"Dzīvoju Krievijā, bet domāju latviski." 120 gadu senais latviešu ciemats Sibīrijā (7)

Mārtiņš:

Šodienas piedzīvojumu aprakstu vēlos sākt ar to, ko vajadzēja izdarīt jau sen. Pateikt jums visiem milzīgu paldies. Mums pienāk vēstules sociālajos tīklos, komentāri, pateicības. Ticiet man, katrs jūsu atbalsts un tas, ka sekojat līdzi mūsu gaitām, šeit, tālienē, mums nozīmē ļoti daudz. Paldies, draugi!

Tiesa, arī ieguldīt kreatīvu darbos paliek aizvien smagāk. Iespējams (un labi, ka tā), nekas traks nav noticis, līdz ar to rakstās grūtāk, bet varbūt esam septiņu dienu laikā nedaudz apraduši ar vidi.

Piemēram, šodien ejam pa ielu, paskatāmies pa labi -  no taigas izripo milzu matrjoška ar Putina seju virsū. No tās izlec ārā lācis un sāk dejot "Kazačoku", vienā ķepā viņam Kalašņikova automāts, otrā šņabis. Paskatāmies pa kreisi - tur arī nekā nav. Ejam tālāk. Domu uztvēri.

Viena no visgaidītākajām dienām - Augšbebru ciema apmeklējums, tāpēc piecēlāmies pavisam laicīgi. Taras pilsētā, mūsu viesnīcā "Medved" dzīvoju "deLux" klases numuriņā. Man šeit ir sava tualete numurā, to arī nozīmē "deLux", un vairāk man nepienākas. Kādas vispār brokastis? Tā nu mēs devāmies uz ēstuvi relatīvi netālu. Es pasūtīju hačapuri šķēli, Viktorija nokodās un nokomentēja: "Garšīgi, protams, bet tas nav īsts hačapuri." Es gandrīz aizrijos: "Kā nav īsts? Kas ir īsts, Vika, paskaties kartē, kur mēs atrodamies...".

Jā, te valda patriarhāts pat man neomulīgā līmenī.

Izejot ārā, pie mums piesteidzās kāds blakus tirdziņa pārdevējs un, zelta zobiem zibot, teica, ka viņš man anekdoti pastāstīšot, tikai Viktorijai gan jāpaiet tā tālāk no mums. Tad viņš pieliecās man neomulīgi tuvu un stāstīja...

Sagaidījām savu taksistu un devāmies tur, kur jau tik sen vēlējāmies pabūt, uz  Augšbebru ciemu, kuram nule jau kā 120 gadi! Taksists mums pagadījās jauns un, atšķirībā no pēdējiem, pat runāja ar mums. Sapņojot aizbraukt prom no Krievijas, sapņojot pārvākties uz Latviju, kur esot bijis un jau paspējis iemīlēt. 40 kilometri caur taigu mums izmaksāja aptuveni 1000 rubļus (~13 eiro). 

Triecāmies caur taigu solīdā ātrumā pa Brīvības gatves cienīga izmēra meža ceļu. Vaicāju taksistam, kad tad būs tas, par kuru viņš mūs brīdināja, piesakot, ka esot ar vasaras riepām. Normāls meža ceļš, priekš Latvijas vispār ceļa maģistrāle, es pie sevis nodomāju. Tad vienā mirklī viņš nogriezās pa labi un atbildēja uz manu jautājumu: "Tagad sākas tas pi****s, par ko teicu." Lai arī ceļa izmērs nemainījās, pēkšņi pārklājums no slapja pārvērtās par sniega un dubļu sajaukumu un, vasaras riepām nepaklausīgi slīdot, kur grib, mēs tādā pa pusei sānslīdē pievarējām pēdējos desmit kilometrus.

Iebraucot Bobrovkā jeb Augšbebros, ciemā, kuram ir vismaz 120 gadu vēsture un kurā dzīvo vien nedaudz vairāk par 100 cilvēkiem, saņēmām tonnu svaigā taigas gaisa un dubļus uz kājām. Tā nav sūdzēšanās, vienkārši atskaite par ceļojumu, priekšā jau vietējais kultūras nams ar foršākajām dāmām, kādas satiktas, un, ierodoties absolūtā nekurienē un sadzirdot "labdien", vien metas patīkamas skudriņas uz rokām.

