Mūsu nodokļus uz Austrumiem: kāpēc Sīrija ir tuvāk, nekā varētu likties (1)

Kas pagaidām norisinās Sīrijā?​

Starptautiskajos medijos plaši kritizētais Sīrijas diktators Bašars Al Asads, kuru aktīvi atbalsta gan Irāna, gan mums tepat kaimiņos esošā Krievija, pēdējos gados ir pakāpeniski izvirzījies par spēcīgāko spēlētāju valstī notiekošajā konfliktā. Pirms Krievijas intervences 2015. gadā Asada režīms knapi turējās pie varas, taču nu tas kopš jūlija runā jau par pēdējā Sīrijas radikālo un mēreno nemiernieku bastiona – Idlibas provinces atbrīvošanu. Lai gan var šķist, ka Asada uzvara tāpat ir neapstrīdama un Idlibai nevajadzētu piesaistīt plašu starptautisku uzmanību, situācija nebūt nav tik vienkārša, kā varētu likties. Problēma ir šāda: Idliba ir relatīvi blīvi apbūvēts Sīrijas apgabals, un spēki, kuri turpina cīnīties par Asada gāšanu, ir izveidojuši spēcīgas aizsargpozīcijas tā lielākajās pilsētās.

Līdz ar to ir praktiski neiespējami sākt plaša mēroga militāru operāciju bez milzīgiem civiliedzīvotāju upuriem un cilvēka dzīves pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešamo ēku postījumiem.

Šāda situācija savukārt satrauc Turciju, kura pavisam pamatoti uzskata, ka piedzīvotās kara šausmas varētu izraisīt jaunu plaša mēroga bēgļu jūru, kura radītu papildu slogu valsts ekonomikai. Tāpat pastāv varbūtība, ka bēgļu starpā varētu iefiltrēties arī teroristiski elementi. Šāds pieņēmums ir diezgan ticams, jo šajā apgabalā vislielākā militārā ietekme ir Al Qaeda atzaram Sīrijā «Hayat Tahrir Al Sham» (HTS). Iespējams, ka, tuvojoties neizbēgamajai sakāvei, daudzi no šiem kaujiniekiem varētu izlemt turpināt savu cīņu pret Asadu no Turcijas teritorijas un tāpēc izvēlētos izlikties par civiliedzīvotājiem, lai šķērsotu robežu.

Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka Idlibā bāzētie nemiernieki ir ļoti noskaņoti turpināt cīnīties pret Asadu un negrasās nolikt ieročus.

Tas tādēļ, ka papildus jau tā dominējošai HTS agresīvās ideoloģijas klātbūtnei uz Idlibu ir pārvietoti arī visi radikālākie režīma pretinieki, kuri Asada iepriekšējo kauju ietvaros pieņēma lēmumu atstāt savas iepriekš kontrolētās pozīcijas un turpināt karot.

Tāpat ir jāpiebilst, ka daudzi kaujinieki arī neuzticas Asada gatavībai izturēties žēlsirdīgi un atļaut atkārtoti integrēties Sīrijas sabiedrības dzīvē. Valda viedoklis, ka pie pirmās izdevības tiks veiktas dažāda veida represijas. Šāda situācija apgrūtina Turcijas mēģinājumus pārliecināt Asada spēkus, Krieviju un Irānu, ka militāra operācija nav nepieciešama, jo pretinieki ir gatavi padoties. Uguni vēl visam piešķīlusi ASV, paziņodama, ka ir gatava veikt jaunus gaisa uzbrukumus gadījumā, ja Idlibas operācijā tiks lietoti ķīmiskie ieroči. Ņemot vērā, ka pilsētu atbrīvošana prasa ievērojamu laika sprīdi un pūles, Asadam noteikti būtu kārdinājums ko tādu darīt.

Lai atrisinātu saspīlējumu Krievija, Irāna un Turcija ir sākušas aktīva politiskā dialoga veidošanu. Tā spilgtākās epizodes bija triju valstu tikšanās Teherānā 7. septembrī, kā arī Putina-Erdogana samits Sočos 17. septembrī. Par laimi, Soču tikšanās laikā lielvaras panāca vienošanos par buferzonas izveidi starp nemiernieku un valdības spēku kontrolētajām teritorijām, no kuras obligāti būtu jāatkāpjas visiem nemierniekiem, kurus abas valstis uzskata par radikāliem (tostarp HTS). Zināmā mērā šāda vienošanās ir uz laiku atlikusi militāra uzbrukuma sākumu, jo tā vien izskatās, ka Turcija ir ieguvusi tai nepieciešamo laiku, lai pierunātu agresīvi noskaņotos nemierniekus tomēr beigu beigās nolikt ieročus (Ankarai ir ietekme pār HTS) un nošķirt tos no tiem, kuri būtu Asadam gatavi padoties jau tagad. Tomēr nenoliedzami, ka saspīlējums vēl arvien nav atslābis, jo nav skaidrs, kā tieši Turcija plāno šo nošķiršanu veikt un atšķirt radikālos nemierniekus no mērenajiem. Tāpat ir jautājumi, kā Ankara plāno tomēr pārliecināt kaujiniekus, ka ieroči ir jānoliek un Asads pret viņiem nevērsīsies. Nav izslēgts arī variants, kura ietvaros Turcija sāk aktīvāk bruņoti vērsties pret šo pašu HTS.

