Vīrs un divi mīļākie: katru no viņiem es savā ziņā mīlu (6)

“Es vienmēr esmu bijusi pareizā meitene: labi mācījos, skolas laikā ar puišiem tālāk par skūpstiem negāju, kaut gan par uzmanības trūkumu nevarēju sūdzēties. Un es nekad pat iedomāties nevarēju, ka nokļūšu situācijā, kurā šobrīd esmu,” kāda anonīma “Woman” lasītāja ir iesūtījusi savu stāstu.

“Es, “labā meitene”, mammas un tēta lepnums, esmu kopā ar trim vīriešiem. Kad pati šo rakstu, nespēju noticēt, bet par visu pēc kārtas.

Apprecējos, kad mācījos institūta pēdējā kursā. Pēc gada man piedzima meita, vēl pēc gada - dēls. Mans vīrs ir trīs gadus vecāks, brīnišķīgs cilvēks: mīlošs vīrs, brīnišķīgs tēvs. Viņš ir laipns, dāsns, un ar humora izjūtu viņam arī viss ir kārtībā. Ko gan vairāk var vēlēties? Mums ir brīnišķīga ģimene un fantastiskas attiecības.

Tomēr pirms pāris gadiem man uzradās mīļākais - mana pirmā mīlestība, vīrietis, ar kuru es pirmo reizi pārgulēju. Satikāmies mēs skolas salidojumā, un kaut kā tas viss aizsākās pats par sevi. Man bija sajūta, ka atgriežas jaunība.

Viņš arī ir precējies, un viņam ir divas meitiņas, un pēdējā laikā viņš aizvien biežāk runā par to, ka jāpārstāj slēpties un mums jābūt kopā. Lūk, un tieši tas mani biedē!

Lieta tāda, ka apmēram pirms pusgada es satiku vēl vienu cilvēku - treneri, pie kura iet trenēties mans dēls. Šis cilvēks ir par mani trīs gadus jaunāks, un ar viņu es jūtos kā maza meitene. Šķiet, ka viņš spēj atrisināt jebkuru manu problēmu, un, jā, gultā viņš ir burtiski viesulis. Bet runa nav pat par to, es arī viņam sāku ļoti pieķerties.

Vienīgā, kas par manu dzīvi ir lietas kursā, ir mana labākā draudzene. Viņa saka, ka es pati sev radot problēmas. Attiecības ir vai nu kaut kā jāattīsta, vai jāizvēlas - dzīvo kā līdz šim un saņem papildu baudījumu.

Es, protams, saprotu, ka tas nav normāli, un pats galvenais - katru no šiem trim vīriešiem es savā ziņā mīlu.

Ja man liktu izvēlēties ar sirdi, es to nevarētu. Ar prātu es saprotu, ka man ir uzticams vīrs, brīnišķīga ģimene un kaut ko mainīt būtu absolūti muļķīgi un  bezjēdzīgi. Tomēr kaut kāds tārpiņš mani grauž un liek šaubīties: ja nu es tos pārējos abus vīriešus esmu satikusi ne tāpat vien? Varbūt tā ir zīme, ka man dzīvē kaut kas ir jāmaina? Es tā arī nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Esmu saputrojusies.

Draudzene smejas, ka man esot jāatrod vēl ceturtais, lai es spētu kaut ko izlemt, taču man pašai nemaz smiekli nenāk…”