"Tie, kas pieradināja lūša mazuli, rīkojās pretlikumīgi!"

“Atguvis formas, kļuvis apaļīgs un rotaļājas,” lūsi raksturo Lielkalns, piemetinot, ka Zoodārzā dzīvnieks ieradies novājējis, novārdzis un “pilns ar parazītiem”. Kāds bijis tā liktenis, varam tikai minēt, bet viens ir skaidrs – mazulis pēc pieradināšanas izmests vai noklīdis un, ja netiktu atvests uz zoodārzu, aizietu bojā.

Izdzīvotājs

Stāsts aizsākās septembra vidū, kad Viļakas mežstrādniekiem pieklīda mazs lūsēns, kas uzvedās dīvaini – nebaidījās no cilvēkiem, ļāva, lai to glauda un paņem rokās. Vietējie, kas redzēja netipisko lūsēna uzvedību, zvērēnu nofotografēja un sazinājās ar Līgatnes dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu, kura apstiprināja, ka dzīvnieks ticis pieradināts un, palaists brīvā dabā, aizies bojā.

Zvērkope Velga Vītola, pie kuras pēc padoma vērsās Viļakas iedzīvotāji, sarunā ar TVNET saka, ka redzējusi fotogrāfijas, kurās lūsītis sēž uz automašīnas riteņa un klēpī strādniekam. Tomēr lūsim laimējās - mežstrādnieks Jānis Klidžāns nepalika vienaldzīgs un atveda apmēram trīs, četrus mēnešus veco lūsi uz Rīgas Zooloģisko dārzu.

“Viens no vēlā metiena, jo lūšiem mazuļi parasti pasaulē nāk maijā – šis bija dzimis vēlāk,” stāsta Zoodārza pārstāvis. “Viņš bija novājējis un salasījis dažādus parazītus. Šādā vecumā viņam vēl ir vajadzīgs mātes piens. Kad dzīvnieks atkopās, viņam tika iedotas zāles, kas palīdz atbrīvoties no parazītiem.” Lai gan dzīvnieks voljerā ir viens, no garlaicības necieš, jo lūsenei ir sagādātas dažādas rotaļlietas. Turklāt voljeru apmeklē darbinieki, no kuriem lūsis nebaidās. Lielkalns saka, ka jau pašā sākumā lūša uzvedība bija netipiska: vēsā mierā apskatīja teritoriju, padzērās no bļodiņas un nesabijās no sveša cilvēka.

“Normāls savvaļnieks, ieraugot cilvēku, sāktu šņākt un ierautos stūrī.”

Dzīvniekus sargā likums

Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka savvaļas dzīvniekus aizliegts turēt nebrīvē. Savukārt, redzot, ka dzīvnieks nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī, par to jāziņo speciālistiem, kas zina, kā rīkoties un palīdzēt.

 “Lūsi savvaļā var ieraudzīt var retais – tā ir dabas dāvana! Es lūsi brīvē esmu redzējusi tikai vienu reizi,” stāsta Vītola.

Viņai nav šaubu, ka lūsis ir cilvēku izaudzināts. CITES jeb 1973. gada Vašingtonas konvencija par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām ir viena no lielākajām konvencijām dabas aizsardzībā, un vairākas Eiropas Savienības regulas aizsargā attiecas arī uz Latvijas faunas pārstāvjiem.

Vilku, lāci, lūsi, medni, ūpi nevar tā vienkārši turēt mājās – tie ir dzīvnieki, uz kuriem attiecas īpaši stingri kritēriji. Turēt mājās mazu lūsīti ir pretlikumīgi!

"Ja mežstrādnieki lūsēnu būtu padzinuši – tas viņam būtu nāves spriedums,” stāsta ilggadējā zvērkope. Ja kādam ienāktu prātā atnest mājās lūša mazuli, jārēķinās, ka brīdī, kad dzīvniekam iestājas dzimumgatavība, tas no mīlīga kaķēna pārtop par nevaldāmu dzīvnieku, kura nagi ir kā žiletes.

“Meža dzīvniekus nevajag aiztikt, jo ir gadījies, ka cilvēks sāk glaudīt alnēnu, bet tuvumā esošā aļņu māte to uztver kā draudus. Dzīvniekam ir dabiskie instinkti, kas liek aizsargāties, un arī mazs dzīvnieks var būt potenciāli bīstams,” turpina Lielkalns. Turklāt dzīvnieki var inficēt cilvēku. “Tie, kas saskārušies ar roni, zina, ka tā kodums izraisa iekaisumu. Ilgi nedzīst kaķa plēstās brūces.”

Rīgas zooloģiskajā dārzā bez jaunā varoņa mīt lūšu ģimene – Rubīns un Kamēlija, kas šovasar laida pasaulē divus lūsēnus, kuriem to aizbildņi – Jēkabpils pašvaldība deva vārdus Jākobs un Jakubīne.