Kāpēc tas ir svarīgi mums?

Lai gan var šķist, ka Sīrija un Turcijas nedienas tajā ir no mums ir tāli jautājumi un neietekmē mūsu ikdienas dzīvi, tā nebūt nav. Jāatceras, ka Turcija ir ļoti nozīmīgs spēlētājs ne tikai Tuvo Austrumu, bet arī Eiropas Savienības politikā. Tā pagaidām kalpo kā Eiropas vārti Sīrijas bēgļu plūsmām un ir piekritusi izmitināt lauvas tiesu no robežu šķērsojošajām personām, kuras sapņo par nokļūšanu Eiropā.

Jāatceras arī, ka bēgļu izmitināšana nebūt nav lēts prieks un prasa no katras valsts zināmas finansiālas investīcijas un pūles iekļaut šos cilvēkus ekonomiskajā dzīvē.

Pati Turcija ir vairākas reizes sūdzējusies, ka tai ir problēmas nodrošināt visiem bēgļiem darbu un ir nepieciešama lielāka Eiropas Savienības palīdzība.

Neapšaubāmi, ka Erdogana bailes par Turcijas ekonomikas apgrūtināšanu ir pamatotas un bēgļu plūsmu pieaugums no Idlibas provinces radīs daudzus sarežģījumus. Jāatceras arī, ka Turcijas ekonomika 2018. gadā ir piedzīvojusi labākus laikus. Pasaules vadošie ekonomisti norāda, ka tās izaugsmes tempi samazinās un šogad tā Turcijai būs ap 4% (salīdzinājumā ar 2017.g. piedzīvotajiem 7,4%). Savukārt nākamgad kritums turpināsies. Lai gan daudzi ekonomisti saka, ka šāda parādība ir dabiska un norāda uz Turcijas ekonomikas normalizēšanos pēc nedabīgi augstās izaugsmes, atsevišķas balsis runā arī par jaunas recesijas sākumu. Situācijas atrisināšanai nepalīdz arī notiekošā Turcijas liras krīze, kuras ietvaros ir ievērojami pieaugusi inflācija un samazinājusies patērētāju pirktspēja.

Šādā kontekstā pastāv risks, ka Turcija potenciāli var izjust lielāku pieprasījumu pēc starptautiskās palīdzības un lūgt Eiropas Savienībai atvēlēt vēl vairāk naudas līdzekļu.

Kā kārti sarunās Ankara varētu izmantot šo pašu vārtu principu – ja netiks doti lielāki naudas līdzekļi, vārti tiks atvērti un varēsiet ar bēgļiem tikt galā paši. Jau tagad starp Turciju un minētās organizācijas dalībvalstu vadītājiem ir panākta vienošanās par «bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā» izveidi, kurš, apvienojot ES budžeta un ES dalībvalstu resursus (tai skaitā Latvijas), ir sniedzis Ankarai 3 miljardus eiro bēgļu integrācijai, kā arī humānajai palīdzībai. Šā paša mehānisma ietvaros ir paredzēta arī otrā finansēšanas kārta, kurā nākamo piecu gadu laikā Latvija iemaksās teju 1,8 miljonus (1 776 117) eiro.

Bēgļu plūsmu palielināšanās gadījumā Turcijā Eiropas Savienības valstis (arī Latvija) atrastos dilemmas priekšā.

Vai nu mēs pieņemam ārkārtīgi nepopulāru lēmumu, solidarizējamies ar Eiropu un uzņemam jaunus bēgļu paši, vai arī sniedzam Turcijai vēl vairāk naudas no mūsu pašu nodokļu maksātāju kabatas.

Katrā gadījumā izvēle nav viegla un maksāt katram no mums nāktos šā vai tā.

Vai ir izeja?

Atrisinājums šīm lamatām ir līdzīgs kā daudzām citām problēmām – cēloņu novēršana. Galvenais cēlonis šajā gadījumā ir Sīrijas pilsoņu karš, kura turpināšana daudziem cilvēkiem liek doties labākas dzīves meklējumos. Tomēr, ņemot vērā to, ka Asads cīņu nepārtrauks, kamēr vien visa Sīrijas teritorija atkal nenonāks viņa kontrolē, līdz miera panākšanai nāksies vēl pagaidīt. Tikmēr mums vienkāršajiem cilvēkiem atliek tikai skatīties, ko izlems lielvaras, lai kaut nedaudz atvieglinātu sāpju vējus, kuri turpina pūst un cenšas paraut sev līdzi arī pasauli. Mums atliek tikai cerēt, ka Krievijas-Turcijas noslēgtā vienošanās turēsies un gan opozicionāriem, gan Asadam, gan Krievijai, gan Irānai pietiks prāta turpināt uzklausīt Turcijas iebildumus un nesākt plaša mēroga militāru operāciju. Pretējā gadījumā sekas būtu neparedzamas un nebūtu izslēgta arī ķīmisko ieroču atkārtota lietošana. Savukārt ķīmiskie ieroči izraisītu ASV pretreakciju, kas jau atkal pavērtu plašākas militāras konfrontācijas risku ar Krieviju, no kā savukārt hipotētiski varētu ciest arī mūsu reģions.

Kā teicis bijušais Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens: «Karā nav uzvarētāju. Ir tikai zaudētāji.»