Spiegs, ko Krievija aizmirsa (11)

Vasiļjevs ieslodzījumā pavadīja nākamos četrus mēnešus līdz tiesai, kurā viņam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā. “Es gaidu. Gaidu, kad kāds palīdzēs man un maniem tuvākajiem. Taču nekas nemainās,” Vasiļjevs saka intervijā, kad tiekos ar viņu Viru cietumā valsts ziemeļaustrumos. “Es te sēžu jau kopš 21. marta. (..) Diemžēl mani nav apmeklējis pilnīgi neviens.”

Slaikajam vīrietim mugurā ir brūna cietumnieka forma. Sarunas laikā viņš sēž aiz stikla sienas cietuma tikšanās telpā un uz jautājumiem atbild pa iekšējo telefona līniju. Viņam bija daudz laika, lai pārdomātu, kas noticis. Redzams, ka viņš ir gatavojies intervijai. Laiku pa laikam ieskatās piezīmju blociņā, kur apkopojis savas domas un piefiksējis lietas, ko īpaši vēlas uzsvērt. Runā lēni un savu viedokli izklāsta loģiski.

“Man ir sajūta — kamēr es biju noderīgs [FSB], viņi bija gatavi mani kaut no pazemes izrakt. Bet tagad es esmu cietumā un vairs neesmu vajadzīgs. Nevienam vairs neesmu vajadzīgs.”

Vasiļjevs stāsta, ka nobijās teikt “nē”, kad viņu pirmoreiz uzrunāja FSB. “Ziniet, viņi nekādu lielu izvēles brīvību nemaz nedod. Es biju nobijies, ka atteikšanās [sadarboties] radīs sarežģījumus man un manai ģimenei.”

Īsi pēc Vasiļjeva aresta viņu divreiz apmeklēja Krievijas vēstniecības pārstāvis. Kad tiesa atzina viņu par vainīgu, ieslodzītais pieprasīja vēl vienu vizīti. “Godīgi sakot, biju iedomājies, ka vēstniecība pati interesēsies, kas ar mani notiek.” Pieprasītā vizīte notika tikai nesen — jau pēc mūsu intervijas. Krievijas vēstniecība Tallinā atteicās sniegt jebkādus komentārus Re:Baltica.

Uzdevums - uzlauzt iekšējo tīklu

Vasiļjevs ir viens no vismaz 12 cilvēkiem, kuri pēdējo trīs gadu laikā notiesāti Igaunijā par apzinātu sadarbošanos ar FSB vai Krievijas militārās pretizlūkošanas aģentūru (GRU). Šīs abas spiegu aģentūras kopā ar trešo iestādi — Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestu SVR — parasti savervē Vasiļjevam līdzīgus cilvēkus mazu un specifisku uzdevumu pildīšanai. Viņiem jāfotografē armijas bāzes, militārās mācības un militārās tehnikas pārvietošanās. Jāvāc informācija par robežsardzes patruļu grafiku un taktiku, kā arī Igaunijas likumuzraudzības aģentūru personālu.

Izvēlētie cilvēki parasti ir viegli ietekmējami mērķi. Daļa no viņiem ir kontrabandisti, kurus piespiež izvēlēties — sadarbība ar spiegu aģentūrām vai arī ieslodzījums cietumā. Pārējie ir studenti un sīki biznesmeņi, kuriem ir saistība ar Igauniju. Lielākā daļa pieķerto spiegu ir Krievijas pilsoņi (arī Vasiļjevs) vai arī abu valstu dubultpilsoņi, kas atvieglo ceļošanu pāri robežai, jo viņiem nav nepieciešama vīza.

Līdz pieķeršanas brīdim Vasiļjevs ar FSB bija sadarbojies pusgadu. Viņš nevēlas atklāt, kādi specifiski uzdevumi viņam doti, vien pasaka, ka tas viss ir dokumentēts igauņu izmeklētajā krimināllietā (KAPO no komentāriem par tās saturu atsakās).

Publiski zināms, ka viņš tika apsūdzēts pēc kriminālkodeksa panta, kas attiecas uz spiegošanu, kā arī par “gatavošanos ar datoriem saistītam noziegumam”. Re:Baltica rīcībā ir informācija, ka tieši datornoziegums bija Vasiļjeva pirmais īstais uzdevums pēc FSB rīkojuma.

