Desmit gadi kopš krīzes, kas gandrīz "uzspridzināja" globālo finanšu sistēmu (2)

“Lehman Brothers” sabrukumam sekojošā krīze piespieda pasaules centrālās bankas īstenot apjomīgus un netradicionālus monetārās stimulēšanas pasākumus. Savukārt valstu valdības bija spiestas izvēlēties starp diviem variantiem atkarībā no situācijas – fiskālās politikas atvieglošanas un taupības pasākumiem.

Kas tieši notika?

ASV valdība atteicās glābt finanšu grūtībās nonākušos “Lehman Brothers”, tā vietā ļaujot bankai bankrotēt, raksta Lielbritānijas medijs “The Independent”.

“Lehman Brothers” bija uzskatāma par sistēmiski svarīgu banku, tāpēc saprotams, ka šāda izmēra bankas sabrukums radīja seismisku šoku visā globālajā finanšu sistēmā.

Globālie finanšu tirgi pārstāja funkcionēt, un arī bankas un apdrošinātāji visā pasaulē lielākajā daļā attīstīto ekonomiku pēkšņi vairs nevarēja aizņemties.

Toreizējais ASV centrālās bankas – Federālās rezervju sistēmas vadītājs Bens Bernanke notikušo vēlāk nodēvēja par smagāko finanšu krīzi pasaules vēsturē.

Lai nodrošinātu, ka finanšu uzņēmumi spēj turpināt darbību, un nepieļautu turpmāku sistēmiski svarīgu finanšu institūciju sabrukumu, valstu centrālās bankas finanšu sistēmās iepludināja milzu līdzekļus, tādējādi nepieļaujot finanšu sektora bankrota gadījumu domino efektu ar grūti prognozējamām sekām.

Kāpēc tas notika?

“Lehman Brothers” sabrukums nebija visu problēmu cēlonis, kas kā zibens no skaidrām debesīm pārsteidza labi funkcionējošu sistēmu. Krīzes pazīmes bija vērojamas jau pirms 2008.gada septembra.

Piemēram, 2008.gada martā tika glābta cita liela ASV investīciju banka - “Bear Stearns”. Savukārt 2007.gada rudenī nopietnās grūtībās nonāca Lielbritānijas hipotekāro kredītu uzņēmums “Northern Rock”.

Globālās finanšu sistēmas nedienas lielā mērā izraisīja savstarpējās uzticības zudums attiecībā uz citu tirgus dalībnieku maksātspēju.

ASV baņķieri bija radījuši ienesīgu biznesu – viņi iegādājās augsta riska hipotekāros kredītus, “apvienoja” tos ar labākas kvalitātes hipotekārajiem kredītiem, un pārdeva šos kredītus kā bezriska aktīvus jeb hipotēkām piesaistītus vērtspapīrus.

Tomēr, kad ASV Centrālā banka 2006.gadā palielināja procentu likmes, daudzi amerikāņi savus hipotekāros kredītus vairs nespēja atmaksāt, mājokļu cenas kritās un šie “bezriska” aktīvi patiesībā izrādījās ļoti riskanti.

Kļuva skaidrs, ka finanšu sistēmā pastāv ievērojamu zaudējumu potenciāls, kā rezultātā bankas būtiski palielināja aizdevumu likmes citām finanšu institūcijām, bažījoties, ka to rīcībā esošie toksiskie aktīvi var negatīvi ietekmēt šo institūciju spēju atmaksāt aizdevumu. Šī situācija radīja būtisku saspīlējumu kreditēšanas tirgū.

Savukārt “Lehman Brothers” bankrots izraisīja pilna apjoma paniku, kā rezultātā kreditēšana apstājās pilnībā.

Vai pie visa vainojami problemātiski ASV hipotekārie kredīti?

