Viņas bildēs pat nekad nerunājošs, guļošs bērns top par pasakas varoni. Īstuma medniece – Arita (2)

Interesanti, ka talantīgā fotomāksliniece savu ceļu sāka ļoti kautrīgi - ar mazītiņu digitālo kameru, kas pavērsta pret dabas ainavu... Un tā sešus gadus, līdz spoguļkamera drosmīgi tika pavērsta pret cilvēku, personību... Un tad jau tas viss aizgāja.

Īstenības medniece. Kā tas viss sākās?

Pastāsti, kā tu sadraudzējies ar fotomākslu, kas bija tas klikšķis?

Arita Strode-Kļaviņa: Fotografēt sāku, studējot 1. kursā, – ar mazu digitālo fotoaparātiņu un lielākoties dabas ainavas. Spoguļkameru gan iegādājos pēc otrā bērna dzimšanas (red. - aptuveni sešus gadus vēlāk), kad sapratu – vēlos, lai ģimenes albumā ir kvalitatīvākas bildes. Laika trūkuma dēļ izvēlējos nevis pašmācības ceļā apgūt „kas lācītim vēderā”, bet doties uz foto kursiem – tas arī bija labs veids, kā divu mazu bērnu mammai rast mirklīti sev... Pēc kursu beigšanas lēnītēm sāku fotografēt citus un piepelnīties. Un viss tik veiksmīgi „aizgāja”, ka vairs nebija atkāpšanās ceļa...

Un tad saprati: jā - es un fotoaparāts esam viens vesels? 

Arita: Tā jau saka, ka katrā fotogrāfijā fotogrāfs cenšas ielikt arī daļiņu no sevis – darbos atspoguļojas viņa iekšējā būtība. Sapratu, ka tas ir arī darbs, ko varu ērti apvienot ar bērnu audzināšanu, tāpēc man noteikti jāturpina iesāktais. Tā kā es absolūti neprotu zīmēt, foto ir labs veids, kā veidot attēlus, stāstus - bet mazliet citādākā veidā.

Paspēlēsimies - kāda fotomāksliniece tu esi? Mirkļu medniece, sajūtu burve, mākslas radītāja it kā citam nemanāmā vietā un laikā... Atklājies!

Arita: Kopš pusaudžu gadiem esmu centusies atšķirties, tāpēc mani nesaista tēmas un tēli, kas ir klasiski skaisti, perfekti.

Es drīzāk esmu īstuma medniece, man ļoti patīk cilvēki – personības, kas varbūt neatbilst vispārpieņemtajiem skaistuma etaloniem, bet ir ar savu šarmu, harismu.

Savā pirmajā fotogrāfiju ciklā „Neparastie latgalieši”, kas vēlāk pārtapa arī izstādē un apceļoja visus Latvijas novadus, fotografēju dažādu profesiju pārstāvjus – mūziķus, māksliniekus, tetovētājus, keramiķus utt. Gan šajā ciklā, gan pārējos procesa laikā aicināju: „Izliecieties, ka manis šeit nav.”

Tātad tavi foto tomēr ir tavs personīgs skats no malas. Tas ir tavs baudījums procesā?

Arita: Jā, man ārkārtīgi patīk fotografēt it kā ar skatu no malas, jo tas ļauj cilvēkiem būt patiesākiem, brīvākiem, ļauties īstām emocijām un koncentrēties vienam uz otru, nevis mani un kameru. Lai gan fotografēšana ir mans „maizes darbs” un sevi dēvēju par ģimenes un svētku fotogrāfi, diezgan daudz fotografēju arī bez maksas un ne tikai fotogrāfiju ciklu ietvaros. Fotogrāfam, lai attīstītos, ir svarīgi fotografēt arī savam priekam un pašizaugsmei.

Tavs projekts “Neērtie bērni”, par ko parunāsim nedaudz vēlāk, manuprāt, nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu. Bet iesākumā pastāsti, kā tev šīs idejas par projektiem rodas? 

Arita: Man galvā uzzīmējas konkrēta bildīte, un es sāku meklēt modeļus, ar kuru palīdzību varu to īstenot. Nekad neesmu sadarbojusies ar modeļu aģentūrām – mani modeļi nāk no draugu un paziņu loka.

Man ārkārtīgi patīk radīt kontrastus un veidot fotosesijas ar mazliet pasakainu noskaņu – iespējams, tāpēc, ka pati izaugu ar brāļu Grimmu pasakām…

Ļoti labprāt fotografēju arī alternatīvā stila piekritējus, biju izveidojusi arī fotogrāfiju ciklu „Alternatīvās mammas”, kas gan bija tīri virtuāls – iespējams, pie šīs tēmas vēl kādreiz atgriezīšos.

...es ceru, ka nepieredzēšu laiku, kad man būs jāapstrādā bildes kā vēlas mode, nevis es!

Kas ir tavi trīs balsti, trīs vaļi no kā tu radi to, ko vēlies radīt?