Pats ieslodzītais stāsta, ka FSB palūdza viņam uzrakstīt kodu, kas palīdzētu ielauzties kādas Igaunijas valdības iestādes iekšējā bezvadu interneta tīklā. (Vasiļjevs atsakās atklāt iestādes nosaukumu.)

Kiberdrošības eksperts, ar kuru konsultējās Re:Baltica, uzskata, ka potenciālais kaitējums varēja būt ievērojams. “Izlaužoties cauri iekšējā tīkla perimetram, iebrucēji varētu sākt klusi novērot šo tīklu, mainīt piekļuves līmeņus, radīt jaunas ieejas un, iespējams, kaitēt arī citām nacionālajām institūcijām,” saka kompānijas CybExer Technologies galvenais operāciju menedžeris Āre Reintams.

Vasiļjevs stāsta, ka tieši aizturēšanas dienā viņš uz Krieviju vedis izstrādāto kodu, lai to nodotu FSB kontaktpersonai. “Man vienkārši bija jāpārved šie dati pāri robežai un jānodod tālāk. Tikšanās bija paredzēta vai nu Kingisepā, vai arī Ivangorodā. Viņi bija solījuši sakontaktēties ar mani paši.”

“Šajā lietā, atklājot pārkāpumu jau sākotnējā stadijā, mums ir izdevies novērst liela mēroga kaitējumu nacionālajai drošībai. Tāda ir mana pārliecība,” saka KAPO superintendants Hariss Pūseps. “Vienlaikus šī lieta ir labs piemērs tam, ka piekrišana [sadarboties ar FSB] parasti ar neko labu nebeidzas.”

“Neko nezina par manu Ļošu”

Vasiļjevs, kuram tagad ir 21 gads, izaudzis Sanktpēterburgā. Lai palīdzētu mammai savilkt galus, viņš jau 16 gadu vecumā sāka strādāt vietējā fotosalonā. Ātri esot sapratis, ka pārticīgākai dzīvošanai ir nepieciešams iegūt labu izglītību. Puisis vēlējies doties uz Eiropu, bet mamma negribēja laist pārāk tālu.

No divām iespējām, kam piekritusi mamma Jeļena — Somija vai Igaunija, Aleksejs izvēlējies pēdējo.

Vispirms viņš sācis studēt informāciju tehnoloģijas Sillamē, bet vēlāk Kohtla-Jervē. (Abas ir nelielas pilsētiņas Igaunijas ziemeļaustrumos, kurās vairākums iedzīvotāju runā krievu valodā.) No turienes līdz Sanktpēterburgai ir tikai dažu stundu brauciens. Vasiļjevs stāsta, ka brīvajā laikā piepelnījies kā mājaslapu dizainers, lai palīdzētu mammai un divus gadus vecajam brālim nosegt ikdienas tēriņus, piemēram, samaksāt par īri.

Pēc Vasiļjeva aresta, kad viņš vairs nespēja atbalstīt ģimeni, mammai un brālim nācās izvākties no līdzšinējā dzīvokļa. “Kādu laiku viņi pat nakšņoja pie draugiem. No FSB puses manai ģimenei netika sniegta pilnīgi nekāda palīdzība. Lielāko daļu algas mamma iztērē par īri, bet es viņu vairs nevaru atbalstīt.”

Vasiļjeva māte Jeļena Pasoveca Re:Baltica stāsta, ka no līdzšinējā dzīvokļa viņai pieprasīja izvākties vienas dienas laikā. “Tas notika ziemas vidū. Mājas īpašnieks pateica, ka nevēlas “tādus cilvēkus kā mēs”, ar to domājot personas, kurām kāds no ģimenes locekļiem ir cietumā.”

Sieviete apgalvo, ka ne vēstniecība, ne arī Krievijas valdības aģentūras ne reizi nav ar viņu sazinājušās un nav piedāvājušas palīdzību. “Es pati biju aizgājusi uz tikšanos vietējā tiesībsargājošā iestādē, bet viņi atbildēja, ka neko nezina par manu Ļošu. Nav nekādas jēgas mēģināt vēlreiz.” Pasoveca atsakās nosaukt iestādi, uz kuru bija aizgājusi.

