Koferis, stacija, Krievija: Pirmais sniegs un Latvijas iela Urālos (7)

Mārtiņš:

Mēs atrodamies Urālos. Rietumu virzienā no mums ir Eiropa, bet austrumos — Āzija.

Maskavā 20 grādu siltumā pie sevis domāju, ka pamatīgi esmu pārcenties ar līdzpaņemtajiem ziemas cimdiem un cepuri, bet šeit, Jekaterinburgā, vērojot pa logu pirmo sniegu, saprotu, ka visu esmu izdarījis pareizi.

Apsolīju pastāstīt vakardienas brauciena atlikušās atmiņas, te nu tās ir.

Pa dienu atkārtoti aizgājām uz restorāna vagonu mierīgi parakstīt un izmantot lielisko iespēju nelegāli, bet nesodīti uzpīpēt nelielajā tualetē. Jā, jā, slikts ieradums, bet kaut kā jau tas radošums laiku pa laikam jāuzlādē.

Esmu sapratis, ka Transsibīrijas ekspresī komunikācija nav jāmeklē, tā atnāk pati. Šoreiz gaišā dienas laikā pie manis, atvainojoties un pieklājīgi uzrunājot, pienāca visai kolorīta persona. Pajautāja, vai man neesot mocis. Atbildēju, ka nē, ja neskaita pusaudžu vecumā loloto Deltas mopēdu, ar kuru muku no vietējās policijas dzimtajā miestā un vizināju tā laika vietējās skaistules. Jautājuma autoru mana atbilde apmierināja, bet pēc nepilnām desmit minūtēm viņš atgriezās un, kārtējo reizi atvainojoties par traucējumu, piebilda, ka jautājumu uzdevis tāpēc, ka pie blakusgaldiņa ar saviem sarunu biedriem esot paspējis man piešķirt jaunu iesauku jeb "kļičku" - Baikeris.

Šeit laikam dot iesaukas ir modē, jo diennakts laikā šī ir jau mana trešā. Pateicoties par jauno iesauku, pie sevis nodomāju, ka savā prātā šo cilvēku jau biju nokristījis par "Vladimirskij central" [piezīme - krievu dziedātāja Mihaila Kruga daiļrade. Mihails Krugs ir cietumnieku muzikālā ikona].

Jā, šis vīrs ļoti pamatoti izskatījās pēc izbijuša zeka, bet nepārproti, pāris minūšu sirsnīgas sarunas, un viņš uzaicināja mūs ciemos pie sevis uz Magadanu, bet nākamgad. Citējot viņu - tur esot pa lācim uz katriem 50 kvadrātmetriem, bet baidīties nevajag; daba ir daba un, ja tu to mīli un cieni, tā arī tev pāri nedarīs.

Magadana ir Krievijas Tālo Austrumu pilsēta Magadanas apgabalā, Ohotskas jūras krastā.

Vēl mēs satikām Ruslanu, jauns un jautrs čalis, kurš tik ļoti vēlējās ar mums nobildēties un apsolījās publicēt bildi savā "Instagram", ka šobrīd skatāmies un priecājamies, ka viņš tā arī ir izdarījis. Labi, ka viņš man pateica sava konta nosaukumu. 

Ar svētībām, apskāvieniem, laba vēlējumiem nācās jaunos draugus - ceļabiedrus pamest, jo ieradāmies Jekaterinburgā. Šeit lielu plānu mums nav, bet kompensējām to ar Latvijas ielas apmeklējumu un bildēšanu.

No Jekaterinburgas centra līdz Latvijas ielai mums ar taksi nācās braukt aptuveni pusstundu. Zinu, ka interesanti, tāpēc atklāšu: šī pusstunda ar taksi mums izmaksāja 260 rubļus (aptuveni 3,45 eiro).

Tūlīt jau atkal dosimies uz vilcienu un rīt no rīta sasniegsim Sibīrijas pilsētu Omsku, kur tiksimies ar Sibīrijas latviešiem. Par to, kā mums tur ies, rakstīsim rīt.

Viktorija:

Izkāpjam no vilciena stacijā "Jekaterinburga". Jauns perons, jauna stacijas ēka. Pilnīgi cits gaiss; divas stundas un neiedomājams emociju spektrs, ko grūti paturēt galvā un kas liek aizrauties elpai.

Jekaterinburgā izsaucam "Yandex Taxi". Padoms - ja kādreiz esat Krievijā, droši izmantojiet šo pakalpojumu. Operatīvi un cenas vairāk nekā pieņemamas. Piemēram, Maskavā mēs iekļuvām nelielā sastrēgumā, taču par braucienu vairāku metro pieturu garumā samaksājām tikai 140 rubļus (1,90 eiro).

