Mazajā lauku veikaliņā smaržo pēc dūmiem un tikko uzlietas kafijas, gar kājām glaužas pūkains runcis, kamēr pārdevēja meklē parādnieku kladi, kurā ar apdilušu zīmuli ierakstīt pirkumu “līdz pensijas dienai”. Mazie lauku veikali strauji izzūd no Latvijas kartes. To īpašnieki atmet ar roku biznesam un "klapē bodīti ciet" vai patveras zem kāda mazumtirdzniecības tīkla karoga. SIA "Latvijas tirgotāju savienība" dzeltenais “Lats” zīmols ir atpazīstams visattālākajos novados. Šajā ķēdē apvienojušies ap 500 veikalu.
Braucot cauri Straupei, minu, kas te īsti ir - lauki, ciems vai tomēr maza pilsētiņa. "Google" paskaidro, ka no 1356. gada līdz 17. gadsimtam te bija Hanzas pilsēta. Skaidrs. Kā 17. gadsimta pilsētā te arī izskatās – romantiski un skaudri.
Ar prasībām "nāk virsū"
Griežam pa kreisi un nonākam Straupes centrā, ko caurbraucot nemaz nevar pamanīt. Iepretim skolai un bērnudārzam līkumā ir mazliet pompoza sarkanu ķieģeļu māja, būvēta tādā kā austrumnieciskā stilā. Ēkas priekšā tekošā strauta ūdeņus maļ dekoratīvs dzirnavu rats, kas kā mušpapīrs noķer pat visizklaidīgākā braucēja skatienu.
Mūs sagaida veikala īpašnieks - SIA “Roze MJ” valdes priekšsēdētājs Māris Šķesteris un sasveicinoties paskaidro, kāpēc logi un durvis ieapaļi: “Kazahstānas projekts – Patērētāju biedrība veikalu paspēja uzcelt vēl padomju laikos 1988. gadā.” Kad 1995. gadā Māris atpirka veikalu, uzreiz zināja – turpinās tirgot pārtiku. Viņš ir vietējais un zina, ko straupēniešiem vajag.
Veikals ticis iekārtots, remontēts, uzlabots burtiski soli pa solītim, jo naudas “vienmēr ir tik, cik ir”.
Arī tagad, kad Māris savu un kompanjona kopuzņēmumu par “ļoti mazu” vairs neuzskata – kā nekā viņiem pieder septiņi veikali - Straupē, Stalbē, Vaidavā, Allažos, Strenčos, Tūjā un Ainažos, kuros nodarbināti 65 cilvēki.