Vecticībnieku ģimene, kas Sibīrijas mežos pilnīgā izolācijā nodzīvoja 42 gadus (6)

Tomēr tur bija dārzs, kas nozīmēja, ka tur jābūt arī cilvēkam. Ģeologi nolēma nolaisties  netālu un izlūkot šo vietu. Viņi paņēma līdzi ēdienu un dāvanas, cerot, ka satikšanās būs miermīlīga. Vismaz vienam no viņiem līdzi bija ierocis – ārkārtas gadījumam.

Kad komanda bija nonākusi no augšas redzētajā vietā, viņi tur atrada nelielu nomelnējušu un laika zoba skartu koka būdu. “Ja tajā nebūtu ierīkots mugursomas izmēra lodziņš, es nespētu noticēt, ka tur kāds var dzīvot,” atcerējās ģeoloģe Gaļina Pismenska.

Pēkšņi parādījās bārdains vīrs pašdarinātās drēbēs. “Sveiks, vectēv,” uzsauca Pismenska, “mēs nākam ciemos!”

Pēc neērta klusuma brīža vīrs atbildēja: “Nu, ja jau reiz esat tikuši tik tālu, tad jau varat arī ienākt iekšā.”

Vīra vārds bija Karps Likovs, un viņam bija pamatīgs stāsts azotē: viņš ar ģimeni pilnīgā izolācijā no apkārtējās pasaules dzīvo jau 40 gadu.

17. gadsimta vidū krievu pareizticīgā baznīca savos liturģiskajos rituālos ieviesa izmaiņas, lai pietuvinātu tos grieķu praksei. Lielākā daļa baznīcas locekļu šīs izmaiņas pieņēma, tomēr grupa vecticībnieku atteicās asimilēties. Lai arī neapmierinātība varētu šķist balstīta uz visai triviāliem iemesliem, tomēr vecticībniekiem tādas pārmaiņas kā pirkstu skaits, kas jāizmanto, metot krustu, šķita nepieņemamas, tāpēc viņi no baznīcas atšķēlās. Daži no vecticībniekiem bija tik ļoti sašutuši par tradīcijas laušanu, ka pat sadedzinājās.

Shizma jeb organizatoriskā dalīšanās baznīcā noveda līdz vecticībnieku apcietinājumiem, spīdzināšanai un pat nāvessodiem, kas turpinājās gadsimtiem ilgi. Daudzi vecticībnieki pameta dzimteni, bet tie, kuri palika, saskārās ar pieaugošiem draudiem, tuvojoties ateistiskajam komunistu režīmam 20. gadsimtā.

Likovu situācija saasinājās 1936. gadā, kad boļševiki nogalināja Karpa brāli. Ticības dēļ Likovu dzīvības bija pakļautas pastāvīgām briesmām, tāpēc Karps kopā ar sievu Akuļinu un diviem bērniem – deviņus gadus veco dēlu Savinu un divus gadus veco meitu Natāliju devās meklēt mieru un glābiņu dziļi Sibīrijas mežos.

Kad daudzas dienas bija pavadītas nogurdinošā ceļā, viņi beidzot sasniedza piemērotu apmešanās vietu, kur no pieejamajiem materiāliem uzbūvēja būdu, taču viņiem nebija nedz elektrības, nedz kanalizācijas; viņi dzīvoja, ēzdami kartupeļus, riekstus un ogas, pina lūku vīzes, bet, kad noplīsa līdzpaņemtais apģērbs, izgatavoja drēbes no kaņepju šķiedrām un bērzu tāsīm.

Lai arī situācija sākumā bija visai bēdīga, ģimene pat pamanījās pieaugt: vēl viens dēls Dmitrijs piedzima 1940. gadā, bet meita Agafija – 1944. gadā. Bērni ātri iemācījās runāt un lasīt divās valodās – krievu un senslāvu. Bērni necik daudz nezināja par pasauli ārpus taigas. Karps tiem mēdza stāstīt par Krievijas pilsētām, tomēr vienmēr no vecticībnieku perspektīvas, proti, modernā sabiedrība tika uzskatīta par sātana apsēstu, grēkpilnu, kur cilvēki dzīvo bailēs un apspiestībā.

Dzīves aspekti, kas cilvēkiem civilizētajā pasaulē ir rutīna, Likovu ģimenei bija nemitīga cīņa. Arī Sibīrijas laikapstākļi ģimeni nelutināja – Akuļina bieži savu pārtikas devu atdeva bērniem. Rezultātā viņa mira bada nāvē 1961. gadā.