Piebrauc mašīna. Nevaram saprast, vai tas ir mūsu taksometrs, jo numurzīmes pavisam melnas no dubļiem - te ir auksti un liels mitrums. Urā, tas ir mūsu taksis! Iesēžamies automobiļa salonā un burtiski pēc 30 sekundēm mūs aptur ceļu policija. Izrādās, mūsu taksists apstājies sabiedriskā transporta joslā, kas ir aizliegts. Viņš izkāpj no auto, kaut ko runā un, kā izskatās, iedod policistam kukuli. Par tā lielumu nejautājam, jo jūtamies nedaudz līdzvainīgi notikušajā.

Tā nav mūsu pirmā saskarsme ar Krievijas likumsargiem.

Brauciena laikā no Maskavas uz Jekaterinburgu, brīdī, kad ietinos segā un cerēju pasnaust, klausoties patīkamajā vilciena riteņu dunoņā, pie mums pienāca divi policisti. "Parādiet dokumentus, lūdzu. Kurp braucat, ciemos? Vienkārši tāpat ceļojat? Kur jūsu migrācijas kartes? Nevedat aizliegtos priekšmetus, sprāgstvielas, ieročus?" - viņi jautāja ļoti stingri un nopietni, bet tajā pašā laikā ar pieklājīgu interesi.

Mēs atbildējām tikpat pieklājīgi, cenšoties ievērot subordināciju. Jāpiebilst - izskatījās, ka bijām vienīgie, kuriem mūsu vagonā pārbaudīja dokumentus.

Jekaterinburgā, Urālos, ir daudz aukstāk nekā Maskavā. Kad ierodamies viesnīcā, es vispirms skrienu uz dušu. Loģiski, ka pēc 27 ceļā aizvadītām stundām gribas nomazgāties un nedaudz atgūties. Prātojat, kāpēc es to rakstu? Paskatieties uz šo fotogrāfiju.

Dažu minūšu laikā pēc iznākšanas no dušas man bija apsārtušas acis un piesarkuši vaigi, rokas un kājas bija noklātas ar pleķiem. Tā es uzzināju, ka man laikam ir alerģija pret kādu vielu, ko vietējā pašvaldība pievieno ūdenim. Līdz tam es sev situ pa plecu un visiem stāstīju, ka man ne reizi dzīvē nav bijusi neviena alerģija.

Ja interneta meklētājā ieraksta "ūdens Jekaterinburga", pirmais rezultāts ir raksts ar nosaukumu "Kāpēc Jekaterinburgā ir tik slikts ūdens". Viesnīcas administratore tā arī pateica: "Jā, ar ūdeni mums ir problēmas. Es arī katru dienu ciešu." Bet tas viss ir aiz muguras, esmu dzīva, kaut arī mazliet pabaiļojos. Droši vien vajadzētu nopirkt pretalerģijas zāles, bet to vēlāk - Omskā, Sibīrijā. Tur mēs būsim jau rīt. Nākamais vilciens atiet pēc divām stundām.

Jekaterinburgā izvēlējāmies nestandarta maršrutu - sākumā uz "klaviatūras pieminekli", bet pēc tam devāmies uz Latvijas ielu. Tā atrodas dzīvojamajā rajonā vienā no 14 Krievijas pilsētām ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, un līdz tai no centra jābrauc apmēram pusstundu.

Industriālais rajons. Te ir īsta Krievija - peļķes, bērnu laukumi līdzās betona maisītājiem, supermārketā "Pjateročka" ir neticami jauki un draudzīgi pārdevēji. Pilsētā ar pusotru miljonu iedzīvotāju tieši šeit, Latvijas ielā, atrodas "Urālu kompresoru rūpnīca". Runā, ka pašas slavenākās "Katjušas" esot ražotas šeit.

Atgriežamies viesnīcā, lai paņemtu mantas, uzrakstītu rakstu, sasildītos un kavētu laiku līdz izbraukšanai uz Omsku. Pie viesnīcas ir skaists parks un dīķis. Sieviete ar maizes ķieģelīti rokās vēršas pie mums ar frāzi: "Lūdzu, palīdziet pabarot pīles." Paņemu trešdaļu ķieģelīša un sāku mētāt zemē maizes gabaliņus. "Man teica, ka putnus nedrīkstot barot ar svaigu maizi. Speciāli aizgāju uz veikalu un paprasīju vakardienas kukulīti. Nezinu, nākamreiz laikam vajadzēs nopirkt speciālo barību. Bet kur tādu ņemt? Varbūt putnu tirgū?" prāto simpātiskā, koptā sieviete. Barojam pīles. Viņa nolauž gabalu no maizes kukuļa, pamet to pīļu virzienā un saka putniem: "Ēdiet, ēdiet, tikai nelidojiet no mums prom, lūdzu."

Domājiet, ko gribat, bet tādos brīžos man "skrien skudriņas". Līdz šim mūsu brauciens vilcienā, sarunas ar ceļabiedriem un vienkāršiem garāmgājējiem man rada lielāku prieku nekā atpūta jebkurā pasaules kūrortā. Emociju ir tik daudz, ka, lai gan cenšos, tomēr nevaru tās aprakstīt. Šodien mūs gaida jaunais Transsibīrijas ekspresis. Rīt - Sibīrija.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.