Kredītu bums, politiskā izrēķināšanās: piecas lielākās ekonomiskās krīzes un to cēloņi

1772. gada kredītu krīze

Šī krīze sākās Londonā, bet drīz vien strauji izpletās Eiropā. 18. gadsimta 60. gados britu impērija kolonizācijas un tirdzniecības ceļā bija uzkrājusi lielas bagātības. Tas noveda pie pārmērīga optimisma, kā rezultātā daudzas britu bankas sāka arvien aktīvāk izsniegt aizdevumus. 

Optimismam pienāca gals 1772.gada 8.jūnijā, kad viens no Londonas bankas "Neal, James, Fordyce, and Down" dibinātājiem Aleksandrs Fordaiss aizbēga uz Franciju, lai izvairītos no parādiem, kas viņam bija radušies neveiksmīgu darījumu dēļ.

Ziņas par Fordaisa bēguļošanu ātri izplatījās un noveda pie panikas Anglijā. Kreditori stājās rindās pie banku durvīm un pieprasīja nekavējoties izsniegt skaidru naudu. Krīze ļoti strauji izplatījās uz Skotiju, Nīderlandi un citām Eiropas vietām, kā arī britu kolonijām Atlantijas okeāna otrā pusē. Vēsturnieki uzskata, ka krīzes atskaņas lielā mērā ierosināja plašus protestus Bostonā un Amerikas revolūciju, kuras rezultātā ASV izcīnīja neatkarību no Lielbritānijas.

Lielā depresija 20.gadsimta 30.gados

Lielā depresija bija 20.gadsimta smagākā finanšu un ekonomiskā krīze. Lai arī pastāv dažādas versijas par krīzes cēloņiem, pastāv viedoklis, ka tā sākās ar Volstrītas krīzi 1929.gadā, kuras sekas vēlāk pastiprināja nepārdomāti ASV valdības lēmumi.

Lielā depresija ilga gandrīz desmit gadus un noveda pie pamatīgas ienākumu samazināšanās, rekordaugsta bezdarba un ražošanas apjomu samazināšanās. Krīzes karstumā 1933.gadā ASV bezdarbs sasniedza gandrīz 25%.

1973.gada naftas krīze

Krīze izcēlās, kad Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) dalībvalstis - galvenokārt arābu valstis - nolēma atriebties ASV par Izraēlas apbruņošanu Jomkipura karā. OPEC valstis izziņoja naftas embargo un pēkšņi pārtrauca naftas eksportu uz ASV un to sabiedroto valstīm.

Sekas bija nopietnas - naftas trūkums un lieli naftas cenas lēcieni, kas noveda pie ekonomiskās krīzes ASV un daudzās citās attīstītajās valstīs. Šī krīze bija neparasta tāpēc, ka vienlaikus pastāvēja gan ļoti augsta inflācija (elektroenerģijas cenu pieauguma dēļ), gan arī ekonomiskā stagnācija (ekonomiskās krīzes dēļ). Ekonomisti šo periodu dēvē par "stagflāciju". Pagāja vairāki gadi, līdz ražošana atkopās un inflācija nokritās līdz pirmskrīzes līmenim.

1997.gada Āzijas finanšu krīze

Krīze aizsākās 1997.gadā Taizemē un drīz vien izplatījās pārējā Austrumāzijā, sasniedzot arī šā reģiona valstu tirdzniecības partnerus. Spekulatīvā kapitāla plūsma, kas no attīstītajām valstīm ieplūda "Āzijas tīģeru" Taizemes, Indonēzijas, Malaizijas, Singapūras, Honkongas un Dienvidkorejas ekonomikā, bija radījusi lielu optimismu, kas savukārt noveda pie pārmēru plašas nesamērīgi lielu kredītu ņemšanas.

1997.gada jūlijā Taizemes valdībai nācās atteikties no fiksētā valūtas maiņas kursa pret ASV dolāru, kā iemeslu minot ārvalstu valūtu rezervju nepietiekamību. Tā rezultātā Āzijas finanšu tirgus pāršalca panikas vilnis, un tas noveda pie miljardiem dolāru vērtu ārvalstu ieguldījumu atsaukšanas. Kamēr tirgus plosīja panika un investori bažījās par iespēju, ka Austrumāzijas valstu valdības varētu nonākt bankrota priekšā, krīze pārtapa izbailēs par globāla finanšu sabrukuma tuvošanos. Pagāja vairāki gadi, kamēr situācija normalizējās. Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) nācās iejaukties, lai pasargātu vissmagāk skartās valstis.

2007. un 2008. gada finanšu krīze

Šī krīze noveda pie Lielās recesijas - smagākās finanšu krīzes pēc Lielās depresijas, kā arī radīja haosu finanšu tirgos visā pasaulē. Nekustamā īpašuma burbuļa aizsāktā krīze kulminēja, kad darbību nācās pārtraukt vienai no pasaules lielākajām investīciju bankām "Lehman Brothers". Daudzas finanšu institūcijas un uzņēmumi nonāca uz sabrukšanas robežas, un tiem vēl nepieredzētos apmēros bija nepieciešama valdības finansiālā palīdzība. Bija nepieciešami gandrīz desmit gadi, līdz situācija stabilizējās, taču šajā laikā tika zaudētas miljoniem darba vietu un cieta iedzīvotāju ieņēmumi.