Bijušais Talsu leprozorijs: paradīzes stūrītis "dieva nolādētajiem" (1)

Lai arī visi lepras slimnieki no Stūrīšiem tika aizvesti, muižai vai nelielam ciematiņam līdzīgajā vietā rosība joprojām nerimās – dažas no ēkām turpināja apdzīvot bijušie leprozorija darbinieki vai vienkārši pagasta iemītnieki, līdz 2008. gada 20. oktobrī šo teritoriju savā saimniecībā pārņēma sociālās aprūpes centrs „Stūrīši”, kas tur darbojas joprojām.

Ierašanās bijušā leprozorija teritorijā

Lai šis raksts nepārvērstos par garlaicīgu vēstures faktu izklāstu vai medicīniskiem terminiem latīņu valodā piebārstītu Hipokrata traktātu, tālāk turpināšu ar savu bijušajā leprozorijā pieredzēto, turienes vietējo stāstīto un atpakaļceļā izspriesto.

Kā jau minēju iepriekš, uz bijušo leprozoriju braucu bruņojies ar visai sagrābstītām un tautas mītos balstītām informācijas druskām. Bailīgi? Protams, bija bailīgi, jo acu priekšā jau būrās pamests ciems, nedaudz līdzīgs fiktīvajai pilsētai Silent Hill, kurā iznīcība radusies pekles dēļ, kas sazin kādā veidā pasprāgusi vaļā, izlaižot ārā velnus, spokus un melnus kunkuļus ar piecdesmit rokām un astoņdesmit galvām. Hiperbola, protams, man ir ārkārtīgi mīļš mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kas nereti sagādā dižas vilšanās realitātē.

Kad iebraucām “Stūrīšos”, izrādījās, ka esmu nokavējis kādus desmit gadus, jo priekšā aiz pakalniņa iznira, goda vārds, idille, nevis bijušais leprozorijs. Zaļš mauriņš, kurā rosās divi vīri ar pļāvējiem; bišu apspietotas puķu dobes, kas katra savā krāšņumā pārspēj vismaz piecas Ventspils dobes, goda vārds; ēkas ar atjaunotām fasādēm kā pirms pāvesta atbraukšanas; un cilvēki... Cilvēki smaidīgi, laipni, viens no centra pacientiem uzreiz mūs sveicina un, atbildi nesagaidījis, interesējas, kā mums iet. Tikmēr savā gādībā mūs jau ir paņēmusi sociālās aprūpes centra sabiedrisko attiecību speciāliste Lelde, kas sola visu izrādīt, bet vispirms jāiet iepazīties ar centra direktori Anitu Boitmani, jāiedzer kafija un jāuzkož kāds cepums.

No piedzīvojumu meklētājiem mēs esam pārvērtušies par bikliem un samulsušiem tūristiem, jo patiešām nebijām gaidījuši, ka te valdīs tāda rosība. Pat maizītes bijām sasmērējuši līdzi, domājot notiesāt tās uz kāda pussabrukuša lieveņa vai rēgainas un izpostītas baznīcas pavēnī.

“Nu ko, kas te par māksliniekiem ieradušies?” mūs savā manierē sveicināja Anita un tūdaļ ieaicināja omulīgā, moderni izremontētā viesu telpā. Uz galda uzradās kafija, cienasts, un sarunas vadību pilnībā pārņēma Anita, kas pieticīgi un ar humoru atzina, ka par šīs vietas pagātni neko nepastāstīšot, jo pazīstot tikai trīs vietas – savu darba vietu, veikalu un mājas.