GALERIJA: "Sibīrijas mazā Latvija" - Bobrovkas ciemats

Ciems kā ciems, būsim reāli, tādi ir mūsu lauki, tāda ir teju puse Krievijas, tomēr apziņa, ka gandrīz visi šeit nekurienē runā latviski, ir ļoti patīkama. Kultūra, kas saglabājusies simts gadus un vairāk, ir unikāla. Uzņem mūs silti un ar apskāvieniem. Mums bildējot ciematu, kāds pilnīgi svešs cilvēks knapi pabāzis galvu no sētas, skaidrā latviešu valodā atņem sveicienu ar "sveiki"!

Sajūta burvīga. Mūs pabaro, pastāsta par to, cik bagātīgas sēnes šogad bijušas. Salej vietējo kandžu un izrāda muzeju. Viktorijai ugunskristības - palīdz pārtīt dziju. Prasu, kur tad visi vīri pazuduši, dāmas nosmejas un saka, ka no mums noslēpušas. Es saku, ka gadījumā, ja mūsu līdzatvestais balzams pārāk iegaršojas, derētu par viņiem padomāt, jo, lai arī nezinu kur visi paslēpti, var pietrūkt skābekļa vai ēdiena, uz ko saņemu ovācijas un smieklu vētru.

Sirsnīgākā diena, kāda mums te Krievijā bijusi, - atkal pozitīva, smaidiem un apskāvieniem pārpilna. No vienas puses, saņemot uzaicinājumu atgriezties, saprotu, ka diez vai. No otras, ja kaut kur citur varētu pa īstam nosvinēt Jāņus prom no mājām, tad tikai šeit.

Viktorija:

Pamodos ar nelielu satraukuma sajūtu. Mums priekšā bija kas nozīmīgs - šodien braucam uz Bobrovkas ciemu. Kas to nezina, Bobrovka jeb Augšbebri ir neliels ciemats Sibīrijā, kurā dzīvo latvieši un viņu pēcteči. Tāpēc noteikti jāatzīmē - tie nav deportēto un represēto latviešu pēcteči, bet gan ģimenes, kas labprātīgi apmetās uz dzīvi tolaik vēl cariskās Krievijas teritorijā. Pirmās sešas ģimenes tur ieradās 1894.gadā.

Tagad Augšbebros dzīvo apmēram 113 cilvēki. Līdz pat šai dienai tur dzirdama latviešu valoda.

"Sveiki," sveicinām kādu sievieti, kas iznāk no savas mājas Centrālajā ielā. Centrālā iela - noteikti centrālā, jo vienīgā iela ciemā. "Sveiki," viņa atbild. Neticami! Nācās pieveikt vairāk nekā 3000 kilometru pa Transsibīrijas maģistrāli un pēc tam vēl dažus simtus pa Krievijas neceļiem, lai parunātu latviski. 

Ceļš līdz Bobrovkai - apmēram 40 kilometri no Taras, otrās lielākās pilsētas Omskas apgabalā. Varētu domāt - latviešu ciemats ir rokas stiepiena attālumā. Tā arī ir, ja neņem vērā ceļu segumu vai vietām tā absolūto trūkumu. Vienubrīd ceļš caur taigu pārvēršas sniegainā neceļā, un mūs sanes. "Es vienkārši esmu ar vasaras riepām," skaidro taksists. Meklēju drošības jostas slēdzi, lai piesprādzētos, bet saprotu, ka drošs brauciens man "nespīd". Drošības jostas un to slēdži ir paslēpti, bet aizmugurējais sēdeklis "mājīgā stilā" apsegts ar sedziņu.

Beidzot redzam ceļazīmi, kas vēsta "Bobrovka". Apstājamies, lai pie tās nofotografētos. Vai domāju, ka kādreiz šeit nokļūšu? Visdrīzāk ne.

Mūs jau gaida vietējā kultūras namā. Svētdienās šeit notiek "dāmu klubs" - ciema sievietes, meitenes un večiņas sanāk kopā, ada, dzer tēju, skatās vecas fotogrāfijas, strīdas, kurā gadā un kura kāzās šīs bildes tika uzņemtas. Bet tikai aukstajā laikā (šī bija pirmā tikšanās pēc sezonāla pārtraukuma), jo vasarā jānodarbojas ar dārzniecību un mājsaimniecību.