Paši par sevi šie kredīti krīzi neizraisīja. Šā tirgus apjoms ASV augstākajā punktā 2007.gadā veidoja 1,3 triljonus ASV dolāru, salīdzinot ar finanšu sistēmas aktīviem aptuveni 242 triljonu dolāru apmērā. Hipotekāro kredītu lieta tikai atklāja finanšu sistēmas trauslumu.

Galvenās problēmas radīja banku optimisms un nevēlēšanās pienācīgi sagatavoties arī “nebaltām dienām”. Banku kapitāla rezerves bija nepieļaujami zemas, un nepietiekami zemā līmenī bija arī to banku aktīvu apjoms, kurus nepieciešamības gadījumā varētu ātri pārdot.

Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) datiem, periodā no 1970. līdz 2007.gadam pasaulē piedzīvotas vairāk nekā 120 banku krīzes, kas saistītas ar problemātiskiem aizdevumiem.

2008.gada krīzes patiesais iemesls bija pārsteidzošā globālās finanšu sistēmas ievainojamība.

Kādas bija sekas?

Šīs krīzes rezultātā globālā ekonomika piedzīvoja dziļāko recesiju kopš Otrā pasaules kara.

Būtiski samazinājās gan starptautiskā tirdzniecība, gan rūpniecība, palielinājās bezdarbs. Smagi cieta gan patērētāju, gan uzņēmēju pārliecība.

Šīs krīzes sekas ir jūtamas joprojām. Ekonomikas atgūšanās daudzās valstīs ir bijusi ļoti lēna.

2010.gadā Lielbritānijas Centrālās bankas ekonomists Endijs Haldeins lēsa, ka globālā krīze pasaules ekonomikai tās rezultātā neradīta iekšzemes kopprodukta veidā varētu būt izmaksājusi 60 līdz 200 triljonus ASV dolāru.

Krīzes rezultātā taupības pasākumus bija spiestas īstenot ne tikai valstu valdības, bet arī daudzi iedzīvotāji.

Taupības dēļ zuda cilvēku uzticība gan ekonomikai, gan arī politiķiem, un daļa ekspertu uzskata, ka globālās krīzes sekas ir lielā mērā vainojamas populisma uzplaukumā pasaulē, kas beigās noveda arī pie Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā un Lielbritānijas iedzīvotāju referendumā pieņemtā lēmuma izstāties no Eiropas Savienības.

Vai tas var notikt vēlreiz?

Valstu valdības un finanšu sistēmas regulatori uzsver, ka mācība no 2008.gada krīzes ir gūta un šobrīd globālā finanšu sistēma ir ir daudz drošākā un spēcīgāka.

Bankām noteiktas lielākas likviditātes prasības, un to darbība arī tiek uzraudzīta krietni stingrāk kā iepriekš.

Tomēr, pateicoties notikušajiem apvienošanās darījumiem, daudzas bankas ir kļuvušas vēl lielākas nekā pirms desmit gadiem.

Daļa ekspertu uzskata, ka daļa milzīgo un sistēmiski svarīgo globālās finanšu nozares spēlētāju joprojām nav pietiekami gatavas jauniem satricinājumiem, jo tās joprojām pārāk lielā mērā paļaujas uz aizņemtiem līdzekļiem, kas tās padara ievainojamas pat salīdzinoši nenozīmīga aktīvu vērtības krituma gadījumā.

Kā liecina vēsture, finanšu krīzes mēdz sākties negaidītos brīžos un formās. Ja būtu skaidri paredzams, kur, kad un kā tās sāksies, būtu iespējams tām laicīgi sagatavoties vai pat tās nemaz nepieļaut.

Labākais un laikam jau vienīgais reāli iedarbīgais nodrošinājums pret 2008.gada notikumu atkārtošanos nākotnē ir ļoti labi kapitalizēta globālā finanšu sistēma.

Kopš “Lehman Bank” sabrukuma un tam sekojošajiem notikumiem ir pagājuši jau desmit gadi, tomēr pasaule joprojām ir ceļā uz ļoti labi kapitalizētu globālo finanšu sistēmu.