Diena vēsturē: 1944. gadā Rīgā ienāk Sarkanā armija. 1985. gadā – atklāj Uzvaras pieminekli (13)

Abi šie notikumi, pašsaprotami, ir ārkārtīgi jūtīgi temati sabiedrībā. Kamēr viena daļa uzskata, ka 1944. gadā Rīga tika atbrīvotas no nacistiskās Vācijas karaspēka, un ik gadu pavasarī dodas nolikt ziedus pie Uzvaras pieminekļa, otra daļa teic, ka 1944. gada 13. oktobrī Baltijas valstis Sarkanā armija okupēja, un, braucot garām Uzvaras piemineklim, neapmierināti rauc uzacis.

Ir skaidrs, ka diez vai pienāks brīdis, kad ļaudis nonāks pie kaut kādas vienprātības, kas, ņemot vērā visus apstākļus, nav iespējama, tāpēc, ieturot vēsu politkorektumu, atzīmēsim faktus, ar ko šis datums izceļas uz pārējā vēstures fona:

1944. gada 13. oktobrī pēc virknes cīņu un kara peripetiju, Rīgas labajā krastā ienāk Sarkanās armijas daļas, liekot atkāpties un Rīgu pamest nacistiskās Vācijas karaspēkam. Zināms, ka šī bija Sarkanās armijas atgriešanās Latvijā, proti, akurāt tādā pašā veidā armija Latvijā ienāca 1940. gada 17. jūnijā un bija spiesta to atstāt 1941. gada 1. jūlijā, liekot šim vēstures posmam Latvijas vēsturē kļūt par gana raibu un sāpīgu.

Savukārt 1985. gada 13. oktobrī tiek atklāts memoriāls Uzvaras parkā, kura sākotnējais nosaukums ir “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.

To, kas mūsdienās ir Uzvaras piemineklis, trāpīgi komentē vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs vietnē “okupācijasmuzejs.lv”: “Tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā kopš tā atklāšanas (1985) ir divdomīgi interpretējams simbols. Attieksmē pret šo pieminekli fokusējas visai Latvijas sabiedrībai raksturīgā sašķeltā vēsturiskā atmiņa par padomju okupācijas periodu no 1944. līdz 1991. gadam. Mūsdienās piemineklis ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai, kam simpatizē Krievijas mediju ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa, savukārt daļa latviešu to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Līdz ar to šis piemineklis ir daļa no mūsdienu Krievijas īstenotās vēstures politikas, kas mēģina nostiprināt Krievijas ietekmi t. s. postpadomju telpā, izmantojot šim nolūkam retoriku par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā kā instrumentu krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju kolektīvās identitātes konstruēšanai.”

Lai arī kāda būtu katra sabiedrības locekļa attieksme pret šiem un citiem šāda veida jautājumiem, svarīga ir spēja pamatot savu viedokli, domāt kritiski un spēt pie verdikta nonākt diskusijas ceļā. Tas arī, iespējams, būtu svarīgākais, ko likt aiz auss šajā sestdienā.