Kā piromāns uz naftas mucas kļuva par miesnieku (10)

Tāpat Turcijas rīcībā ir informācija par 15 Saūda Arābijas pilsoņiem, kuri Hašogi pazušanas dienā agri no rīta ieradušies Stambulā ar divām privātajām lidmašīnām un palikuši Wyndham un Movenpick viesnīcās, kuras atrodas konsulāta tuvumā. Vairāki no tiem identificēti kā daļa no Saūda Arābijas izlūkdienesta.

Vienam, kurš jau ir ticis identificēts kā līķa autopsiju speciālists, ir bijis līdzi arī kaulu zāģis, kurš ticis izmantots spīdzināšanai un nogalinātā ķermeņa sadalīšanai.

Aizdomas par Saūda Arābijas pirkstu Holivudas filmas cienīgajos notikumos pastiprina arī «The Washington Post» rīcībā nonākusī informācija par ASV izlūkdienestiem piederošajiem ierakstiem, kuros Saūda Arābijas amatpersonas apspriež nepieciešamību Hašogi arestēt.

Visbeidzot 15. oktobrī divi anonīmi Saūda Arābijas valdībai pietuvināti avoti paziņoja kanālam CNN, ka Rijādā tiek gatavots publisks paziņojums, kurā atzīts, ka Hašogi ir nogalināts, bet tas sākotnēji nebija plānots. To veica valdības darbinieki, kuri nepakļāvās Saūda Arābijas rīkojumam žurnālistu tikai nopratināt un aizsūtīt uz dzimteni. Lai gan nenoliedzami nevar izslēgt arī iekšējas nepaklausības iespēju, tomēr tā, manuprāt, ir maza, jo izlūkdienesta komandas sastāvā bija autopsijas eksperts ar kaulu zāģi (kā ziņoja Turcija). Uzskatu, ka tas norāda, ka saūdi bija jau ieradušies konsulātā gatavībā strādāt ar līķi. Tāpat ir maz ticams, ka ar šādu instrumentu varētu veikt «nopratināšanu», kuras mērķis nebūtu nopietnu miesas bojājumu izdarīšana. Prominentais Tuvo Austrumu ziņu portāls «Middle East Eye» arī ziņo, ka anonīmi avoti Turcijas varas iestādēs tiem paziņojuši, ka video un audio ieraksti arī norāda, ka saūdu konfrontācija ar Hašogi bijusi vardarbīga jau no sākuma un aģentiem ir bijis mērķis viņu nogalināt.

Uzskatu arī, ka turku avotiem var ticēt, jo Rietumu izlūkošanas aģentūras jau ilgstoši ir uzsvērušas, ka Ankara labi spēj tikt galā ar savas iekšienes pārraudzību un Turcijas attiecības ar Saūda Arābiju nav tik sliktas, lai Ankarai būtu izdevīgi veidot pret saūdiem vērstus izdomātus stāstus.

Kā intervijā «The New York Times» uzsver biznesa izlūkošanas firmas «Crumpton Group» vadītājs un bijušais CIP aģents Teds Trojs, «turku izlūkdienesti ir ārkārtīgi spējīgi iekšēju draudu un incidentu kontekstā».

Kāpēc Rijādai slepkavot?

Jāpiemin arī, ka valdošajam karaļnamam bija liela ieinteresētība slepkavības veikšanā. Lai saprastu, kas Rijādu mudina tik ļoti riskēt, atliek atskatīties uz neseno valsts vēsturi. Vēl pagājušogad minētajā arābu karaļvalstī par de facto valsts vadītāju kļuva skandalozais kroņprincis Muhameds bin Salmans, kuram ir tikai nedaudz pāri 30 gadiem. Salmana iecelšana kroņprinča kārtā izraisīja milzīgu iekšēju satricinājumu, jo līdz tam valstī bija pieņemts, ka jaunā karaliskās ģimenes paaudze tiek ievadīta varas līkločos pakāpeniski un vara tiek piešķirta tikai cienījamā vecumā. Papildus tam vara Saūda Arābijā vienmēr ir bijusi salīdzinoši izkliedēti sadalīta un lēmumi ir tikuši pieņemti uz konsensa pamata. Savukārt Salmans papildus kroņprinča postenim ir arī aizsardzības ministrs un pirmais premjerministrs, kā arī pēc viņa nākšanas pie varas Saūda Arābijā nav ticis nozīmēts arī kroņprinča vietnieks (amats, kurš eksistēja iepriekš) un Iekšlietu ministrija ir pārgājusi  viņa ietekmē.