Mēs staigājam pa ciema ieliņu, es šūpojos šūpolēs, fotografējam ciemata ainiņas, elpojam dzestro Sibīrijas gaisu. Mārtiņš nofotografē motociklu ar blakusvāģi un pēc tam saka: "Ieslēdz sevī latvieti un izdomā šai fotogrāfijai nosaukumu." Es apstulbstu. Izrādās, kolēģis gaidīja, ka atbildēšu ar citātu no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Tas mirklis, kad "es gribu uz Munameģi".

Tāds, lūk, krievvalodīgo integrācijas Latvijā elements no latvieša krievu ciematā zem Sibīrijas debesīm.

Kā jau rakstījām, politiku mēs atstājām mājās, bet šeit dzīvojošo cilvēku vēsture jau daudzkārt un profesionāli tikusi dokumentēta pirms mums, tāpēc mēs koncentrēsimies uz to, lai labāk iepazītu Bobrovkas latviešu ikdienas dzīvi.

Viens ciems Sibīrijā from ELM MEDIA on Vimeo.

Gribam uzzināt, kā viņi līksmoja "Zaļajā ballē", cik bērnu mācās vietējā sākumskolā, cik sen viņiem ierīkoja kanalizāciju, kādas cenas vietējos veikalos, kā arī kur strādā un dzīvo viņu pieaugušie bērni.

Mūs cienā ar ķīseli ar auzu pārslām, ķirbju biezeni, pašu kūpinātām zivīm, rasolu, pīrāgiem un vēl daudz ko - daži ēdieni gatavoti pēc tradicionālām latviešu receptēm, citi gardumi laika gaitā krievu kultūras ietekmē nedaudz adaptējušies. Sibīrijas latvieši dzer balzamu, ko atvedām no Latvijas. Mums kā viesiem no viņu vēsturiskās dzimtenes salej samogonu. Dāmas stāsta par to, kā zvejo, pajoko par saviem vīriem.

Sasveicināties pienāk arī "Bobrovkas dvēsele" Olga Vakenguta. Viņa ļoti steidzas, jo tūliņ jābrauc uz Omsku, bet par ciemiņiem vienmēr priecājas. Viņa ir saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni kultūras un sabiedrisko aktivitāšu jomā. Intervijas laikā viņa atzīstas - dzīvo Krievijā, bet domā latviski.

Jāatzīst, ka tikai šeit es sev par lielu kaunu uzzināju, ka Omskas apgabalā bez Bobrovkas ir vēl viens ciemats, ko apdzīvo latvieši, - Kurļandubovka jeb Kurzemes Olaine.

Par to visu pastāstīšu vēlāk rakstu sērijā, ko sagatavošu pēc Transsibīrijas maģistrāles apceļošanas beigām un atgriešanās Rīgā.

Pirms došanās uz Bobrovku mēs pabrokastojām tuvējā kafejnīcā "Gurman". Tur viss kā pie īstiem "gurmāniem" - kafija "trīs vienā" ar plastmasas karotīti, lai izmaisītu cukuru, un mikroviļņu krāsnī sildīts ēdiens. Bet jāatzīst, ka gana garšīgi un ļoti lēti. Pie Mārtiņa pienāk vīrietis, kurš, pēc visa spriežot, nāk no tirgus, - rokās viņam maiss ar svaigu gaļu. Sāk prasīt Mārtiņam par viņa bārdu, saka, ka izskatāmies pēc kanādiešiem, un stāsta anekdotes. Viena par latvieti un igauni publiskajā namā, otra par sievieti un drošības jostu, trešā - par Putinu.

Arī atgriežoties no Bobrovkas, mēs satikām kolorītus un ļoti interesantus personāžus. Jauns vīrietis, kurš strādā par taksistu, jo, būdams cīņas sporta čempions Krievijā un trenējot bērnus, nopelna vien 10 000 rubļu (130 eiro) mēnesī. Pat tik dziļos Krievijas laukos tā ir ļoti neliela summa, ar ko nevar izdzīvot.

Kad jau tuvojāmies savai viesnīcai Tarā, braucot caur peļķēm kā lidmašīna caur mākoņiem, viņš sāka citēt Tjutčevu: "Krieviju ar prātu nesaprast. Aršinās to neizmērīt. Tai ir īpašs statuss - Krievijai var tikai ticēt."

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.