Arita: Tās noteikti ir manas fantāzijas, manas tā brīža emocijas (piemēram, no tām atkarīgs – fotosesija būs maiga vai dramatiska) un jau esošā pieredze, jo nepārtraukti gribas skart kaut ko jaunu, vēl nebijušu. Radīt arvien jaunus tēlus, izdomāt tēmas, kurām citi paiet garām...

Kas tevi fotomākslā valdzina visvairāk un kas gluži pretēji - vienmēr rada raizes un nedaudz atbaida?

Arita:  Valdzina oriģinalitāte un atbaida vienveidība. Šobrīd ir tāds laiks, kad lēnītēm pazūd fotogrāfa rokraksts – redzu tik daudz līdzīgu fotogrāfiju, un šķiet, ka šobrīd aktuāli ir būt tādam kā visi, neizcelties.

Varbūt tās ir bailes no pieprasījuma trūkuma – nezinu. Man ir grūti sevi „pārdot”, tāpēc es ļoti ceru, ka nekad nepienāks brīdis, kad peļņas nolūkos sākšu apstrādāt fotogrāfijas tādā stilā, kāds tobrīd ir aktuāls, nevis tā, kā man pašai kārojas.

Visjaukākie klienti, protams, ir tie, kuri nāk fotografēties savam priekam, nevis lai atrādītos Facebook un Instagram, un fotosesijas laikā ir patiesi, nevis uzbur idilli vien skaistu fotogrāfiju dēļ.

Ērti, sirsnīgi un silti par “Neērtajiem bērniem”

Nu gan pastāsti par projektu "Neērtie bērni"... kā radās ideja, kā tā attīstījās līdz realizēšanai...

Arita: Vienu no projekta ģimenēm, kurā aug bērniņš ar Dauna sindromu (Madars, projekta 3. stāsts), jau biju fotografējusi ciklā „Alternatīvās mammas”. Toreiz saņēmu daudz pozitīvu komentāru un ieteikumus – izveido atsevišķu projektu! Tobrīd es tam emocionāli nebiju gatava, arī brīvā laika bija maz, jo fotografēju „Neparastos latgaliešus”. Kad darbs pie pirmās izstādes bija galā, šī tēma pati atgriezās pie manis, un es sapratu, ka spēšu to realizēt. Savā Facebook profilā ievietoju sludinājumu, ka meklēju ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, un praktiski divu dienu laikā biju atradusi visus projekta dalībniekus.

Kā radās tik tiešais nosaukums “Neērtie bērni”?

Arita:  Nosaukums arī „atnāca” pats, un no projekta mammām saņēmu atbalstu. Tieši tā šīs ģimenes arī jūtas – neērtas sabiedrībai, medicīnas jomai utt.

Mans mērķis - parādīt, ka šie bērni ir tikpat brīnišķīgi un noteikti pelnījuši tādas pašas skaistas fotogrāfijas kā visi pārējie - tie, par kuriem raksta žurnālos, rāda TV, aicina filmēties reklāmās.

Mēs vienkārši pārāk daudz un pārāk bieži baidāmies no nezināmā un novēršam skatienus tā vietā, lai pasniegtu roku un pajautātu: "Varbūt es varu jums kā palīdzēt?"  Man turpina rakstīt joprojām, esmu arī privāti fotografējusi vairākas ģimenes, kas nevēlējās publicitāti.

Pastāsti, kā gāja ar pirmo ģimenīti. Emocijas ļāva strādāt?

Arita: Pirmā stāsta varonis bija divpadsmitgadīgais Roberts, kam ir garīga rakstura traucējumi, taču viņš ļoti prasmīgi darbojas ar trenažieriem un ir apveltīts ar absolūto dzirdi - pati dzirdēju, kā "Twinkle, twinkle little star" 1. rindiņu neskaitāmas reizes nodungoja pilnībā perfekti.  

Es mazliet baidījos no šīs fotosesijas, jo garīga rakstura traucējumi parasti izpaužas ļoti dažādi - bērni bieži ir pilnībā neprognozējami, bet gribējās, lai mēs visi jūtamies ērti un labi saprotamies.

Fotografējāmies ģimenei ērtā vidē – „Lediņos” Jelgavas novadā, kur puisim notiek dažādas attīstošas nodarbības un teritoriju ieskauj žogs, kas ir ļoti svarīgi, jo Robertu ne uz mirkli nedrīkst atstāt vienu. Kopīgiem spēkiem no domīgā puiša izvilinājām smaidu un sagādājām viņa ģimenei skaistas atmiņas par šo agri pavasarīgo pēcpusdienu.

Skaidrs, ka visi “Neērtie bērni” ir īpaši un sirds nosilst par katru no viņiem. Tomēr kurš no šiem foto darbiem tev palicis atmiņā visspilgtāk?

Arita:  Katra fotosesija ir ļoti aizkustinoša un emocionāls pārdzīvojums, jo es pati esmu mamma un izjūtu ārkārtīgu žēlumu pret visām šīm lieliskajām ģimenēm, kam liegta iespēja sagaidīt bērna pirmos soļus, pirmos apzinātos vārdus, pirmo dzejolīti pie eglītes u. tml.

