Krievijas misija - Arktikas valdniece (5)

«Krievijas militārā klātbūtne pēdējos gados Arktikā ir ievērojami pieaugusi. Nu jau uz šo pasaules daļu ir nosūtītas aptuveni divas trešdaļas no Krievijas karaflotes. Tomēr tajā pašā laikā Maskava līdz šim Arktikā ir darbojusies starptautisko tiesību normu ietvaros. Pat pēc 2014. gadā veiktās Krimas okupācijas un aneksijas tā ir turpinājusi rīkoties Arktikas padomes ietvertajos politiskajos rāmjos un atbilstoši organizācijas piešķirtajiem mandātiem. Pati Krievija saka, ka tā nedara neko tādu, ko nedarītu pārējās Arktikas valstis (Kanāda, Ķīna, Skandināvijas valstis, Islande, ASV), un veiktie armijas manevri nav domāti agresijas veikšanai, bet gan kritiskās infrastruktūras (piemēram, Arktikas jūras ceļu) aizstāvībai, kura ir paredzēta valsts ekonomiskajai attīstībai.

Pat ja Krievijas karaspēka klātbūtne Arktikā ir valsts spēka izrādīšana, vismaz publiski Maskava cenšas parādīt sevi kā mierīgu spēlētāju un uzstāj, ka militārie spēki ir vajadzīgi tikai suverenitātes nostiprināšanai un atturēšanai no agresijas,»

uzsver Alana.

Tomēr Putina imperiālistiskajiem sapņiem var nākties pagaidīt. Krievijas ambīcijām nākas saskarties ar jau minēto pārējo Arktikas valstu interesēm. Īpaši aktīva pēdējos gados šeit ir palikusi Ķīna (par spīti tam, ka tā no turienes ir ģeogrāfiski ļoti tālu). «Ķīna ir sapratusi Arktikas stratēģisko nozīmīgumu un potenciālos ekonomiskos ieguvumus ledāju kušanas ietvaros. Tā ir būtiski kāpinājusi savu iesaisti naftas investīciju jomā un vēlas, lai pārējās Arktikas valstis sāktu ar to rēķināties kā nopietnu spēlētāju. Ķīna arī grib, lai pašreizējā Arktikas padome tiktu pārveidota un tiktu izveidotas institūcijas, kuras pārstāvētu tās ietekmi daudz pilnvērtīgāk. Tomēr Pekina līdzīgi kā Krievija cenšas spēlēt Arktikas spēli ļoti uzmanīgi. Nesen minētā valsts izveidoja īpašu politikas doktrīnu (tulkotu arī angliski), kura ieskicē tās Arktikas stratēģiju. Fakts, ka nedemokrātiskai valstij (kurā politiskās elites darbībām nevajag sabiedrības atbalstu) būtu jāpieņem šāds dokuments un jānopūlas ar tā tulkošanu pasaulei saprotamā valodā, jau ir ievērojams, jo tas norāda, ka Pekina vēlas, lai citas valstis zinātu par tās nodomiem un lieki nesanaidotu pret sevi pārējos Arktikas spēlētājus,» pauž Alana.

Donalda Trampa administrācijas gados Arktikas sāncensībai ir aktivizējusies arī ASV. «Pašreizējais ASV prezidents ir centies attālināties no Baraka Obamas laikā pieņemtās Arktikas politikas, kura paredz liegumu piešķirt atļaujas potenciālo naftas un gāzes resursu apguvei ASV piederošajos Arktikas ūdeņos.

To varam uztvert kā signālu, ka Vašingtonai šī pasaules daļa kļūst  aizvien interesantāka un tā ir gatava tajā ieguldīt savus resursus.

2017. gadā publicētajā Arktikas stratēģijā ir skaidri redzams, ka amerikāņi atzīst Arktikas ekonomisko nozīmīgumu, kā arī paredz, ka nākotnē šīs pasaules daļas bagātības valstu starpā varētu izraisīt pieaugošu saspīlējumu. Tādēļ ir nepieciešams šeit iegūt ekonomisku klātbūtni,» domā Alana.

«Tomēr ASV intereses nebūt nevar salīdzināt ar Kanādas interesēm. Otava sevi redz kā Arktikas pārvaldnieci, kas ir nedaudz maigāk nekā Krievijas publiski nodotie vēstījumi par nepieciešamību būt šīs pasaules daļas līderei, taču viennozīmīgi iezīmē Kanādas ambīcijas būt vienai no Arktikas lielvarām,» pauž Alana. Pētniece arī noraida faktu, ka Kanādai būtu mazāka politiskā ietekme salīdzinājumā ar citiem reģiona smagsvariem. «Teritoriāli Kanāda ir otrā lielākā Arktikas valsts un divas reizes bijusi Arktikas padomes priekšsēdētāja. Tāpat daļa no Arktikas Ziemeļrietumu koridora, kurš tiek izmantots tās ūdeņu šķērsošanai, stiepjas cauri Kanādas teritoriālajiem ūdeņiem. Minētā valsts ilgstoši ir uzsvērusi nepieciešamību aizsargāt Arktikā pirmatnēju tehnoloģiju apstākļos dzīvojošos iedzīvotājus (daudzi atrodas arī tās teritorijā),» uzskata Alana.

Interesanti tas, ka pētniece uzskata, ka, par spīti daudzu lielvalstu interesēm Arktikā un vēlmēm spēlēt vadošo lomu, jauna bruņota konflikta izcelšanās iespējamība ziemeļu puslodē nav liela. «Mediju telpā ir izplatīts naratīvs, ka mēs Arktikā tuvojamies jaunam globālam konfliktam un lielvalstu sadurmes ir tikai laika jautājums. Tomēr es uzskatu, ka tas ir tālu no realitātes un ir pārspīlēts.

Iepriekšējie pētījumi liecina, ka Arktikas valstīm ir liela vēlēšanās savstarpēji sadarboties. Neviena nevēlas riskēt ar plaša mēroga karadarbību un tērēt savus resursus šādām aktivitātēm.

Interesanti arī tas, ka Arktiku arī var uzskatīt par sava veida izņēmumu, jo, pat ja valstu attiecības krasi pasliktinās citos pasaules reģionos, tad šeit tās paliek stabilas un uz savstarpējiem ieguvumiem balstītas. Tomēr tajā pašā laikā Arktikas valstis nenoliedzami atzīst, ka sāncensība par resursiem pastāv un turpinās pastāvēt. Ķīnas iesaistīšanās Arktikas spēlēs to ir tikai palielinājusi. Tāpat atslābt neļauj arī Krievijas veiktā militarizācija,» uzsver Alana.

Jāatceras, ka politiskā cīņa norisinās arī globālās sasilšanas ēnā, kura īpaši par sevi lika manīt vēl šajā vasarā. Pētniece domā, ka katrs Arktikā iesaistītais spēlētājs cenšas sevi parādīt kā atbildīgu pret vides mestajiem izaicinājumiem. «Klimata pārmaiņu apzināšanās ir kļuvusi par standartu valstu īstenotajā stratēģiskajā komunikācijā.

Ja tās vēlas īstenot Arktikā savas ekonomiskās aktivitātes, tad tām arī jāparāda izpratne par iespējamiem vides riskiem.

Varam uzskatīt, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir pat Arktikas valstu neatņemama identitātes daļa. Ja lielvalstis vēlas būt saimnieces Arktikā, tad tām ir jāspēj arī vadīt cīņu pret globālo sasilšanu,» norāda Alana.