Tiesāšanās parādi

“Krievija nekad nav varējusi lepoties ar to, ka tā aizstāv savus pilsoņus, kuri pieķerti citās valstīs. Īpaši sīko aģentu lietās,” saka britu drošības politikas un izlūkdienestu eksperts Edvards Lūkass. Viņa skatījumā uzmanības trūkums nozīmē, ka Vasiļjevam tas ir bijis pirmais uzdevums pēc FSB rīkojuma, taču tas nav izpildīts vai arī viņš pieļāvis kļūdas. “Ja pirms tam nav bijusi panākta vienošanās, kā FSB rīkosies, ja aģents tiks pieķerts, nebrīnos, ka tagad FSB to visu vairs neņem nopietni,” uzskata Lūkass.

Vasiļjevs no savas puses apgalvo, ka viņam esot solīts nepamest vienatnē. “Lūdzu, saprotiet mani — brīdī, kad mani savervēja, es īsti nezināju, ko no tā visa gaidīt. Viņi solīja palīdzēt man un manai ģimenei materiāli, ja ar mani kaut kas notiks. Diemžēl izrādījās, ka tā nav taisnība,” intervijā cietumā stāsta jaunais vīrietis.

Viņš apgalvo, ka vervēšanas laikā viņam nupat bija palikuši 20 gadu. FSB teica, ka maksās par izpildītajiem uzdevumiem, kā arī apsolīja izkārtot dažādus ceļojumus un ekskursijas. Viņš cerēja, ka slepenais darbs būs interesants un palīdzēs attīstīt profesionālas iemaņas. “Bet tas nenotika.” Viņš atsakās atbildēt, cik daudz FSB viņam samaksāja.

Tagad Vasiļjevam pašam jāatrod veids, kā samaksāt par advokāta pakalpojumiem un papildus tam arī atlīdzināt Igaunijas valstij 1250 eiro par tiesas izdevumiem. “Man vajag darbu, lai par to samaksātu, bet par vienu darba stundu cietumā maksā 60 centus. Nedomāju, ka šeit varēšu nopelnīt tik daudz, lai segtu visus izdevumus,” saka notiesātais.

Spiega pieķeršana vienmēr ir sarežģīts jautājums jebkurai izlūkošanas aģentūrai, stāsta izlūkdienestu pētnieks Ivo Jurvē no Tartu Universitātes. “Kad aģentu pieķer, viņa dzimtās zemes valdībai jāatrod ticams noliegums, lai samazinātu negatīvu politisko efektu. Viņi meklē iespēju paziņot: “Mēs neko nezinājām.” No otras puses, viņiem tomēr ir jācenšas palīdzēt saviem aģentiem, lai to pamanītu arī iespējamie nākotnes rekrūši. Pretējā gadījumā kļūst neiespējami turpināt veiksmīgu vervēšanu.”

Vasiļjeva gadījumā svārsts vairāk novirzījies noliegšanas virzienā. “Vai tas varētu nozīmēt to, ka Vasiļjevam ir maza vērtība FSB skatījumā? Tā izskatās,” saka Jurvē.

Aleksejam Vasiļjevam ieslodzījumā būs jāpavada vēl trīs gadi no četriem piespriestajiem. “Būt cietumā nav nekāda patīkamā lieta,” viņš saka, lūkojoties uz mani caur stikloto sienu.

Māte savu dēlu cietumā apmeklējusi divreiz. Viņiem dota iespēja aprunāties pāris stundas — tikai caur stiklu. Papildus tam abiem atļauts sazināties telefoniski reizi mēnesī pa desmit minūtēm.

Māte apgalvo, ka dēls viņai nekad nav skaidri pastāstījis, ko darījis FSB labā. “Pat tad, kad apciemoju viņu cietumā, viņš nevēlējās atklāt, kas tieši notika. Domāju, ka viņš vienkārši nevēlas mani apbēdināt vēl vairāk.”

Otra persona, pēc kuras Aleksejs skumst, ir viņa draudzene. “Viņa un mana mamma tagad ir vienīgie cilvēki, kas mani atbalsta,” saka Vasiļjevs. Taču vīrietis netic, ka draudzene viņu sagaidīs iznākam no cietuma. “Ziniet, četri gadi ir ļoti ilgs laiks. Pašlaik viņa saka, ka gaidīs. Bet es nezinu… laiks rādīs.”

Uz jautājumu, vai īsajā spiega karjerā Vasiļjevs jebkad sevi salīdzinājis ar Džeimsu Bondu, ieslodzītais atbild skarbi: “Džeimss Bonds ir romantizēta filma. Reālā dzīve ir daudz grūtāka. Mana ikdiena tagad ir cietums. Te nav nekādu laimīgo beigu.”