Aplauzies. Kāpēc tik daudz strādājam, bet jēga maza? (15)

Kāpēc mēs esam tik neefektīvi, kas ir “slimstrāde” un kāpēc daļa birojos pieņemto lēmumu ir “stulbi”, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Biroja darbinieks kā dusošā princese

Pirms gadiem 50 viss bija vienkārši – kaitīgs darbs nozīmēja vibrāciju, putekļus, trokšņus, ķīmiskās vielas, garas darba stundas, sliktu apgaismojumu un tādā garā. Mūsdienās vēsturiskie darba vides faktori ir nofiksēti, izpētīti un iegrožoti noteikumos negatīvās ietekmes novēršanai. Tomēr mūsdienās tiem pievienojušies jauni – mazāk uzkrītoši un tāpēc “viltīgi”, bieži vien saistīti ar ergonomiku (zinātne par darba procesa un vides piemērotību) un darbinieku emocionālo pašsajūtu. Muskuļu, skeleta saslimšanas ir izplatītākā invaliditāti izraisošā arodslimību grupa Eiropā un arī Latvijā. “Viena lieta ir nodrošināt atbilstošas mēbeles, otra – pareizi izmantot. Problēma ir darba paradumi. Atslodze nenozīmē izlasīt e-pastu, bet piecelties un aiziet prom no datora,” saka Ivars Vanadziņš.

Otra lielā grupa ir psihoemocionālās pārslodzes izraisītās problēmas, kā arī elpošanas sistēmas slimības. Paradoksāli, bet Latvijā, kur drēgns, mitrs, pustumšs un vispār nepatīkams ir vismaz septiņus mēnešus gadā, viena no lielākajām darba vides problēmām ir sauss un ne visai kvalitatīvs iekštelpu gaiss, kas negatīvi ietekmē ne vien balss saites, elpošanas ceļu gļotādu, bet arī darbinieku spēju koncentrēties darbam un pieņemt lēmumus. Gaisa relatīvais mitrums telpās ir 20-30%, bet norma būtu 40-50%.

Viens no absurdākajiem piemēriem ir pirms trim gadiem uzceltā modernā Dabaszinātņu ēkā Pārdaugavā - tur gaisa mitrums tika fiksēts 8-10% .

Viena no lektorēm bija spiesta pamest kora dziedāšanu, jo no uzturēšanās sausajā gaisā viņas balss saites bija bojātas. Sausais gaiss veicina saslimstību ar akūtām respiratorām vīrusu infekcijām. Tomēr sausā gaisa problēma nav neierasta Eiropā – unikālais ir tas, ka mēs šai problēmai pievēršam tik mazu uzmanību, stāsta Ivars Vanadziņš. 

 IT nozares uzņēmēji brāļi Bergi ir radījuši gaisa kvalitātes signalizāciju, kas atkarībā no ogļskābās gāzes (CO2) koncentrācijas telpā iedegas zaļā, dzeltenā vai sarkanā krāsā. Gaisa kvalitāte pasliktinās lēnām, tāpēc cilvēki, kas visu laiku atrodas telpā, to nepamana, bet patiesībā gaiss ir tik slikts, ka viņi nespēj normāli domāt un saprātīgi rīkoties. Līdzko sapulču telpā iedegas sarkanā gaisma, tas nozīmē – viss, punkts! Lēmumi, kas šobrīd tiek pieņemti, ir stulbi! Starp citu, skolās gaisa kvalitāte mēdz būt tik slikta, ka nekāda modernā kompetencēs balstītā izglītības sistēma nelīdz – ja nav ko elpot, neko daudz neapgūsi. “Mēs ietaupām dažus tūkstošus uz ventilāciju, bet maksājam par muļķīgiem un kaitīgiem lēmumiem. Pasliktinoties gaisam, darba kvalitāte samazinās par 10%, - var izrēķināt, kas ir izdevīgāk.

