Kā strādā ateistu prāts (45)

Kad ateistiem jautā, kāpēc viņi ir ateisti, viņi bieži vien saka, ka pie tā nonākuši pēkšņi, proti, vienā mirklī sapratuši, ka reliģijai vienkārši nav jēgas.

Paradoksāli, bet daudzi ticīgie tieši to pašu domā par ateismu. Teologi uzskata, ka jābūt ļoti noskumušam un vienaldzīgam, lai kļūtu par ateistu, jo nevar nenovērtēt visas filozofiskās, ētiskās, mītiskās un estētiskās iespējas, ko sniedz reliģija. Tikt iesprostotam aukstā, racionālā pasaulē? Nē, paldies, izdevumā "The Conversation" raksta filozofe Loisa Lī (Lois Lee).

Ateisma zinātne

Problēma, kas katram racionālam domātājam ir jāapzinās, ir tāda, ka zinātne arvien biežāk pierāda, ka ateisti nav racionālāki par teistiem. Patiesi, ateisti ir tikpat ietekmējami kā reliģiski cilvēki. Piemēram, gan reliģiski, gan nereliģiski cilvēki var vienādā mērā pakļauties kādam harismātiskam indivīdam, pat neapšaubot tā pausto. Turklāt mūsu prāti bieži izvēlas to taisnību, kas mums ir morāli pieņemama, nevis objektīvo taisnību.

Pat paši ateistu uzskati ir daudz mazāk saistīti ar racionālismu, nekā viņi paši domā. Piemēram, mēs zinām, ka reliģisku vecāku nereliģiskie bērni savus uzskatus ir izvēlējušies tādu faktoru dēļ, kam ir maza saistība ar intelektuālu spriešanas procesu. Pēdējie kognitīvie pētījumi ir parādījuši, ka bērni vairāk mācās no tā, kā vecāki uzvedas, nevis ko saka. Piemēram, ja vecāki saka, ka ir kristieši, tomēr neiet uz baznīcu un nelūdzas, bērni vienkārši neuztvers šo būšanu kristietim nopietni. Rezultātā reliģija viņiem paliks bez jēgas.

Lai arī tas izklausās pietiekami racionāli, tomēr ne bērniem, kuriem šī izvēle notiek zemapziņā. Visā mūsu evolūcijas vēsturē cilvēkam bieži ir pietrūcis laika uzmanīgi pārbaudīt un apsvērt pierādījumus, ar ko pamatot savu spriedumu. Tas nozīmē, ka bērni zināmā mērā tikai absorbē svarīgāko informāciju, kas šajā gadījumā ir reliģisko uzskatu maznozīmība, neskatoties uz to, ko saka vecāki.

Pat vecāki bērni un jaunieši, kuri paši apsver šo tematu, neuztver to tik neatkarīgi, kā paši domā. Kāds pētījums demonstrē, ka vecāki-ateisti savus uzskatus bērniem nodod līdzīgā veidā, kā to dara reliģiski vecāki.

Daži vecāki uzskata, ka to bērniem pašiem būtu jādod izvēles tiesības, kam ticēt, tomēr tieši tajā brīdi viņi savam bērnam nodod zināmu domāšanas veidu, proti, ideju par to, ka reliģija ir izvēle, nevis dievišķa patiesība. Nav brīnums, ka 95 procenti šo bērnu vēlāk izvēlas kļūt par ateistiem.

Zinātne pret ticību

Bet vai tiešām ateisti vairāk paļaujas uz zinātni nekā reliģiski cilvēki? Daudzās uzskatu sistēmas var būt vairāk vai mazāk pietuvinātas zinātnei. Dažas no tām atvērti kritizē zinātni un vēsta, ka zinātne ir pārāk daudz ielauzusies cilvēku dzīvē. Savukārt citas uzskatu sistēmas ir atvērtas jaunām racionālām zināšanām.

Tomēr šī atšķirība nenosaka, vai cilvēks ir ticīgs vai nav, proti, dažās protestantu tradīcijās racionāla domāšana un zinātne ir dzīves centrā. Tajā pašā laikā jaunā postmoderno ateistu paaudze iezīmē cilvēka zināšanu limitus un uzskata, ka zinātniskā domāšana ir ļoti aprobežota, kad jārunā par eksistenciāliem un ētiskiem jautājumiem.

Šāda kaluma ateisti varētu sekot, piemēram, franču dzejnieka Šarla Bodlēra piemēram, kurš uzskatīja, ka patiesās zināšanas ir rodamas tikai caur māksliniecisku ekspresiju.

Kamēr daži ateisti sevi uzskata par prozinātniski domājošiem, zinātne un tehnoloģijas reizēm var būt reliģiskas domāšanas vai ticības fundaments. Piemēram, transhumānistu (filozofiska kustība, kuras pamatā ir pieņēmums, ka cilvēks nav pēdējais evolūcijas posms un tas var pilnveidoties līdz pat bezgalībai) kustība centrējas uz ideju, ka cilvēkam vajag savu dabisko stāvokli attīstīt ar tehnoloģiju palīdzību.

Pat tiem ateistiem, kuri transhumānismu uztver skeptiski, zinātnes loma to uzskatu sistēmā nav saistīta tikai ar racionalitāti – tā var sniegt filozofisku, ētisku, mītisku un estētisku piepildījumu, līdzīgi kā ticīgajiem to sniedz reliģija.

Piemēram, zinātne par bioloģisko pasauli ir daudz kas vairāk nekā intelektuāla ziņkārība. Dažiem tā sniedz komfortu un dzīves jēgu tādā pašā veidā, kā teistiem to sniedz Dievs. Psihologi rāda, ka ticība zinātnei palielinās, kad cilvēks sastopas ar stresu un eksistenciālu tukšumu – tieši tādā pašā veidā, kā teistiem tādā pašā situācijā palielinās ticība Dievam.

Skaidrs, ka ideja par to, ka būšana ateistam nozīmē būšanu pilnīgi un galīgi racionālam, sāk izskatīties pagalam neracionāla. Labās ziņas visiem satrauktajiem ir tādas, ka pati racionalitāte ir krietni pārvērtēta. Mēs, cilvēki, esam ieprogrammēti darīt morāli, nevis racionāli pareizās lietas. Cilvēkam ir ārkārtīgi svarīga spēja veikt ātrus lēmumus, balstoties uz intuīciju un kaisli. Tā bieži vien ir panākumu atslēga.

Ir labi, ka esam izgudrojuši kaut ko, kas atšķirībā no mūsu prātiem ir racionāls un balstīts uz pierādījumiem. Tā ir zinātne. Kad mums nepieciešami kārtīgi pierādījumi, zinātne mums var palīdzēt. Tomēr zinātniski pierādījumi neliecina, ka ateisms ir racionāla domāšana, bet teisms ir eksistenciāls piepildījums. Patiesība ir tāda, ka cilvēks pats nav zinātne; cilvēks pats ir neracionāla būtne, un nav svarīgi – ateists vai teists.