"Smaržīga" vagona pavadone un pirmais konflikts tehniskajā pieturā (2)

Mārtiņš: 

Skaidrs, ka tie, kuri dzīvojuši lielpilsētās, par maniem novērojumiem varētu tikai pasmiet, tomēr, kā jau solīts, pirmā diena Krievijas ceļojumā ir pavadīta un dalos iespaidos.

Mēs ar kolēģi Viktoriju Maskavā ielidojām jau no paša rīta.  Bez liekām pīppauzēm un pārtraukumiem no lidostas ar vilcienu braucām uz centru, kur kāpām metro un devāmies uz viesnīcu. Ņemot vērā, ka bijām cēlušies četros no rīta, šķiet, pavisam pamodos, tikai ierodoties viesnīcā un noliekot mantas. Plāns pabildēt jau pa ceļam izgāzās nesācies: šajā milzu cilvēku plūsmā un steigā ķerties pie bildēšanas ar aptuveni 30 kilogramu svaru uz pleciem un rokās ir diezgan nereāli.

Lasi, cik gribi, bet pa īstam aptvert pilsētas izmērus, plūsmu var tikai tad, kad tur atrodies.

Pirmais pārsteigums - cik viss ir liels. Piemēram, atlikušas divdesmit sekundes uz gājēju pārejas pie zaļās gaismas var būt krietni par maz. Ja Rīgā šķērsošanai pietiek ar nepilnām desmit sekundēm jebkur, šeit, šķērsojot sešu joslu "ieliņu" ar pamatīgu sabiedriskā transporta papildjoslu, tas paņēma krietni vairāk laika. To nācās paturēt prātā visur. Jautāsi - kā gan ielu paspēj šķērsot lēnās tantiņas? Nezinu, varbūt likumsakarīgi, bet nevienu lēnu tantiņu Maskavas centrā pēdējās diennakts laikā nemanīju.

Pārsteidza arī Maskavas tīrība, visu laiku tiek laistītas ietves un ielas, lai kontrolētu putekļus. Vismaz Maskavas centrā pagrūti atrast kaut vienu zemē nomestu papīrīti.

Kultūras dažādība ir pārsteidzoša. Dažas stundas pilsētā, un es jau pārstāju mēģināt atpazīt valodu vai valsti, kuras pārstāvis ieradies Maskavā kā tūrists, laimes meklējumos vai darba darīšanās. Te var dzirdēt un redzēt visus. Runājot par visiem, īpaši to var novērot Sarkanajā laukumā, kuru mierīgi varētu pārdēvēt par "selfiju laukumu". Cilvēki metas uz zemes, lec, pozē tā, ka pirmajā mirklī rodas sajūta, ka esi ieklīdis savādā starptautiskā masveida jogas nodarbībā.

Ļoti pārsteidza metro. Kad ieradāmies mūsu pirmajā pieturā, es tik tikko paspēju nodomāt, ka esam vilcienu nokavējuši un nāksies gaidīt nākamo, kad tas jau bija klāt. Nav ne jausmas, cik ātri ar to braucām, bet visus mums nepieciešamos galamērķus sasniedzām dažās minūtēs. Metro vilcieni nāk un iet, cilvēki plūst savās darīšanās neapturami un nepārtraukti kā no pārpilnības raga. Starp citu, laiku pa laikam starp pieturām cilvēki tiek aicināti ievērot pieklājības normas, palaist apsēsties invalīdus, cilvēkus gados, ar bērniem un grūtnieces.

Ļoti eiropeiska pilsēta, ar moderniem un gaumīgiem restorāniem, neskaitāmiem policistiem, apsargiem un cilvēkiem formās, kuras pat nespēju atpazīt. Policisti ļoti pretimnākoši un paskaidroja visu, kas mums bija neskaidrs.

Bet tas ir centrs - noteikti tālāk guļamrajonos paveras pavisam cita aina.

Varētu stāstīt un stāstīt, bet Maskava tomēr nebija mūsu galamērķis. Šobrīd jau ripojam Jekaterinburgas virzienā un cenšamies aprast ar jauno vidi un vilcienu likumiem. Kad iekāpām, nepagāja ne pārdesmit minūtes, kad viens jau nolicies guļus un krāc kā kārtīgam bocmanim pienākas, cits īsina laiku pie grāmatas vai kādas spēles telefonā. Knapi izbraukuši, bet mūsu smaidīgās vagona pavadones izelpā jūtams tas raksturīgais aromāts, ar kuru derētu apbruņoties arī mums pašiem.

Vēl nekas nav skaidrs, bet rīt jau būs jauna diena. Gaidu savu pirmo nakti braucošā vilcienā.

Viktorija:

"Cienījamie pavadītāji, lūdzam atstāt vagonus. Vilciens atiet." Mēs sēžam Maskavas-Ņižņevartovskas vilcienā, kas aizvedīs mūs uz Jekaterinburgu - mūsu pirmo pieturu braucienā pa Transsibīrijas maģistrāli.

