Nedēļa pasaulē: protesti Krievijā, Merkeles «muskuļi» (1)

ASV un ES

11. septembrī Eiropas Komisijas «Brexit» sarunu delegācijas vadītājs Mišels Barnjē pauda optimismu par iespēju jau tuvāko nedēļu laikā panākt vienošanos ar Lielbritāniju par tās izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Barnjē izteica cerību, ka «Brexit» vienošanos būtu iespējams noslēgt sešu vai astoņu nedēļu laikā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Tuvojoties datumam, kurā Lielbritānijai ir oficiāli jāpamet Eiropas Savienība (2019. gada 29. martā) ir arvien vairāk aktivizējušās diskusijas par ES nākotnes attiecību ietvaru ar šo valsti. Lai gan abu pušu sarunās ir panākta vienošanās vitāli svarīgos jautājumos, tomēr saglabājas vairāki nopietni klupšanas akmeņi. Būtiskākais no tiem – Lielbritānijas pieeja ES vienotajam tirgum vs. brīva darbaspēka kustība (Londona vēlas saglabāt iespējas bez ekonomiskiem ierobežojumiem tirgoties ar bloka valstīm un paturēt vietējā apgrozījumā to ražotās preces, taču tajā pašā laikā ierobežot arī nekontrolētu darbaspēka kustību. Šādam plānam ES nepiekrīt). Lielbritānija jau ir pieņēmusi rīcības plānu, kurš ietver valsts pozīciju tās sarunās ar organizāciju par jaunas vienošanās panākšanu. Tomēr tas jau ir valdībā ticis kritizēts kā pārāk «maigs» un izraisījis gan ārlietu ministra, gan «Brexit» ministra atkāpšanos. Ņemot vērā, ka ES un Lielbritānijas gala darījumu ir balsojumā jāapstiprina gan visiem dalībvalstu parlamentiem, gan arī Eiropas parlamentam, pastāv iespēja, ka Mejas politiskie pretinieki varētu mēģināt to «nogalināt». Tikmēr Eiropas Savienība jau ir brīdinājusi gatavoties iespējamam scenārijam, kurā Lielbritānija no bloka aiziet bez jebkāda plāna. Mišela Barnjē runa ir vēl viens solis šajā intrigu mudžeklī.

Krievija

10. septembrī pienāca ziņa, ka mītiņos Krievijā ir aizturēti 1018 cilvēki (par to liecina organizācijas «OVD-Info», kura seko Krievijā notiekošo mītiņu gaitai apkopotā informācija). Visvairāk cilvēku ir tikuši aizturēti Sanktpēterburgā (450), Jekaterinburgā (200) un Maskavā (40). Kopumā aizturēto ir bijis 33 Krievijas pilsētās.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Aizturētie cilvēki pagājušajā svētdienā protestēja pret Krievijas valdības lēmumu palielināt pensionēšanās vecumu (vīriešiem no 60 uz 65 gadiem, bet sievietēm no 55 uz 63 gadiem). Šis lēmums ir izraisījis plašu ažiotāžu Krievijas sabiedrībā. Daudzi šādu soli redz kā valdības mēģinājumu apiet pensiju maksāšanu vispār, jo vidējais Krievijas iedzīvotāju dzīves ilgums ir tikai aptuveni 60 gadi. Būtiski, ka pensiju vecuma jautājums ir izraisījis arī Vladimira Putina popularitātes kritumu (no 80% uz 67%) un licis prezidentam šim jautājumam pievērst pastiprinātu uzmanību. Ne velti neilgi pēc pensiju reformas izziņošanas Putins nāca klajā ar paziņojumu par premjerministra Dmitrija Medvedeva vadītās valdības ierosinājuma modificēšanu. Šīs modifikācijas ietvaros pensionēšanās vecums sievietēm tika palielināts nevis no 55 uz 63 gadiem, bet gan uz 60. Daudzi analītiķi ir arī uzsvēruši, ka šāda Putina piekāpšanās ir rets solis un norāda uz to cik nopietni prezidents uztver iekšējo saspīlējumu. Tāpat analītiķi ir izteikuši pieņēmumu, ka Krievijas iedzīvotāji varētu nedaudz vairāk sākt apšaubīt valsts ārpolitisko kursu un iesaisti Sīrijas pilsoņu karā (uzsverot, ka naudu būtu nepieciešams vairāk ieguldīt iekšējo problēmu risināšanā).

Tuvie Austrumi

Pagājušās nedēļas laikā pienāca ziņa, ka Vācijas Aizsardzības ministrija un ASV Aizsardzības departaments ir iesaistījušies sarunās par Vācijas iespējamo iesaisti ASV vadītajos gaisa uzlidojumos Ildibas provincē Sīrijā. Šādu iespēju nav izslēgusi arī Vācijas kanclere Angela Merkele. Tiesa jāpiebilst, ka Rietumu militāras aktivitātes sāktos tikai tad, ja Bašara Al Asada valdībai lojālie spēki lietotu ķīmiskos ieročus (ASV noteiktā sarkanā līnija).

