Teica, ka, viņaprāt, jūs nepietiekoši izprotat situāciju, kas šobrīd ir valstī, un aicināja jūs sestdien nedarīt neko, jo tas varētu radīt kādu ļaunumu jums pašiem vai Latvijai.