Ceļā - viena diena, viena stunda un 26 minūtes.

Uz Kazaņas trešā perona tieši zem zīmes "Smēķēt aizliegts" pusmūža vīrietis ievelk dūmu. "Joki beigušies," puspajokam sakām mēs. Atvadāmies no Maskavas, bija jauki tikties, bet tagad dodamies uz īsto Krieviju. (Nu, visi taču zina, ka "Maskava nav Krievija", vai ne?)

Jau divas minūtes pēc vilciena atiešanas vagonā sāk rosīties pasažieri. Vagona priekšējā daļā, tieši pie vilciena pavadones istabiņas, ir "bezlimita karstais ūdens". Otrā galā - biotualete. Mēs braucam "firmas vilcienā", kas nozīmē, ka labierīcības var apmeklēt visu brauciena laiku, pat "sanitārās zonas" laikā, kad citos vilcienos tās uz pusstundu slēdz līdz nākamajai pieturai.

Vagonā izskatās tāpat, kā to atceros no bērnības. Pa labi - sānu guļvieta. Pa kreisi - divas apakšējās guļamvietas, divas augšējās. Vidū mazs galdiņš. Līdzās metāla plauktiņā ar aizšaujamo salocīta gultasveļa. Tie, kuri nopirkuši biļeti uz augšējo guļvietu, pēc visa spriežot, dienas laikā lūdz atļauju sēdēt blakus "apakšstāva" biļešu īpašniekiem. Mūsu vagonā neviena cita nav, lai arī vairums pārējo vagonu ir pilni un tur uz galdiem parādās kūpināta vista un vārītas olas plastmasas kārbās - jā, viss tieši tā, kā rāda kino.

Sēžam un mēģinām integrēties vagona ikdienā. Mobilie sakari pazūd jau pusstundu pēc izbraukšanas no Maskavas. Gandrīz visi Krievijas mobilie operatori piedāvā SIM kartes ar neierobežotu internetu un bezmaksas viesabonēšanu visā Krievijas teritorijā (jā, zinu, mūsu ausīm "bezmaksas viesabonēšana" skan ļoti dīvaini, bet nevajadzētu aizmirst, ka Latvija interneta ātruma un modernizācijas ziņā ir vismaz pirmajā desmitniekā visā pasaulē, kamēr Krievija ir lielākā valsts pasaulē). Lai nu kā, braucienā pa Transsibīrijas maģistrāli uz mobilo internetu paļauties neiesaku.

Mēs nopērkam čībiņas un krustvārdu mīklu žurnālu. Pēc tam ieejam restorānvagonā. Izskatās kā Rīgas-Daugavpils ekspreša "uzlabotais vagons". Dažu galdiņu attālumā no mums sēž divi vīrieši. "Nu, tagad, protams, it nemaz nav kā agrāk, kad no kabatas maku vilka laukā..." stāsta viens no viņiem.

Vilciens apstājas. Mēs izejam cauri vairākiem vagoniem un izkāpjam. Jau ir tumšs. Pie mums pienāk sievietes ar kristāla zvaniņiem. "Paklausieties, kā šķind! Tas ir nākamā gada simbols. Roku darbs, vienīgais, ko bez mums neviens cits neprot. Pat ne ķīnieši," mums reklamē produkciju. Mēs pieklājīgi atsakāmies, taču jauns cilvēks sporta tērpā ar "trim svītrām" izturas mazāk galanti un iesaistās ar pārdevēju asā diskusijā, kas beidzas ar necenzētas leksikas lietošanu.

"Šī ir tehniskā pietura, visu pārbaudīju, nevienu negaidīšu," mums saka vagona pavadone.

Mēs atgriežamies restorānvagonā, kur oficiante laipni apjautājas, vai mums viss kārtībā, un saka, ka atnesa man mazu krūzīti, jo "meitenēm grūti cilāt lielās". Man trūkst vārdu. Cita sieviete, ejot garām, burtiski sagrābj mani aiz rozā bizēm un saka: "Cik skaisti." Un man atkal aptrūkstas vārdu. Pēc tam pienāk kāds jaunietis un, ieraudzījis, ka darbojos ar datoru, lūdz caur USB ieeju uzlādēt viņa "iPhone". Es piekrītu. Pēc 20 minūtēm viņš atnāk atpakaļ un prasa: "Vai varu, lūdzu, paņemt savu telefonu?" Jautāju, kas būs, ja teikšu "nē". Abi pasmejamies.

Domāju, ka nekļūdījos, un šis tiešām ir mans sapņu brauciens - ne tūristiskais "paskatieties pa labi, paskatieties pa kreisi", bet gan īsts ceļojums, brauciens bez izskaistinājumiem.