Īvāns: Ceļš uz patiesi tiesisku un garā stipru Latviju nedrīkst beigties

Viņš skaidroja, ka LTF bija decentralizēta, pašorganizēties spējīga organizācija, kuras dalībnieki nebija jāskubina. To varot salīdzināt ar mūsdienu apstākļiem, kad daudzi cilvēki apātiski un noguruši no ikdienas, aizbildinoties ar nespēju kaut ko mainīt, nedodas uz vēlēšanām, pauda Īvāns. "Es iedomājos, kas notiktu, ja tautfrontieši tā teiktu toreiz, ticot, ka kaut ko var mainīt. Pārmaiņas sākas no katra," piebilda LTF pirmais priekšsēdētājs.

"Vai LTF apsolītā zeme jau ir sasniegta? Gan jā, gan nē. Jā tādēļ, ka sasniegts vairāk, nekā pirms 30 gadiem uzdrīkstējāmies sapņot. Nē tādēļ, ka ceļš uz patiesi tiesisku, apgaismotu un garā stipru Latviju nedrīkst beigties. Paldies toreizējiem žurnālistiem, kolēģiem, draugiem, ka to aizsākāt, turpināt darīt, ticējāt un ticat savam spēkam," klātesošajiem pateicās Īvāns.

Savukārt aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS) klātesošajiem norādīja, ka katras valsts un tautas vēsturē ir datumi, kas jāzina, jāgodina un jāatceras, un tāds esot arī LTF dibināšanas datums. "Mūsu valsts aizsardzība vienmēr ir stiprinājusi Latvijas tautas pašapziņu. Okupācija nebija dzēsusi Baltijas tautu vēlmi pēc neatkarības. Vēsturi nevar atkārtot, bet to var un vajag atgādināt," uzsvēra Bergmanis.

Viņaprāt, mūsdienu drošības izaicinājumi kļuvuši daudzveidīgi, tādēļ nepieciešams paaugstināt visas sabiedrības informētību. Ministrs arī vērsa uzmanību, ka Latvijas valsts aizsardzība bija, ir un būs katra iedzīvotāja atbildība, kā arī pauda pārliecību, ka Latvijas sabiedrība bija, ir un būs gatava aizsargāt savu valsti.

Tikmēr kultūras ministre Dace Melbārde (VL-TB/LNNK) sacīja, ka Latvijas sabiedrības priekšstatos LTF saglabājusies kā monolīta un vienota kustība, kas nospēlēja izšķirošu lomu valsts neatkarības atgūšanā.

"Retrospektīvi raugoties, LTF patiešām bija tikai viena sūtība - atjaunot Latvijas neatkarību. LTF nesākās kā nejauši izraisīta lavīna, tā drīzāk bija noteiktā gultnē tekoša un spēkā pieaugoša straume," teica Melbārde.

Jurists Jānis Pleps minēja, ka pirmā lieta, kas bija vajadzīga, lai nonāktu līdz valstiskai nepārtrauktībai, bija tas, ka kāds to uztur. Viņaprāt, liela nozīme šajā aspektā visus okupācijas gadus bija Latvijas diplomātiskajam dienestam. Tāpat svarīga loma mērķa sasniegšanā bijusi nacionālās pretošanās kustībai un nevardarbīgajai pretošanās kustībai.

Akadēmiķis Gatis Krūmiņš, runājot par ekonomisko attīstību LTF laikā, skaidroja, ka Latvija 80.gadu beigās bijusi ļoti dziļi padomju sistēmā un ļoti lielu daļu no procesiem kontrolēja PSRS centrālā vara. "Ilūzija bija tā, ka pastāvēja cerība par nākotnes ekonomikas labklājības balstīšanu lauksaimniecībā. Gribējām atteikties no kolhoziem, kā arī gribējām atgriezties pie nelielām lauku saimniecībām. 80.gadu beigās arī nebijām gatavi runāt par to, ka veidojas spēcīgs privātīpašnieku slānis," tā laika izaicinājumus izklāstīja Krūmiņš.

Savukārt politologs Ivars Ījabs runāja par LTF dibināšanu starptautiskā kontekstā. Viņš norādīja, ka ļoti būtiska loma Latvijas neatkarības atjaunošanā bija rietumu valstu uzturētajai neatzīšanas doktrīnai. Tāpat būtiska loma bija tam, ka ārvalstu skats uz "komunistisko impēriju" bija ļoti piesardzīgs.

"Viens no LTF lielajiem panākumiem ir Latvijas drošības problēmas internacionalizācija. Otra lieta ir publiskās diplomātijas tēma. Mēs ļoti bieži esam veiksmīgi panākuši to, ka Latvijas un pārējo Baltijas valstu drošības un neatkarības jautājumi ir nevis dažu politiķu jautājumi, bet kļūst par sabiedriskās uzmanības objektu," teica Ījabs.