Kāpēc tas ir svarīgi?

Ņemot vērā Vācijas tradicionāli izteikti pacifistisko ārpolitisko nostāju, valsts iznīcinātāju dalība ASV, Lielbritānijas un Francijas kaujas operācijās būtu nopietns signāls pasaulei, ka Berlīne lēnām sāk pārvarēt «vainas apziņu» par Otrā Pasaules kara noziegumiem un sāk nebaidīties pielietot ārēju spēku. Tāpat šāda situācija nozīmētu kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no saviem iepriekš paustajiem solījumiem Vācijai palikt nostatus no militārām misijām Sīrijā. Tiesa ir jāpiemin, ka Vācijas Bundesvēra karavīri jau Sīrijā atrodas, tomēr tie nav iesaistīti kaujas operācijās. Jebkurā gadījumā lēmumu par lielāku Vācijas militāru iesaisti būs jāapstiprina gan parlamentam, gan valdībai.

Tālie Austrumi

Šajā nedēļā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar aicinājumu vēl šogad noslēgt miera līgumu ar Japānu. Tomēr Japanas premjerministrs Šinzo Abe šajā jautājumā atkārtoja viņa pārstāvētās valsts tradicionālo pozīciju – jebkāda miera līguma priekšnoteikums ir teritoriālo strīdu atrisināšana.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Lai gan Otrais Pasaules karš beidzās jau pirms vairāk kā 70 gadiem, Japāna un Krievija (kā PSRS juridiskā pēctece) vēl formāli atrodas kara stāvoklī, jo nav parakstīts oficiāls miera līgums. Ņemot vērā Krievijas izjusto starptautisko izolāciju un Japānas biznesa intereses šajā valstī, gan Vladimirs Putins, gan Japānas tagadējais premjers Šinzo Abe ir uzsākuši atkārtotus mēģinājumus šādu dokumentu parakstīt. Tomēr vairāki eksperti ir pauduši viedokli, ka jautājumu varētu nogalināt Japānas un Krievijas strīds par Kuriļu salām (Japāna tās uzskata par savām ziemeļu teritorijām), kuras Maskava 40. gados okupēja un vēl arvien Tokijai nav atgriezusi. Minētais robežkonflikts abām valstīm ir nacionālās identitātes jautājums un piekāpšanās varētu nozīmēt politiskās varas zaudēšanu gan Putinam, gan Abem. Daudzi analītiķi ir arī norādījuši, ka Putins nemaz nevēlas noslēgt vienošanos ar Japānu, jo apzinās, ka Abe nekad nepiekritīs atteikties no tiesībām atgūt savas zaudētās teritorijas. Tas varētu būt kāds stratēģisks Putina gājiens, lai parādītu sevi pasaulei kā miera mīlošu politiķi ar ko ir iespējams vienoties, bet Japānu nostādītu naidnieka un miera traucētāja lomā. Jebkurā gadījumā miera līguma noslēgšana būtu vēsturisks solis un būs interesanti pavērot situācijas attīstību turpmākajos mēnešos.

Āfrika

12. septembrī Briselē Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers nāca klajā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli Eiropas Savienībā, kuras ietvaros viņš aicināja veidot «jaunu aliansi» ar Āfriku, radot miljoniem darbavietu un noslēdzot brīvās tirdzniecības līgumu. Vienlaikus Junkers arī norādīja, ka ES vairs nevar turpināt skatīties uz Āfriku tikai no attīstības sadarbības perspektīvas un tai ir nepieciešamas līdzsvarotas partnerattiecības.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Šis minētais Junkera runas elements būtu jāaplūko Eiropā valdošās migrācijas krīzes kontekstā. Komisijas priekšsēdētājs jau atkal atzīst, ka liela daļa no migrantiem ierodas šajā pasaules daļā no Āfrikas kontinenta un ir nepieciešams radīt tādus apstākļus, kuros šo valstu iedzīvotājiem negribētos pamest savas valstis. Junkers arī atzīst, ka līdzšinējā Eiropas Savienības pieeja, kura paredzēja naudas došanu un attīstības sadarbības projektu īstenošanu ir izgāzusies un ir nepieciešami jauni risinājumi. Iespējams, ka Junkers šos risinājumus saredz kā lielākas atbildības uzticēšanu pašām Āfrikas valstīm, kuras ar sadarbībā ar ES veidotu konkrētus politiskus rāmjus migrantu paturēšanai Āfrikas kontinentā. Šajā kontekstā jāatceras nesenās ES diskusijas par migrantu centru ierīkošanu valstīs ārpūs Eiropas Savienības. Viena no valstīm, kurās bloka līderi šādu centru ierīkošanu apsvēra bija Maroka. Tomēr pagaidām ir jautājums vai Āfrikas valstis piekristu lielākas atbildības uzvelšanai un kādas ir Junkera iespējas pārvērst politisku retoriku konkrētos risinājumos. Domāju, ka atbildi uz to varēs vērot tuvāko gadu laikā.