Darba devējs neapzinās, ka dārgi maksā par savu taupību. Jā, tas cilvēks ir darbā, bet ko viņš samiegojies tur izdara? Tas ir kā skolā septītajā stundā – kāda jēga kaut ko mācīt, ja visi ir pa pusei aizmiguši.

Cilvēks darbā pavada daudzas stundas, bet efektivitāte ir zema. Viņš jūtas vainīgs, seko stress, izdegšana, un ritenis turpina griezties.”

Analizējot darba vidi, institūtā tiek identificēti arī tā sauktie uzlecošie riski, kas ne vienmēr nozīmē, ka tie ir jauni un pētniekiem nav zināmi. Piemēram, azbests. Kādreiz šis potenciāli veselībai bīstamais materiāls tika izmantots celtniecībā, automobiļu, raķešu būvniecībā, 2005. gadā tikai aizliegts, bet šobrīd, kad tiek demontētas azbestu saturošas būves, aktualizējas no jauna. Līdz ar cilvēku mobilitāti ir pieauguši bioloģiskie riski - vīrusi izplatās zibenīgā ātrumā.

“Mēneša laikā cilvēks var pabūt septiņās, astoņās valstīs, un tas nozīmē, ka ātrums ir nenormāls. Ja kādreiz epidēmija tuvojās lēni, tagad vienas dienas laikā tā var atceļot no Minhenes līdz Pampāļiem.”

Atlaida no darba? Tā ir tava laimīgā diena!

Ir tāds termins “slimstrāde”, kas nozīmē, ka cilvēki, būdami slimi, nevis zviln mājās, dīvānā ar siltām čībām kājās, murrājošu kaķi klēpī un kūpošu tējas tasi rokās, bet ar aukstiem sviedriem uz pieres, šķaudot un šņaukājoties, darbā nosēž astoņas stundas. Cilvēki izvairās ņemt slimības lapu, apzinoties, ka viņu pienākumi gulsies uz kolēģu pleciem. Nereti darba vietās par dažu dienu prombūtni nav jāiesniedz slimības lapa. Aptaujas rāda, ka cilvēki slimības lapu neņem, jo baidās zaudēt darbu, stāsta darba vides eksperts. Divas trešdaļas aptaujāto atklāj, ka obligātās veselības pārbaudes laikā slēptu simptomus. “Ja tev ir 50 gadi, kaut kas sāp un tu to slēp, pēc trim gadiem nebūs ko ārstēt un dzīvi mainīt būs grūtāk,” saka Ivars Vanadziņš. Tomēr vislielākā nozīme ir attieksmei pret dzīvi. Studenti tikās ar diviem arodslimniekiem. Kāda 52 gadus veca sieviete, visu mūžu nostrādājusi zivju pārstrādes rūpnīcā, sāpju dēļ rokās un mugurā nevarēja vairs strādāt pie konveijera un saiņošanas. Viņa bija nomākta, nelaimīga un teica, ka neko vairs nespēj un nekam nav jēgas. Nākamajā dienā ieradās 53 gadus vecs vīrietis, bijušais ekskavatora vadītājs. Arī viņš bija sabojājis muguru un nevarēja strādāt profesijā. Vīrs teica, ka sākumā bijis izmisumā, bet pamazām viņam izdevies “sakārtot galvu” un izmācīties par bitenieku.

Tagad viņš ar prieku un gandarījumu strādā ar bitēm un saka, ka diena, kad viņš zaudēja darbu, bija nevis sliktākā, bet labākā dzīvē.

Jautājums, vai noteiktā vecumā tu spēj pateikt sev, ka nespēj darīt to, ko līdz šim, un šī ir pēdējā diena, lai sāktu mācīties kaut ko citu.”

Vēl kāds paradokss – bezdarba vairs nav, bet cilvēki turpina strādāt, būdami ellīgi neapmierināti ar darbu. Uzņēmumos mēs jautājam: “Algu nemaksā? Darba apstākļi briesmīgi? Kāpēc jūs te strādājat? Jūs taču ar prieku paņems konkurējošajā uzņēmumā.” Inerce un nevēlēšanās riskēt.