Šķiet, Anita jau ir pieradusi, ka cilvēki savas nezināšanas un priekšstatu dēļ bieži vien ar sociālās aprūpes centru saprot vienkārši “trakonamu”, bet ar tā iemītniekiem – jukušos, narkomānus, dzērājus un dažādos netikumos kritušos. Tā gluži nav, jo, kā atzīst Anita, šeit var sastapt, piemēram, visai plaša spektra profesiju pārstāvjus – gan māksliniekus, mūziķus, skolotājus un šuvējus, gan vienkārši cilvēkus, kas nav spējuši izturēt mūsdienu joņojošās dzīves mežonīgo spiedienu un padevušies tam. “Stūrīši” ir viena no vietām, kur šie cilvēki var noslēgties savā mazajā pasaulē un dzīvot pēc saviem likumiem. Turklāt maldīgi ir uzskatīt, ka šie cilvēki šeit tiek kaut kādā veidā ierobežoti. Gluži pretēji – šeit tiem ir daudz lielāka brīvība nekā daudziem mums – savos darbos un pienākumos ieslodzītajiem. Atšķirībā no lepras slimniekiem, par kuriem režīms reiz negribēja ne dzirdēt un kuri bija spiesti veģetēt šajās pašās ēkās, “Stūrīšu” pacienti principā var darīt, ko vēlas. Ja vēlies – paliec šeit pa nakti. Ja nevēlies – guli mājās. Apnika šeit dzīvot? Dzīvo mājās. Gribi kafiju? Dzer kafiju. Netālu ir veikals – pērc ko gribi. Utt.

Sarunas noslēgumā Anita pasaka vārdus, kas patiešām liek mums aizdomāties un kritiski paskatīties uz savu tā saucamo brīvību:

“Es domāju, ka jūs savā dzīvē neesat tik daudz redzējuši un piedzīvojuši kā viņi.”

Redzot šīs vietas idillisko un moderno vidi, nākas ja ne gluži piekrist tam, tad vismaz apdomāt, cik relatīvs ir brīvības jēdziens un vai tiešām mēs, garīgi veselie, neesam vairāk iesprostoti savās dzīvēs kā sociālo aprūpes centru iemītnieki.

Takas, kur reiz klaiņoja lepra

Kad esam beiguši iepazīties ar Anitas valstību Sarkanā Krusta kontekstā, “ekskursijas” vadību pārņem Lelde, kas sola pastāstīt par restaurētajām ēkām, izvadāt mūs pa visu teritoriju, iepazīstināt ar vīru, kurš šajā teritorijā dzīvo un saimnieko jau 40 gadus, kā arī pastāstīt daudzas un dažādas lietas par “Stūrīšu” iemītnieku ikdienas dzīvi.

Ārpusē pie lieveņa mūs sagaida Uldis – rūpniecisko katlu kurinātājs, bet, kā atzīst pats, - cilvēks, kurš prot un dara teju visu. Uldis šajā teritorijā dzīvo jau četrdesmit gadu un pazīst katru zemes sprīdi. Uzzinām, ka visas mūra mājas ir celtas 1938. gadā, to skaitā arī baznīca, kurā paviesosimies vēlāk. Kantoru ēkas reiz mijušās ar lepras slimnieku un vietējo iedzīvotāju dzīvojamajiem namiem, bet arī šodien tajā ziņā nekas īpaši nav mainījies, ja neņem vērā, ka ēkas ir renovētas un lepras slimnieku vietā stājušies citādāku kaišu mocītie.

Arī Uldis joprojām mitinās kādā no iedzīvotāju namiem un stoiciskā mierā stāsta, ka kaimiņi viņam bijuši visai dažādi – žūpas un dažādi deklasēti elementi. Pašlaik Uldim kaimiņos mitinās divas dāmas ar 23 kaķiem, kas gan nu jau iemanījušās cienīt apkārtējos un pārāk uzkrītoši neuzvesties.

Kad jautājam par to, kā bija sadzīvot ar lepras slimniekiem, Uldis ir visai lakonisks:

“Man jau nekādu problēmu,” viņš saka, “tiesa, kad padomju laikos atbrauca ministrijas ierēdņi, pat durvju rokturiem pieskārās tikai ar kabatas lakatiņiem un, kad brauca prom, tad savas drēbes paslepšus nometa pie netālu esošā dīķīša.”

Vēlāk Uldis mums izrāda vairākas telpas, kurās atrodas moderni granulu apkures katli. Viss ir automatizēts: kādreiz, lai apkurinātu visas telpas, vajadzēja katrai savu kurinātāju, bet  tagad to pavisam mierīgi var izdarīt Uldis viens pats.

