No "bračkas" līdz savilktām dūrēm jeb vikingu diplomātija Transsibīrijas vilcienā (8)

Viktorija:

Vilciens «Maskava-Ņižņevartovska» dzīvo savu patstāvīgo dzīvi kā atsevišķs, pilnībā funkcionējošs organisms. Esam kā iekapsulēti. Kamēr traucamies pa Transsibīrijas maģistrāli, šeit rit sava dzīve. Jā, kaut kur tiek celti jauni ceļi, notiek zinātniskās konferences, tiek pieņemti jauni likumprojekti. Bet tas ir kaut kur tur, ļoti tālu... Šeit ir sava dzīve un savi noteikumi. Sliede, sliede. Gulsnis, gulsnis.

«Man šodien desmitos restorānvagonā tikšanās ar Žeņu» - viena no pirmajām lietām, ko man no rīta pasaka Mārtiņš. Paņemam alumīnija krūzītes un mīkstās firmas čībiņās (135 rubļi par pāri) ar «Krievijas dzelzceļa» logo ejam uz vagona priekšgalu pēc karstā ūdens.

Gribat zināt, kas ir Žeņa? Pastāstīšu. Vakar mūsu nosēšanās restorānvagonā, lai uzrakstītu dienišķo rakstu par ceļojumu, beidzās ar jaunu iepazīšanos, sarunām par Rīgas «Dinamo» ar ceļabiedriem no Kazaņas un iekarsušiem dialogiem no sērijas «ja esi dzimis Maskavā, tad tu neesi īsts krievs».

Un jā, no visiem restorānvagona apmeklētājiem tieši Mārtiņš, kurš Krievijā ir pirmoreiz, izpelnījās vislielāko «uvažuhu» - viņu sauca par īstu vikingu, ar viņu gribēja iedzert, ar viņu gāja pīpēt tualetē. Starp citu, smēķēšana vilcienā ir aizliegta, bet tas nevienu neattur.

Ceļš no 2.vagona, kurā dzīvojam mēs, līdz 10.vagonam, kur atrodas restorāns, pats par sevi ir piedzīvojums. Vienas durvis jāpavelk, otras jāgrūž. Pēc tam jānospiež podziņa, automātiski atveras durvis un jūs nonākat tamburā. Process nedaudz atgādina kosmosa kuģa nodalījumu atvēršanu, nu, vismaz filmās, ko esmu redzējusi. Tālāk - vagons, tamburs, vagons, tamburs, vagons. Uz mirkli šķiet, ka esam nonākuši matricā.

Ceļabiedrus neizvēlas. Neizvēlas arī blakussēdētājus restorānvagonā. Nav svarīgi, esat atnācis viens vai ar kompāniju, dzerat tēju vai alu, gribat runāt vai ne; sarunu biedrs - dažos gadījumos arī pudeles biedrs - pats jūs atradīs.

Tā notika arī ar mums. Apmainīšanās ar pāris pieklājības frāzēm ar blakussēdētājiem drīz pārauga neticamā, dažbrīd nekontrolējamā interaktivitātē. Domāju, ka to vislabāk aprakstīs Mārtiņš, kurš bija galvenais varonis šajos notikumos. Kamēr viņš ar jauno draugu Žeņu bija iegrimis nebūt ne tajās virspusīgākajās sarunās, cits vīrietis, kura vārdu diemžēl neatceros, man stāstīja, ka bieži braucot ar vilcienu. Pagājušogad viņš esot iepazinies ar tūristiem no Portugāles, kuri, tāpat kā mēs, ceļoja pa Transsibīrijas dzelzceļu.

"Nu, "Maskava-Ņižņevartovska" ir tāds specifisks vilciens. Te ir gana daudz kriminālā kontingenta," viņš man stāsta. Tieši tajā brīdī jaunie paziņas sauc Mārtiņu uz tualeti uzpīpēt. 

Oficiante, kura ir arī restorānvagona kasiere, pieiet pie viena no mūsu sarunu biedriem, kurš sākumā bija atnācis ar savu draudzeni, bet kāda iemesla dēļ vēlāk palika viens. "Un kāpēc tu tā uzvedies? Kāpēc draudzene apvainojās? Skaties tu man!" viņa saka ar mātišķām rūpēm.

Sliede, sliede. Gulsnis, gulsnis. Esam savā kapsulā, kas mūs ved uz Jekaterinburgu - mūsu pirmo pieturu.

Īsajā pieturā iesirms, bet jauneklīgs vīrietis, kuru varētu saukt par vilcienu senseju, ievelk cigaretes dūmu un stāsta:

"Kā agrāk bija! Bija kompānijas, kur jaunieši pieturā izkāpa no vilciena, aizskrēja līdz restorānam, piedzērās, izkāvās un viņus vēl policija paspēja atvest atpakaļ pirms vilciena atiešanas. Tas viss 27 minūtēs!"

