Bendžamins Franklins un bīstamākais mūzikas instruments vēsturē (1)

Tā vismaz apgalvoja ārsti, jo dažus desmitus gadu pirms šā instrumenta izgudrošanas zinātnieki bija izpētījuši, kā darbojas dzirdes nervi, un sāka brīdināt cilvēkus, ka pārspīlēšana ar mūzikas klausīšanos, tāpat kā pārāk liels kafijas vai tējas daudzums, var kaitēt nerviem, izraisot galvassāpes, ģīboņus un citas veselības problēmas, rakstīts izdevumā “Mental Floss”.

Šāda rakstura bailes nebija nekāds jaunums, proti, jau Platons Senajā Grieķijā ieteica aizliegt dažus mūzikas toņus, jo “novitātes mūzikā [..] apdraud sabiedrības struktūras.”

Savukārt romiešu retors Kvintiliāns reiz minēja, ka kāda mūzikas instrumenta tembrs var “atbrīvot dvēseli no visa tās spara.”

Iestājoties 19. gadsimtam, šāda veida bailes no mūzikas kļūt par ikdienu – mūziku sāka vainot histērijā, pārāk agrās menstruācijās, homoseksualitātē un pat nāvē. Piemēram 1837. gadā laikrakstā “Penny Satirist” tika ziņots par kādu sievieti, kura mirusi pārāk ilgas mūzikas klausīšanās dēļ.

Fobijas attīstības posmā ne no viena instrumenta nebaidījās tik ļoti kā no Franklina harmonikām. Kritiķi stāstīja, ka tās pārāk spēcīgi stimulē smadzenes; mūziķiem izraisa reiboņus, halucinācijas un paralīzi. 1799. gadā ārsts Entonijs Villihs paziņoja, ka šis instruments ir jāaizliedz, jo tas izraisa nervu vājumu. 1808. gadā cilvēki ticēja, ka mūziķe Marianne Kiršgesnera mirusi tieši harmoniku dēļ. Daži zinātnieki pat paziņoja, ka šā instrumenta izdotās skaņas var cilvēku novest līdz pašnāvībai.