Nedēļa pasaulē: «Trampa forts» Polijā, «jaunumi» Malaizijas lainera lietā

ASV un ES

19. septembrī Vašingtonā norisinājās Polijas prezidenta Andžeja Dudas vizīte Vašingtonā, kuras laikā viņš tikās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. Vizītes Tramps minēja, ka ASV varētu apsvērt iespēju Polijā izvietot pastāvīgu militāru bāzi, kuru Duda humoristiski ir jau paspējis nosaukt par «Trampa fortu». Tramps arī apsveica Polijas izteikto piedāvājumu bāzes izveidošanai atvēlēt 2 miljardus dolāru un uzskatīja to par būtisku priekšnoteikumu amerikāņu militārās palīdzības palielināšanai.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Diskusijas par amerikāņu militārās klātbūtnes palielināšanu Polijā ilgst jau ilgu laiku. Varšava vēlas, lai 3000 karavīru, kuri pagaidām ir šajā valstī izvietoti uz rotācijas principa pamata, kļūtu par pastāvīgiem spēkiem Krievijas potenciālās agresijas novēršanai. Tomēr 1997. gadā noslēgtais NATO-Krievijas līgums aizliedz amerikāņu vai NATO spēku izvietošanu bijušajās Varšavas pakta valstīs (tātad arī Polijā). Ja Tramps šādu gājienu tomēr izvēlētos veikt, tas radītu pamatīgu saviļņojumu gan NATO-Krievijas, gan ASV-Krievijas attiecībās. Maskava jau atkal pret šādu gājienu ļoti protestētu un jau atkal apvainotu aliansi iepriekš noslēgtu vienošanos laušanā. Ņemot vērā arī Vladimira Putina pašlaik krītošos iekšpolitiskos reitingus, nav izslēgta arī lielāka ieroču žvadzināšana Krievijas rietumu pierobežā. Tāpat šāds gājiens padarītu ASV vēl vairāk iesaistītu Austrumeiropas drošības nodrošināšanā. Jāņem vērā arī tas, ka Polija jau izsenis amerikāņu stratēģiskajā domāšanā ir bijis svarīgākais spēlētājs mūsu reģionā, taču Polijas piekrišana atrasties zem ASV ietekmes lietussargā ir saistīta ar pārliecību, ka amerikāņu drošības garantijas NATO ietvaros strādā. Tādēļ ļoti svarīgi ir arī, lai NATO turpina darboties Baltijas drošības kontekstā. Ja Vašingtona tiešām izvēlēsies ierīkot pastāvīgu bāzi, iespējams, ko līdzīgu mēs varētu gaidīt arī pie mums. Tomēr šādam scenārijam arī vajadzētu radīt tramīgu, jo Krievija var sākt redzēt NATO spēkus tik ļoti tuvu Sankpēterburgai un Kaļiņingradai kā milzīgu drošības draudu un atbildēt agresīvi.

Krievija

17. septembrī Krievijas Aizsardzības ministrija publiskoja jaunus pierādījumus virs Ukrainas notriektā Malaizijas aviolīniju aviolainera MH17 katastrofas lietā, kuru ietvaros apgalvoja, ka vaininieks lidmašīnas notriekšanā ir Ukrainas militārie spēki. Krievija apgalvo, ka analizējot vairākus slepenus dokumentus, noskaidrots, ka raķete, kura notrieca lidaparātu ir tikuši ražota Krievijas teritorijā 80. gadu vidū un pēc tam tikusi pārvietota uz Ukrainas PSR. Kopš tā laika, tā arī bijusi Ukrainas armijas sastāvā. Krievija arī apgalvo, ka Krimā novietoto «BUK» zenītraķešu palaišanas sistēmu sērijas numuri nesakrīt ar MH17 notriekošās zenītraķetes numuru. Aizsardzības ministrija esot analizējusi arī starptautiskās izmeklēšanas komisijas MH17 lietā videomateriālus, kuros redzams kā no Krievijas teritorijas «BUK» tiek ievests Ukrainas teritorijā un atzinusi tos par viltotiem. Visbeidzot, Aizsardzības ministrija publicēja arī audioierakstu, kurā kāda Ukrainas armijā augsti stāvoša amatpersona saka, ka ir nospējama vēl vienas lidmašīnas notriekšana. Tas, savukārt, pierāda, ka šī persona zinājusi par Ukrainas zenītraķešu palaišanas iekārtu saistību ar lainera notriekšanu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Krievijas paziņojums notiek laikā, kad starp Krieviju un Ukrainu atkal ir pieaudzis saspīlējums Ukrainas krīzes ietvaros saistībā ar starptautiski neatzītās Doņeckas Tautas Republikas līdera Aleksandra Zaharčenko nogalināšanu, kā arī Krievijas mākslīgās pieejas Azovas jūrai bloķēšanu, kuras ietvaros tirdzniecības kuģiem, kuri dodas uz Ukrainas teritoriju, tiek apgrūtināta pieeja preču izkraušanai. Krievijas izplatītie pierādījumi varētu būt daļa no valsts īstenotās propogandas pret Ukrainu informācijas telpā, lai mazinātu pret šo valsti izjusto solidaritātes sajūtu Rietumu un citu pasaules valstu sabiedrībās. Atliek tikai vērot vai Maskava turpinās kāpināt agresīvu retoriku un vai beigu beigās tomēr izdosies noturēt Normandijas formāta tikšanos, kura bija paredzēta šajā septembrī.

