Andrejsalas gaistošā bohēma zviedru pensionāru un kapitālistu nagos (3)

Varu derēt, ka pirms desmit gadiem tūristus ar Andrejsalu biedēja, sak, tur neejiet, tur cilvēkus sit nost. Bet tagad... Tagad atliek tikai aiziet uz Andrejsalu, kad Daugavmalā piestājis prāmis no Zviedrijas. Zviedru pensionāru ordas taisnā ceļā ar autobusiem tiek vestas tieši uz Andrejsalu. Kāpēc? Tāpēc, ka Zviedrijā laikam pensionāriem šņabjus un vīnus nepārdod, jo tie visi kā aptrakuši steidz izpirkt Andrejsalā ierīkotā alkoholisko dzērienu lielveikala “Spirits&Wine” plauktus.

Lai nu kā tur būtu, Andrejsala ir ievads katram pavasarim. Kur gan citur, ja ne uz Andrejsalas mola pirmajā siltajā marta nogales dienā pirmo reizi pēc ziemas tiek atdarīta ziemas jaka un somā iestumta cepure, kaut arī vējš griež līdz kaulam. Nieki. Ja uz mola var nosēdēt pusstundu ar vaļā jaku un bez cepures, tad ir skaidrs – pavasaris ir sācies.

Īsi par Andrejsalas vēsturi

Tā kā lielākā daļa no Rīgas salām izveidojušās Daugavas padziļināšanas darbu ietekmē, ko, kā zināms, paveica zvēri, arī Andrejsala nav izņēmums. 1807. gadā ostas plānā Andrejsalas vēl nav, tomēr Daugavā iepretim Ķeizardārzam atzīmēts sēklis. Tas pakāpeniski audzis, līdz pacēlies virs ūdens un 19. gadsimta vidū ieguvis tiesības saukties par salu, bet – ne ilgi, jo 19. gada vidū tā bija vairs tikai pussala.

1893. gadā uz Andrejsalu pārcēla lielo siļķu brāķi un ostas elevatoru, bet 20. gadsimtā turpinājās Andrejsalas industrializācija un ostas attīstība salā. Tur atradās gan Andrejosta, gan Eksportosta, vēstīts vietnē “citariga.lv”.

Lūk, bet rūpnieciskajai darbībai rimstoties, 2009. gada 31. martā Rīgas dome apstiprināja Andrejsalas detālplānojumu un teritorijas izmantošanas un apbūves saistošos noteikumus, kas ļauj praktiski sākt Andrejsalas attīstības projekta īstenošanu. Gluži kā Ziedoņdārzs pēc revitalizācijas procesa sākšanas, arī Andrejsala pēkšņi zaudēja savu mežonīgo šarmu, ar katru gadu kļūstot arvien komerciālāka, jautrāka un bagātāka.

Kur ejam? Uz Andrejsalu

Lai arī Andrejsala komerciālajā ziņā ar katru gadu kļūst arvien apdzīvotāka, tomēr, ej nu sazini, ieraduma vai kāda industrijas vilinājuma dēļ ļaudis joprojām dodas uz turieni, kā saka, vienkārši neko nedarīt. Neskatoties uz to, ka arī kārtības sargu busiņš arvien biežāk mēdz aizbraukt pat līdz molam, Andrejsala (tagad jau tikai mols) ir vieta, kur aliņu var dzert atklāti. Protams, pēc likuma nevar, bet tur jau tas suns aprakts – vienmēr ir aizraujošāk lietot alkoholiskos dzērienus vietā, kur to nedrīkst darīt.

Andrejsala pie mola joprojām ir saglabājusi savu bohēmisko gaisotni - milzīgi betona kluči, ostas celtņi, garām braucoši kuģi un prāmji, kas saceļ tādus viļņus, ka bieži ir jābēg prom, lai miniatūrais cunami uz betona kluča sēdētāju neierautu Daugavā. No mola uz otru pusi atrodas slavenā ar krāsainiem grafiti apzīmētā Andrejsalas siena - pie tās stiepjas šaura betona strēmele gar Daugavu. Šī ir iemīļotākā vieta tiem, kuri vēlas paslēpties no institūciju acīm un draugu vidū sildīties saulē, censties izmakšķerēt kādu zivi vai kalt plānus varas sagrābšanai galmā.

Cilvēki, kas alkst ekstremālāku sajūtu un plāno radikāli mainīt savu dzīvi, var par nieka naudu droši noīrēt istabiņu peldošajā darbnīcā un katru rītu sagaidīt ar kaiju brēcieniem un kuģu taurēm. Jā, sludinājumi, ka tiek izīrētas dzīvojamās telpas peldošajā darbnīcā (uz ūdens stāvošs kuģim līdzīgs nams), joprojām nereti parādās zināmos portālos. Reiz pats biju plānojis pārvākties tur uz dzīvi, jo bohēmas bacilis bija pamatīgi sapostījis veselo saprātu. Pieļauju, ka cilvēks, kurš tur dzīvo, sapelē aptuveni trīs stundu laikā, bet šūpošanās pieriebjas aptuveni pēc četrām dienām. Visi ir lasījuši Džeroma “Trīs vīri laivā”, tāpēc izvairīšos no tālāko potenciālo ainu uzburšanas.

Protams, viss Andrejsalas šarms jau neslēpjas aliņos un bohēmā. Cilvēki, kuriem prieku sagādā fotografēšana, tur var atrast visai plašu darbalauku. Betona struktūras, aprakstītas sienas, sirdi plosoši saulrieti un industriālie dzelži fotogrāfam var kalpot par lielisku, tiesa, nu jau visai banālu kompozīciju. Savukārt Latvijas vēstures cienītājiem prieku noteikti sagādās padomju pazemes bunkurā izveidotais Latvijas Civilās aizsardzības muzejs, kur iespējams aplūkot gāzmaskas, teletaipus un citus bunkuros vitāli nozīmīgus verķus.

Par daudzajām naktsdzīves izklaides vietām, kas saaugušas Andrejsalā, es nemaz nesākšu. Jāpiemin tikai tas, ka dīvainā kārtā tās orientējas uz mūsu austrumu kaimiņu mūziķu daiļrades atskaņošanu un lielākoties pievilina pilngadību vēl nesasniegušas personas. Par restorāniem Andrejsalā es nemāku spriest, jo nevienā no tiem neesmu bijis. Nav jau man arī jahtas, ar ko pietauvoties blakus esošajā piestātnē, lai restorāna viesmīlis neiespļautu manā pasūtītajā zupā.

Diemžēl, bet oktobra vējiem un lietiem pieņemoties spēkā, Andrejsala lēnām pazūd no pastaigu mērķu saraksta. Reiz es biju aizgājis līdz Andrejsalas molam februāra putenī. Goda vārds, knapi tiku atpakaļ. Vēji un sniegi tur cilvēku nežēlo. Sajūta tāda, ka atrodies uz zvejas kuģa kaut kur ziemeļu jūrā. Nabaga cilvēki, kas dzīvo peldošajā darbnīcā, – ziemā viņiem noteikti piedzīvojumu netrūkst.

Ar to tad arī jāatvadās no Andrejsalas un jācer, ka pavasaris pienāks ātri, lai atkal varētu atklāt “atvērtās jakas sezonu” uz mola; jācer arī, ka kapitālisms vēl vismaz vienu gadu būs žēlojis Andrejsalu un nebūs tajā iesējis vēl kādu lepnu augoni, bet ļaus piedzīvot vēl daudzus lieliskus saulrietus pie Andrejsalas sienas, uz blokiem vai mola galā.