Viktoriāņiem bija pašiem sava “Netflix” versija – maģiskās laternas

Maģiskā laterna ir slaidu projektora priekštece, kas spēja rādīt 3D un pat kustīgus attēlus, kuri līdzinājās mūsdienās zināmajiem GIF attēliem.

Vēsturnieki ilgi uzskatīja, ka maģiskās laternas bija pieejamas tikai bagātajiem viktoriāņiem, tomēr jaunā pētījuma relīzē rakstīts, ka šīs ierīces bija ārkārtīgi populāras arī vidusslāņa vidū, kas bieži mēdza tās īrēt, lai izklaidētos dažādos pasākumos.

Pie šā atklājuma nonāca britu vēsturnieks Džons Plankets (John Plunkett), izpētījis veselu virkni Viktorijas laika laikrakstu. Viņš uzgāja vairākus sludinājumus, kas liecināja, ka cilvēki bieži izīrēja šīs ierīces vai nolīga šo laternu operatorus, lai tie demonstrētu attēlus dažādos svētkos.

Maģisko laternu popularitāti Viktorijas laikā varētu pielīdzināt videonomu popularitātei ap gadu tūkstošu miju.

Ar maģisko laternu palīdzību viktoriāņi mēdza “atskaņot” dažādu romānu ilustratīvas adaptācijas, piemēram, Čārlza Dikensa “Ziemassvētku dziesmu”, kā arī attēlus no tālām zemēm.

“Līdzīgi kā “Netflix” mūsdienās, maģiskās laternas Viktorijas laikmetā bija izklaides veids,” rakstīja Plankets.

Pirmo reizi maģiskās laternas cilvēki sāka izmantot 16. gadsimtā, tomēr tikai 19. gadsimtā šī tehnoloģija kļuva izplatīta arī vienkāršo cilvēku vidū.

Vecākais sludinājums, kurā piedāvāts izīrēt maģisko laternu, tika atrasts kādā 1824. gada avīzē. Tajā kāds Londonas optiķis piedāvāja “maģisko laternu patīkamam vakaram”.

Tiesa, maģiskās laternas uzstādīšana nebija joka lieta. Sākotnēji kā gaismas avots šajā ierīcē tika izmantota svece, bet vēlāk optiķi sāka dedzināt kaļķi, kas sajaukts ar skābekli un ūdeņradi, lai iegūtu spožāku gaismu.

Lai izvairītos no sprādzieniem, kas nereti notika šāda maisījuma dēļ, cilvēki nolīga profesionāļus, lai tie uzstāda laternas.

Tomēr ir skaidrs, ka šis prieks vidusslāņa cilvēkiem nebija biežs, jo īrēt maģisko laternu bija salīdzinoši dārgi - īpaši tad, ja bija vajadzīgs arī tās operators.