Taču viņi ir iemācījušies novērtēt mazo lietu skaistumu, un tie sasniegumi, kas mums šķiet niecīgi, viņiem ir kā uzvara maratonā – piemēram, bērns beidzot pats iemācījies padzerties no pudelītes vai grauzt burkānu.

Emocionāli visgrūtāk bija fotografēt visas projekta meitenes, it sevišķi Aneti (projekta 12. stāsts), kas ir pilnībā guļoša un nerunā.

Tā ir fotosesija, kuru uzgāju vakarā, kad tev rakstīju, – ja atmiņa neviļ, tu meitenei aizlienēji pat savu kleitu. Tā bija meža laumiņu fotosesija?

Arita: Jā, šī bija ļoti īpaša fotosesija. Un tik tiešām meitenei mugurā bija mana bērnības kleita un mēs centāmies realitāti kaut uz mirklīti pārvērst par pasaku, radot meža fejas tēlu. Ar puišiem ir vienkāršāk, bet

ar meitenēm sirds lūst – tik skaists bērns, sapucēts brīnišķīgā kleitā, arī mamma kā no žurnāla vāka, bet… meitenīte, piemēram, nestaigā. Tāds sāpīgs kontrasts.

Kas tevi ir pārsteidzis visvairāk, strādājot ar šīm ģimenēm? Pieļauju, ka esi guvusi neskaitāmas atziņas arī bez tik klasiskā termina “beznosacījuma mīlestība” vai "stipri vecāki".

Arita: Tas, ko redzu visu vecāku acīs, ir neaprakstāmi.

Mēs – vecāki, kuru bērniem nav šādu veselības problēmu, ikdienā tik ļoti daudz ko no saviem bērniem gaidām un pieprasām un bieži neaizdomājamies par to, ka viņi jāmīl arī vienkārši tāpat.

Bez desmitnieka liecībā, bez labākā rezultāta skriešanā utt. Man ļoti gribētos ticēt, ka projekts mūsu sabiedrību būs padarījis kaut par kripatiņu labāku un sirsnīgāku.

Kāda ir tava ceļamaize ģimenēm, kurās aug šādi bērni?

Arita: Es ļoti, ļoti vēlos, lai ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, arī Latvijā kļūtu par pašsaprotamu sabiedrības daļu.

Lai pircēji pie kases neaizrādītu vecākiem, ka viņu bērns ir neaudzināts, lai gan patiesībā viņam ir garīga rakstura traucējumi… Lai bērni, ko invaliditāte ir vizuāli izmainījusi, nebūtu jāslēpj mājās un viņi netiktu pētīti kā zvēriņi zooloģiskajā dārzā tajās reizēs, kad parādās sabiedrībā. Mēs tik ļoti esam „sapotēti” ar perfekto Instagram un Pinterest dzīvi, ka viss, kas ir citādāks, šķiet nepieņemams. Bet visi bērni ir skaisti, tikai īpašā veidā.

Un to es savās fotogrāfijās centos parādīt – neizceļot viņu invaliditāti, neizmantojot palīglīdzekļus (ratiņkrēslus u. tml.), bet ļaujot sēdēt mammām un tētiem klēpī vai uz pleciem un būt tādiem pašiem kā visi.

No sirds novēlu, lai finansiālais atbalsts no valsts palielinātos un ģimenēm nebūtu jālūdz ziedot finansējumam specializētajai auklītei vai asistentam, jo es zinu, kā mammas šādos brīžos jūtas. Esmu izveidojusi kopīgu sarunu grupu visām projekta „Neērtie bērni” mammām – daudzas no viņām ir sadraudzējušās un cenšas viena otrai palīdzēt visdažādākajās situācijās. Arī es, regulāri komunicējot ar viņām, arvien vairāk iejūtos viņu ādā un spēju izprast, cik viņu ikdiena ir smaga. Un, ja mans darbs viņām ir ļāvis kaut uz brītiņu aizmirsties un saņemtās fotogrāfijas iepriecinājušas, esmu gandarīta.

Kur varam aplūkot visus projekta stāstus? (Red.  - brīdinu, ka līdzās vajag kabatlakatiņu, siltu tēju un laiku...)

Visas jau tapušās projekta galerijas ir aplūkojamas manā Facebook lapā. Šobrīd viss projekta materiāls jau ir safotografēts - publicēti 12 stāsti, vēl trīs jāapstrādā. Kopumā būs 15 stāsti, un nākamā gada sākumā tiks rīkota arī ceļojošā izstāde, kas apceļos visus Latvijas novadus. Tajā būs aplūkojamas 30 fotogrāfijas – pa divām ar katru ģimeni. Šobrīd cenšos sarūpēt tai finansējumu – „Neparastos latgaliešus” pilnībā finansēju pati, bet šoreiz projekta dalībniece Jolanta Kalniņa (Roberta mamma, projekta 5. stāsts) man sagādāja pārsteigumu, savā Facebook profilā ievietot lūgumu ziedot izstādes finansējumam, lai kaut nedaudz atvieglotu rūpes. Liels paldies visiem, kas ir ziedojuši!

Manas fotogrāfijas aplūkojamas mājaslapā: www.kosumbildes.lv