Tuvie Austrumi

Jau vairākas nedēļas pēc kārtas, starptautiskās sabiedrības uzmanība ir tikusi pievērsta notikumiem Sīrijā. Šī arī nebija izņēmums. 17. septembrī Krievijas pilsētā Sočos norisinājās Vladimira Putina un Turcijas prezidenta Redžepa Erdogana tikšanās saistībā ar gaidāmo Bašara Al Asada spēku ofensīvu Idlibas provincē. Gan Irāna, gan Krievija atbalsta Sīrijas valdības kontroles pār šo pēdējo nemiernieku bastionu un ir gatavas uzsākt plaša mēroga militāru operāciju. Tomēr pret šādu gājienu iebilst Turcija, kura uzskata, ka militāras aktivitātes Idlibā izraisīs plašas bēgļu plūsmas. Tās, savukārt, radīs papildus slogu Turcijas ekonomikai un palielinās arī terorisma draudus. Soču tikšanās ietvaros tika nolemts izveidot starp Asada un nemiernieku spēku kontrolētajām teritorijām buferzonu, no kuras atvilktu smagos ieročus un arī grupējumus, kurus abas valstis uzskata par radikāliem. Tāpat tika nolemts ar militārās operācijas sākšanu pagaidām nogaidīt.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Buferzonas izveidošana sniegs Turcijai tik ļoti nepieciešamo laiku, lai vismaz mēģinātu nošķirt tos kaujiniekus, kuri ir gatavi Asadam padoties jau pašlaik, no tiem kaujiniekiem, kuri pret Asadu ir gatavi turpināt cīņu. Tāpat Turcijai būs vairāk laika mēģināt pārliecināt nolikt ieročus arī tiem cīnītājiem, kuri padoties nevēlas. Nav izslēgta arī Turcijas militāru operāciju uzsākšana, kuras mērķis būtu Al Qaeda atzara Idlibā - «Hayat Tahrir Al Sham» (HTS) ierobežošana. Lai gan Turcijas iespējas panākt vērā ņemamus rezultātus šajās sfērās ir uzskatāmas par salīdzinoši mazām, Erdogana un Putina vienošanās ir vismaz devusi nelielu cerību stariņu, ka izdosies izvairīties no plašas asinsizliešanas un potenciāli arī jaunas starptautiskas krīzes (ASV ir paziņojusi, ka iejauksies, ja Asads ļausies savam kārdinājumam un Idlibas operācijā izmantos ķīmiskos ieročus).

Tālie Austrumi

Šajā nedēļā ASV piemēroja sankcijas Ķīnas Aizsardzības ministrijas Ekipējuma izstrādes departamentam par Krievijā ražoto iznīcinātāju un pretgaisa aizsardzības sistēmu iepirkšanu. ASV uzskata, ka iesaistīšanās darījumos ar Krieviju pārkāpj Vašingtonas iepriekš noteiktās sankcijas saistībā ar Maskavas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Vienlaikus ASV noteica arī papildus sankcijas pret 33 Krievijas pilsoņiem un juridiskajām personām, kas saistītas vai strādā Krievijas armijas vai specdienestu labā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

ASV vēršanās pret Krieviju un Ķīnu vienlaicīgi, kā arī tieši pret abu valstu militārajām dimensijām varētu būt saistītas ar abu valstu kopīgi izspēlētajām militārajām mācībām «Vostok-2018», kuras noslēdzās 17. septembrī. ASV varētu būt pamanījusi Krievijas sūtīto signālu, ka Maskavas-Pekinas militārā ass potenciāli būtu amerikāņiem nopietns pretspars, kā arī, ka Sibīrijas plašumos tika izspēlēta Aļaskas ieņemšana. Ar sankciju palīdzību varētu tikt pateikts, ka amerikāņi nopietni vēro Krievijas un Ķīnas kopīgo militarizāciju un ir nepieciešamības gadījumā arī gatavi atbildēt.

Āfrika

20. septembrī Pasaules banka paziņoja, ka ir gatava sniegt Ziemeļāfrikas valstij – Tunisijai 500 miljonu dolāru lielu aizdevumu, kurš palīdzēs aizlāpīt augošo valsts budžeta deficītu un kalpos kā papildus zāles gaidāmajai valsts parādzīmju pārdošanai 1 miljarda ASV dolāru vērtībā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Tunisija bija arābu valsts, kurā 2011. gadā sākās Arābu pavasara notikumi, kuri radikāli izmainīja visu Tuvo Austrumu reģionu. Lai gan Tunisija bija vienīgā arābu valsts, kurā sacelšanās rezultējās ar vecā režīma gāšanu un demokrātiskas valsts iekārtas izveidi, tā jau ilgstoši saskaras ar nopietnām ekonomiskām problēmām. Tās ir izraisījuši vairāki faktori - Tunisijas agrāk plaukstošās tūrisma industrijas krahs iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ, arvien pieaugošais bezdarbs, kā arī augstā inflācija. Arvien vairāk cilvēku runā, ka laikos pirms revolūcijas dzīve bija daudz rožaināka un vai vispār vajadzēja ko tādu rīkot. Lai Tunisijas demokrātija izdzīvotu un nekristu par upuri kādam apvērsumam vai pat jaunai revolūcijai, valstij ir steidzīgi nepieciešams domāt kā ekonomiskās problēmas risināt. Pretējā gadījumā arī vienīgais Arābu pavasara veiksmes stāsts sagrūs un tad jau pilnībā varēsim runāt par ziemas iestāšanos.