Ģimene ārpus laika

Līdz brīdim, kad Likovus atrada krievu ģeologi, viņi ar apkārtējo pasauli nebija kontaktējušies 42 gadus. Viņiem nebija ne jausmas, ka noticis Otrais pasaules karš, kā arī Karps neticēja, ka cilvēks ir paspējis paviesoties uz Mēness, tomēr nojausma, ka cilvēks ir pabijis kosmosā viņam bija, proti, viņš bija novērojis dažus satelītus debesīs. “Cilvēki kaut ko ir izdomājuši un debesīs sūta zvaigznēm līdzīgas ugunis,” viņš teica.

Ģimene bija pilnīgi nezinoša par zinātnes progresu 20. gadsimtā un izrādīja lielu interesi par tehnoloģijām, kas tiem tika parādītas. Dmitriju pamatīgi izbrīnīja motorzāģis, kas spēja acumirklī paveikt to darbu, kas ģimenei prasītu daudzas stundas. Karpu visvairāk sajūsmināja sāls, ko ģeologi bija paņēmuši līdzi dāvanā. "Bez sāls dzīvot ir gatavās mokas," atzina Karps.

Laika gaitā Likovus pamatīgi aizrāva televīzija. Krievu žurnālists Vasilijs Peskovs, kurš pētīja ģimeni, novēroja: kad pētnieki līdzi paņēma televizoru, Likovos varēja vērot iekšēju cīņu - sajūsma par redzamo stājās pretī vainas apziņai.

“Kad istabā atradās televizors, viņi to skatījās. Karps parasti sēdēja tieši pretī ekrānam, bet Agafija bija istabā pabāzusi tikai galvu. Viņa centās lūgties un mest krustu, lai aizdzītu kāri skatīties ekrānā, tomēr pabāza galvu no aizdurves atkal un atkal. Karps savukārt pātarus skaitīja pēc televīzijas skatīšanās,” rakstīja Peskovs.

Paradoksāli, bet Likovu kontakts ar ārpasauli beidzās ar traģēdiju. 1981. gadā nomira Savins, Natālija un Dmitrijs. Pirmie divi ar nieru mazspēju, bet Dmitrijs ar pneimoniju. Lai arī lielākā daļa avotu nieru mazspēju skaidro kā nabadzīgā uztura rezultātu, Dmitrija nāvē visticamāk ir vainojamas baktērijas, ko atnesa pētnieki. Viņam tika piedāvāts ar helikopteru doties uz slimnīcu, tomēr ģimenes ticība to neļāva. “Cilvēks dzīvo tik, cik Dievs viņam ļauj,” viņš teica īsi pirms savas nāves.

Vientuļniece Agafija

Kopš Karpa nāves 1988. gadā Agafija ir pēdējā no Likoviem, kas palikusi dzīva. Viņa joprojām dzīvo izolētībā, tomēr daudz brīvāk pieņem palīdzību no ārpasaules. Viņas stāsta iespaidoti, cilvēki ved viņai pārtiku, vecticībnieku avīzes un citas vitāli nepieciešamas lietas. Viņa pat paviesojusies pilsētā medicīniskos nolūkos, kā arī lai apciemotu radiniekus.

Tomēr Agafija joprojām nevēlas dzīvot civilizētajā pasaulē. Tā viņai joprojām ir sveša. Izdevumam “Vice” viņa klāstīja, ka viņas organisms spēj paciest tikai to ūdeni, kas nācis no vietējās upītes, bet pilsētas gaiss nav elpojams. Pat ēdiens no ārpasaules viņai atgādina par pasaules ļaunumu, proti, viņa nepieņem iepakojumus, uz kuriem ir uzdrukāti svītrkodi. Tos viņa un citi vecticībnieki uzskata par velna zīmi.

“Tas ir Antikrista zīmogs. Cilvēki man reizēm nes sēklas, uz kuru iepakojumiem ir svītrkodi. Es šos iepakojumus nekavējoties sadedzinu, bet sēklas iestādu. Antikrista zīmogs pasauli novedīs līdz galam,” izdevumam “Vice” teica Agafija.

Tiesa, civilizācijai ir sava pozitīvā puse. Kad pētnieki reiz jautāja Agafijai, vai dzīve bija labāka pirms pētnieku ierašanās, Agafija atbildēja īsi: “Toreiz mums nebija sāls.”