Pēc divām stundām mēs kļūsim par lieciniekiem diskusijai par Krievijas pensiju reformu un steigšus apskatīsim Jekaterinburgu. Uz tikšanos rītdien!

Mārtiņš:

Iekārtojušies savās guļvietās un izripojuši no Maskavas, sapratām, ka laiks iestiprināties un uzrakstīt pirmās dienas pārdomas. Mēs paši nakšņojam otrajā vagonā, bet restorāns atrodas desmitajā, tāpēc gājiens ir tik sarežģīts un garš, ka dažbrīd šķiet - atverot nākamās durvis, priekšā atkal būs mūsu kupeja, nevis gaidītais restorāns.

Neticamā veidā galamērķi tomēr sasnieguši, iekārtojāmies pie viena no galdiem, paķērām pāris miestiņus, pasūtījām karbonādi un sākām drukāt. Uzrakstījās viss ātri un skaisti, pat karbonāde man par lielu izbrīnu bija svaigi cepta vagonā, nevis sildīta mikroviļņu krāsnī. Lielākās galvassāpes sagādāja internets.

Internetu Transsibīrijas ekspresī varētu salīdzināt ar maksātnespējas administratora sirdsapziņu, teorētiski ir, bet uz tik īsu mirkli, ka grūti pat pamanīt.

Aptuveni stundu cīnījāmies, kamēr izdevās nodot pirmās bildes un tekstu mūsu redakcijas kolēģiem. Tad arī sākās nelieli piedzīvojumi.

Vārdu pa vārdam starp galdiņiem sākās sarunas. Savas bārdas dēļ aši tiku nokristīts par "ZZ Top", bet stundas laikā tiku pie paaugstinājuma un mana "kļička" jau bija Vikings. Viens no sarunu biedriem mani uzskatīja par "bratanu", jo mums Latvijā ir Lauris Dārziņš, savukārt otrs - tāpēc ka... es esmu riktīgs Vikings. Laikam.

Sāls visā sarunā bija tāda, ka pirmais bija no Maskavas, bet otrs - "īsts krievs". Es tā arī nesapratu, kāpēc, bet viņi savā starpā nu vispār nedraudzējās. Viņu starpā distance starp "bračku" un savilktām dūrēm bija mērāma aptuveni vienā teikumā.

Amizantākais, ka abi mani uzaicināja kopīgi uzpīpēt restorāna vagona tualetē, un man, kā jau kārtīgam Vikingam pienākas, īsti nebija izvēles iespējas. Tā nu es attapos pusotra kvadrātmetra slēgtā telpā starp vienu ceļabiedru, kurš stāvēja uz poda, un otru, kurš sēdēja izlietnē, mana kreisā kāja tajā pašā brīdī mirka šķidrumā, kuru bez ķīmiķa izglītības ātri varēja atpazīt kā ūdens-urīna un figviņzin kā sajaukumu.

Abi iezemieši bija pusotra teikuma attālumā no reāla kautiņa, kad sapratu - man ir jāiejaucas. Noslaucījis viņu saspļaudītās dusmu vārdu siekalas no saviem vaigiem, atceroties visas Obamas runas, kuras esmu dzirdējis, un pāršķirstot diplomātiskās zināšanas savā prātā, pārtraucu biedru strīdu. Sakoncentrējoties, cik dotajā situācijā spēju, iztēlojoties, ka esmu dārgā «Armani» uzvalkā kādā lielā Briseles konferencē, teicu: "Eu, bļa, atvainojos, bet es reāli nesaprotu, par ko ir jūsu strīds, varbūt iedzeram?"

Par laimi, šī pašizdomātā Transsibīrijas ekspreša Vikinga diplomātija nostrādāja. Čaļi pēkšņi apskāvās, viens otru nobučoja uz vaiga un skaidroja man 10000 decibelu līmenī, ka viņi vienkārši ir krievi. Viņi viens otru ienīst, bet paralēli mīl no visas sirds. Viņi var viens otram sadot pa seju, tad iedzert un sabučoties, jo te ir Krievija - varenākā valsts pasaulē, un viņi ir tās iedzīvotāji. Tā, lūk!

Kad restorāna vagonā beidzās alus un darba laiks vienlaicīgi, mūsu jaunie draugi - ceļabiedri bija jau traki «saguruši», un restorāna pavadones, kuras bija ne mazāk «sagurušas», jau sāka visus stumt uz gultu. Tas labi, jo mēs beidzot varējām aiziet uz savām vietām un netraucēti iedzert līdzpaņemto šņabīti.

Nakts vilcienā bija labāka nekā cerēts, guļvieta ir pieņemami ērta. Vilciens šūpo kā mazuli, vienīgais, par ļaunāko nakts naidinieku var kļūt nevainīga tējkarote, kura aizmirsta atstāta stikla traukā.

Nu jau pirmais brauciena posms pievarēts un atpūšamies Jekaterinburgas viesnīcā. Kā es tiku pie iesaukas «Baikeris» un citiem piedzīvojumiem - par to pastāstīsim rīt.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.