Ir izaugusi darba devēju paaudze, kuri domā: “Ja nepatīk, tūlīt cits būs vietā, jau rinda stāv aiz vārtiem!” Bet nestāv...

Uzņēmumiem, kas strādā ar zemu produktivitāti, darba samaksa zema un darbinieki nevēlas mācīties, nav nākotnes, tie pazudīs – nav jautājumu.

Kā dzīvi padarīt interesantu?

Gumijas stiepējs, slaists, slinks kā maita! Šādiem, un ne tikai, emocionāliem apzīmējumiem tika apmētāti tie, kas darbus atlika uz rītdienu un, nozvanot modinātājam, pagriezās un otriem sāniem. Sūnu ciema iedzīvotāji. Tagad pārdabiskajam slinkumam dots zinātnisks nosaukums – prokrastinācija, kas nozīmē novilcināšanu. Tu nekustīgi blenz tukšumā, skaties, kā aiz loga dreb kļavas lapa, izstaipies – nevari saņemties un viss.

Tu stiep laiku un nespēj pasākt neko jēdzīgu, vāļājies nesaklātā gultā, iekapsulējies savā mikropasaulē, un, ja nākas kaut kur doties, sapņo par atgriešanos mīkstos pēļos.

Tu jūties kā Oblomovs – laisks tīrradnis iepretim vienmēr rosīgajiem līdzpilsoņiem. Lūk, slinkums ar lielo burtu. Tomēr prokrastinācija nav parasts slinkums – tas var būt arī nopietnas psihoemocionālas saslimšanas - “izdegšanas” pazīme. Turklāt psiholoģijā slinkumu tulko kā “augstu motivācijas barjeru”. Jebkurā gadījumā tā ir ķermeņa reakcija uz stresu, kas uzskatāmi demonstrē “stop”!

Ar apnikumu, slinkumu un nepatiku pret darbu cīnīties nevar – tas ir bezjēdzīgi; bet tikt galā var, dažādojot dzīvi. Protams, tam vajadzīga saņemšanās. Eiropā pieņemas spēkā tendence sadalīt savu darba dzīvi divās diametrāli pretējās daļās. Piemēram, divas dienas nedēļā tu esi matemātikas skolotāja, pārējās trīs uzņēmēja, kas lauku saimniecībā audzē burkānus vai piparmētras.

Lai mūža galā nebūtu jāspļaudās par to, ka dzīve bijusi īsa un garlaicīga, ir jāatbrīvojas no iepriekšējo paaudžu stereotipa “no deviņiem līdz sešiem VEFā līdz pensijai” un jāatrod personiskais modelis, kas ļauj justies harmoniski. Tevī mierīgi var sadzīvot finanšu analītiķis un gurķu sālītājs.

Pagaidām šādu darba organizāciju var atļauties retais, bet nākotnē darba dienas un nedēļas struktūra mainīsies, jo mainās vērtības un dzīves filozofija - tas, ko cilvēki gaida no sev atvēlētā dzīves nogriežņa.

“Tiem, kas šobrīd beidz skolu, dzīves laikā profesija būs jāmaina trīs reizes, jo mēs nezinām, vai tas, ko šobrīd māca skolās, būs noderīgi pēc 30 gadiem, – tik strauji viss mainās. Ja pašreizējie jaunieši dzīvos līdz 88 gadu vecumam, tas nozīmē, ka 45 gadus viņi strādās un kādā brīdī sapratīs, ko patiešām grib darīt,” stāsta augstskolas pasniedzējs, piemetinot, ka šobrīd Latvijas strādājošo problēma ir niecīgie “drošības spilveni”, ko nosaka dzīve “no algas līdz algai”.

“Tu nevari gadu paņemt brīvu, lai apdomātos.”