Mākslīgās pilsdrupas Aldara parkā Sarkandaugavā ir gan vēsturiski, gan praktiski unikāls objekts - sākotnēji celtas kā privāta “greznumlieta” piemājas pagalmā, tagad tās pieejamas visiem vietējās apkaimes dzērājiem, narkomāniem, mīlniekiem un alpīnistiem. Es tur, saprotams, esmu bijis visādās darīšanās, tomēr vasaras noslēgumā devos tāpat vien – pafotografēt, paklaiņot un papētīt drupas, kuru vienīgā dzīves jēga ir būt par drupām.
Kad kādā ziemas pēcpusdienā nejauši uzdūros šīm pilsdrupām, es, goda vārds, biju pārliecināts, ka reiz tajās sēdējusi kāda princese. Man pat prātā nebija ienācis, ka kādam rastos vajadzība savā pagalmā uzcelt pilsdrupas. Pili – skaidra lieta, bet pilsdrupas... Nu, varbūt vienīgi Pablo Eskobaram vai Maiklam Džeksonam, bet šie zēni taču Sarkandaugavā nav bijuši.
Lūk, bet inženierim un ķīmiķim Adolfam Boingeram tāda doma ienāca prātā jau 1898. gadā. Varu derēt, ka viņš pēc privātmājas iegādes staigāja pa savu milzīgo pagalmu un domāja: “Nē, nē, nekādu strūklaku vai labirintu es savā pagalmā nebūvēšu; pilsdrupas būvēšu, lūk, ko būvēšu. Lai visi brīnās un domā, ka pirms tūkstoš gadiem šeit pils bija.” Visticamāk, jau tā nedomāja, tomēr gribētos domāt, ka domāja. Tagad gan pietiks mētāties ar kalambūriem un pieminēt kaut ko no Aldara parka un drupu vēstures.
Aldara parks ir vietējās nozīmes aizsargājams kultūras piemineklis un atrodas akurāt aiz Aldara alus darītavas. Projektēts 19. gadsimta beigās un sākotnēji bija paredzēts kā alus darītavas “Waldschlößchen” īpašnieka piemājas dārzs. Kā vēstīts vietnē “citariga.lv”, Aldara parka teritorijas plānojumu veidojis daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts no 1880. gada līdz 1. pasaules karam. 1880. gadā šo alus darītavu iegādājās inženieris un ķīmiķis Adolfs Boingners. 1898. gadā viņš sev uzcēla savrupmāju Aldara parkā, kur ierīkoja lielu dārzu un minētās pilsdrupas.