Eļļu ugunij vēl pielej fakts, ka viņa potenciālā kļūšana par Saūda Arābijas karali varētu sagraut vēl kādu būtisku tradīciju – valsts stūres piešķiršanu tikai valsts dibinātāja Abdulaziza ibn Sauda dēliem (Muhameds bin Salmans ir viņa mazdēls). Tāpat Salmans ir sācis ārkārtīgi drosmīgas reformas, kuru mērķis ir mainīt Saūda Arābiju līdz nepazīšanai. Prinča centieni mainīt iesīkstējušos konservatīvos likumus (gan ļaujot atskaņot mūziku publiskās vietās, gan ļaujot sievietēm vadīt auto, gan cerot izveidot tūristiem draudzīgu kūrortu, kurā piedāvās alkoholu) ir izraisījuši pretestību reliģiskās aprindās. Kritika nav saudzējusi arī vēlēšanos mazināt karalistes atkarību no naftas eksporta un atvērt valsti ārējām investīcijām. Ne velti neilgi pēc kļūšanas par troņmantinieku Salmans bija spiests aizturēt vairāk nekā 20 ietekmīgus garīdzniekus un inteliģences pārstāvjus, kuri publiskajā telpā uzdrīkstējās protestēt pret valsts uzņemto kursu. Tam sekoja plaša «pretkorupcijas» akcija, kuras ietvaros tika aizturēti 11 ietekmīgi karaliskās ģimenes pārstāvji, 4 ministri un vairāki ietekmīgi biznesmeņi.

Ne velti šāda pieredze Salmanu ir padarījusi ļoti tramīgu pret jebkādu kritiku, pat mērenu. Šo tramīgumu izjuta arī Hašogi, kurš, lai gan tradicionāli bija samērā tuvs Saūda Arābijas karaļnamam, bija spiests šo valsti atstāt un dzīvot ASV. Iemesli bija vairāki - pirmkārt, Salmana vadītā karaļnama liegums žurnālistam rakstīt pēc publikācijas, kurā viņš kritizēja karalistes uzticību Donaldam Trampam, otrkārt, viedoklis, ka reformas karalistē ir vajadzīgas, taču Salmana pieņemtais ceļš nav pareizākais, treškārt, uzskats, ka reformas efektīvi nevar īstenot tikai no augšas un ir nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste. Tāpat Hašogi uzkatīja, ka valdības pārlieku liela vēršanās pret tai naidīgo Musulmaņu brālību nav pareiza. Kritika tika pausta arī par Salmana atbalstīto ārpolitiku – intervenci Jemenā un Sīrijā, Kataras blokādi un iejaukšanos Libānas iekšpolitikā. Ņemot vērā, ka Hašogi negrasījās atkāpties no saviem uzskatiem un arī nevēlējās atgriezties saūdu paspārnē par spīti piedāvājumiem saņemt lielāku ietekmi sabiedrībā, viņš pastāvīgi atradās karaļnama uzmanības lokā.

Domāju, ka, apzinoties Salmana neapstrīdamo dominanti pār drošības institūcijām, uzbrukums Hašogi nevarēja notikt bez viņa svētības. Manuprāt, topošais monarhs arī nerēķinājās, ka Turcija konsulātā ir ierīkojusi novērošanas ierīces, kuras ļauj šo noziegumu tiešā veidā «piesiet» viņa valstij.

Ļoti iespējams, ka sākotnējais plāns bija Hašogi tikai likt nemanot pazust un sūtīt brīdinājumu par saūdu disidentu gaidāmo likteni bez liela trokšņa.

Tāpat ļoti iespējams, ka pretēji ārējai reklāmai par atvēršanos 21. gadsimtam Saūda Arābija ir ieslīgusi viduslaikos vēl vairāk. Savukārt Hašogi labākajās staļinisma tradīcijās ir kļuvis par garšīgu kumosu piromānam, kurš vēlas eksplodēt pie jebkāda kairinājuma un kurš ir sagadījies pie lielākās pasaules naftas mucas stūres.