Lai netraucētu Uldi ikdienas darbos, liekam viņu mierā un Leldes vadībā dodamies pētīt pārējo teritoriju. Šeit atrodamies jau vairāk nekā stundu, tomēr rosība joprojām nav pierimusi – kādā stūrī smēķē daži centra pacienti; tālāk kāds sēž uz soliņa un vēro, kā tiek pļauts mauriņš; apkārt staigā centra darbinieki, strādnieki, iedzīvotāji; zem krūmiem guļ kaķu murskuļi; no mājas izskrien takšelim līdzīgs sunītis; kokos čivina putneļi; un es sajūtos kā atbraucis atvaļinājumā uz laukiem – tā vien prasās izgulties zālē un vienkārši pazvilnēt. Tas gan nesanāk, jo ir jāiet tālāk meklēt zudušo laiku.

Tālāk mūs aizved uz pavisam īstu podnieku darbnīcu, kurā tieši tobrīd darbojas centra pacientu pulciņš. Kā mums atklāja Lelde, šeit iepriekš darbojies vācu keramiķis, ievērojamas vācbaltiešu dzimtas pēctecis Gotfrīds Bīlenšteins (Gottfried Bielenstein, 17.10.1950.–10.02.2018.), kura darinājumus varējām apskatīt izstādītus kopā ar centra iemītnieku veikumiem. Rosība darbnīcā ir pamatīga – griež, līmē, veido un rada. Vēlāk kāds vīrs mums ar autentiskām stellēm nodemonstrē aušanu, kārtējo reizi pierādot, ka cilvēkiem, ja tie patiešām vēlas, šeit ir teju neskaitāmas iespējas, kā radoši izpausties vai vienkārši ar kaut ko aizņemt savu prātu.

Netālu no podnieku darbnīcas atrodas ēka, kurā leprozorija laikā bijis kinoteātris, deju zāle – nu tāds kā mini kultūras namiņš. Otrajā stāvā tur joprojām atrodas dzīvokļi, vienā reiz dzīvojis galvenais ārsts ar sievu un bērniem. Kinoteātra telpās tagad izveidots dienas centrs, kurā tiek rīkotas dažādas aktivitātes un “Stūrīšu” pacienti var nodarboties praktiski ar jebko, tostarp piekļūt internetam, vienkārši pazvilnēt, nodoties mākslai un citiem radošiem procesiem.

“Stūrīšu” drūmā pērle – leprozorija baznīca

Beidzot esam nonākuši pie objekta, kas vismaz mani interesēja visvairāk, – baznīcas. Nezinu, kāpēc, bet pastāv divas lietas, kas mani ārkārtīgi interesē svešās vietās, – kapi un baznīcas. Iespējams, tāpēc, ka abās šajās vietās visasāk var sajust pagātnes mantojumu – gan fiziski, gan garīgi. Baznīcās, pat ja esi neticīgs, vienmēr gaisā virmo tāda kā vēstures, cienības un neaizskaramības dvinga.

Cieņa pret pagātnes mantojumu un dižumu teju pati sprāgst ārā, kad veries kādas baznīcas augstajos griestos, stāvi pie mācītāja kanceles vai pārvelc ar pirkstiem pāri noputējušajiem ērģeļu taustiņiem un kloķiem.

Savukārt kapos šo cienību un sajūtu izraisa Austrumeiropai raksturīgie pieminekļi un kapavietu struktūras, kas uzskatāmi ataino krasās dažādu kultūru atšķirības un uzskatus, kā ir jāgodina aizgājēji.

Kā jau Uldis minēja, bijušā leprozorija evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1938. gadā, savukārt vietnē “talsitourism.lv” rakstīts, ka baznīca būvēta tradicionālās, taču samazinātās formās neoklasicisma stilā. Zvanu baznīcai 1938. gadā dāvināja Liepājas drāšu fabrika. Uz tā ir uzraksts "Jēzus, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!".

