:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Ar darba mīlestību lepojas tikai tie, kam nav ar ko aizpildīt savu dzīvi! Tā reiz teica kinorežisore Kira Muratova. Kā vispār var mīlēt darīt to, kas jādara obligāti? Mūsdienu realitātē darba laika modelis 8/5 ir izzūdošs arhaisms, tāpat kā hierarhija priekšnieks/padotais. Tomēr, kā strādāsim nākotnē, varam tikai iztēloties: visticamāk, dzīves laikā nāksies apgūt vairākas jaunas profesijas, mainīsies arī izpratne par to, kas vispār ir darbs.
Stresa verdzība, kurai seko prokrastinācija, izdegšana, veģetatīvā distonija, depresija. Tie ir tikai daži no jēdzieniem, kas pēdējos gadu desmitos stabili iekārtojušies rietumu darba kultūrā. Latvijā vismaz puse strādājošo saskārušies ar profesionālu izdegšanu.
Izdegšana ir populārs vārds, bet joprojām grūti definējams.
Ar to saistīti mīti un puspatiesības, jo, ja citām kaitēm ir konkrēti simptomi un raksturojums, šai visai izplūdis. Izdegšana drīzāk ir dzīves gaitas sarežģījums, samezglojums piepūlē, darba vai garīgā pārslodze. Un tad cilvēki meklē izeju – Volstrītai pirms kāda laika bija bija raksturīgs masveida daunšiftings. Pēc tam, kad cilvēks 20 gadu strādā simts stundas nedēļā, viņš vienā brīdī saprot, ka jātiek laukā no vāveres riteņa un jāparāda dzīvei stop zīmi. Izdegšana ir realitāte ar skarbām sekām daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Profesionālā izdegšana kā arodslimība katru gadu tiek reģistrēta apmēram astoņiem līdz desmit cilvēkiem. Tomēr nav jau tik vienkārši – mēs neesam raduši kaut ko tik neskaidru kā “izdegšana” uztvert kā nopietnu slimību. Ja kāds salauž kāju, viss ir skaidrs, kolēģi uz slimnīcu aiznes mandarīnus.