Ceļā uz krahu

Ir arī nenoliedzami, ka Saūda Arābijas starptautiskais tēls ir cietis milzīgu neveiksmi. Jau minētie pierādījumi, kuri turpina nākt atklātībā, un baumas par Rijādas gatavību atzīt veikto slepkavību nostāda karalisti ļoti sliktā gaismā. Daudzi analītiķi pat uzskata, ka Salmana pēdējā gada centieni mainīt Saūda Arābijas konservatīvo seju nu ir bijuši pilnīgi veltīgi. Vienlaikus slepkavība ir saspīlējusi Rijādas attiecības ar Turciju – valsti, ar kuru karalistei konfliktu nu nekādi nevajadzēja. Ja karaļnams pieņems lēmumu atzīt savu iejaukšanos, tad tam priekšā būs ilgs un smags skaidrošanās process. Vienlaikus pazušana ir nostādījusi neērtā situācijā arī Saūda Arābijas galveno starptautisko sabiedroto – ASV prezidentu Donaldu Trampu, kurš par spīti negribēšanai kašķēties ar Rijādas karaļnamu ir spiests publikai ziņot par gatavību piemērot sankcijas, ja Saūda Arābijas iesaiste Hašogi slepkavībā pierādīsies. Tramps arī kāri uzņēma Saūda Arābijas gatavoto ziņojumu par darbiniekiem, kuri ir slepkavojuši bez atļaujas, tā cerot izvairīties no kritikas par despotu atbalstīšanu. Aicinājumu veikt netraucētu izmeklēšanu ir izteikuši arī lielākie saūdu Eiropas sabiedrotie – Francija, Vācija un Lielbritānija. Savukārt investoriem un eksportētājiem jau atkal ir parādīts, ka politiskie riski šajā valstī ir lieli un ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nesaniknotu karalisko ģimeni.

Ne velti Saūda Arābija ir bijusi spiesta veikt vairākus pasākumus situācijas noregulēšanai – gan izrādīt pretimnākšanu Turcijai veiktajā izmeklēšanā (nesen turkiem tika atļauts iekļūt konsulāta ēkā un sniegts akcepts kopīgai darba grupas izveidei). Tāpat tā  piekrita uzņemt vizītē ASV valsts sekretāru Maiku Pompeo.

Principā Hašogi jautājumu var uzskatīt par vēl vienu saūdu ārpolitikas fiasko, kuru pēdējā laikā kļūst arvien vairāk.

Kopš Salmana nākšanas pie varas valsts ir palikusi starptautiski daudz agresīvāka un bieži pieņem nepārdomātus lēmumus. Piemēram, kroņprinča plaši atbalstītā intervence Jemenā ir prasījusi karalistei milzīgus naudas līdzekļus un nav devusi būtiskus rezultātus. Tāpat sāktā Kataras blokāde, kuras mērķis bija piespiest šo valsti būt tuvākai Rijādai, ir devusi pretēju efektu – iebīdījusi šo valsti Turcijas un saūdu pretinieces Irānas valgos. Savukārt centieni samazināt Irānas ietekmi Libānā izraisīja plašas dusmas šīs valsts sabiedrībā un tā arī beigu beigās izgāzās. Visbeidzot jāpiemin, ka Salmana draudzīgāku attiecību ar Izraēlu veidošana ir izraisījusi plašu kritiku citu arābu valstu sabiedrībās un bieži tiek interpretēta kā brāļošanās ar kopīgo ienaidnieku.

Līdz šim karaliste ir veiksmīgi izkāpusi ar sausām kājām no katras no šīm neveiksmēm un neveiksmes ārpus robežām nav būtiski ietekmējušas situāciju iekšienē. Līdzīgi arī Hašogi gadījumā – lielākā daļa Saūda Arābijas iedzīvotāju atbalsta valsts oficiālo nostāju par karalistes nesaistīšanos ar Hašogi pazušanu un Salmans nesaskaras ar plašu sabiedrības kritiku. Tomēr jautājums paliek – cik ilgi tā varēs turpināt? Vai kādā reizē Saūda Arābijas agresīvā ārpolitika nemaksās pārāk dārgi un nerezultēsies arī iekšējā nestabilitātē? Vai tiešām moderna 21. gs. valsts var ilgtermiņā dzīvot ar viduslaiku politiskajām tradīcijām? Ja Salmans uz šiem jautājumiem neradīs atbildes, ļoti iespējams, ka piromānam var gadīties uzspridzināt to pašu naftas mucu, uz kuras sēž.