Lai arī baznīca apmeklētājiem pašlaik ir slēgta, tomēr mēs tajā tiekam ielaisti. Kāpēc baznīca ir slēgta? Tāpēc, ka griesti varot uzgāzties uz galvas. Tā arī izskatās, jo baznīcas augstos griestus kā zibens šautras caurstrāvo tumšas plaisas. Riskējam ar savām galvām un ātri izpētām telpu. Iepriekš mēs tiekam brīdināti, ka baznīcā valda īpaši smaga aura, jo tā iepriekš izmantota kā leprozorija kapliča, no kuras sākās lepras slimnieku ceļš uz netālu esošo kapsētu. Es par to tikai priecājos, jo nekas nav labāks, kā gūt katarsi vietās, kur norisinājušās relatīvi baisas lietas.

Lai arī baznīcas interjers ne ar ko īpaši neizceļas un tipiski luterāņiem – ir visai askētisks, tomēr mūsu uzmanību piesaista divas lietas – telpas kaktā stāvošs grezns gleznas rāmis ar tukšu vidu un audekla driskām un ceļa zīme ar uzrakstu “leprozorijs”. Kā zināja stāstīt Lelde, gleznas audekls tika nozagts, tāpēc pašlaik Talsu mākslinieka Žaņa Sūniņa altārglezna "Kristus dziedina slimos" (1938. gads) apskatāma tikai attēlos. Savukārt ceļa norāde uz leprozoriju ir viens no nedaudzajiem artefaktiem, kas palicis no bijušā leprozorija iekārtas.

Diemžēl vai par laimi, zvanu tornī kāpt mums neļauj, jo varot nogāzties ar visu torni lejā, tāpēc dodamies vien ārā no gaužām sliktā stāvoklī esošās ēkas un turpinām mūsu gājienu jau citā virzienā.

Ceļa gals, kapi un ardievas leprozorijam

Tālāk mēs “pielaužam” Leldi parādīt mums leprozorija kapus. Mani neinteresē vairākkārtējie aizrādījumi, ka tur galīgi nav ko redzēt, jo tie esot aizauguši, pieminekļi, ja arī tādi bijuši, ir pazuduši un vispār – tur esot gatavie džungļi, kuros dzīvo mežonīgi zvēri. “Nieki,” es pie sevis nodomāju, “šī ir pēdējā iespēja pieredzēt piedzīvojumus, ko cerēju atrast šeit.” Gājām arī. Labāk nebūtu gājuši, jo tur tiešām nekā nav. Vieni džungļi, kur pat lāgā ielīst nav iespējams. Redziet, ar lepras slimnieku līķiem jau diži neauklējās. Prom no acīm – prom no sirds. Sasvieda bedrē kā maisus un apraka. Lepra tomēr. Akurāt tas pats, kas buboņu mēris, – pļauj tā, ka šņakst vien. Es ceru, jūs saprotat ironijas kripatu manis teiktajā.

Tad nu dodamies atpakaļ un sākam jau acis mest uz mājupceļa pusi, jo plānā vēl ir apmeklēt Mocarta bērnu aukles un Bēthovena labākā drauga Amendas kapavietu un māju, kas atrodas akurāt blakus bijušajam leprozorijam. Pēc īsām atvadām, dažām fotogrāfijām un pieklājības frāzēm nu jau brīvākā gaisotnē atstājam bijušā leprozorija teritoriju aiz sevis.

Kā jau sākumā rakstīju, uz šo vietu braucu ar pavisam citādām gaidām un emocijām, nekā braucot no tās prom. Vai tā bija vilšanās? Nē. Drīzāk gaismas stars stereotipu un neziņas radītajā tumsā. Vienmēr ir patīkami zināt, kā ir patiesībā, tāpēc es pavisam noteikti šo vietu atstāju krietni vien gudrāks, nekā biju pirms tam. Un katra diena ir bijusi tā vērta, ja tajā ir gadījies uzzināt kaut ko jaunu vai graut kādu populistisku stereotipu.