"Mēs dzeram aktivēto ogli" jeb Sapņu piepildījums pie Baikāla ezera starp govīm un militāristiem (9)

Mārtiņš:

"Tuk, tuk, tuk," pie durvīm klauvē vagona pavadone. "Irkutska jau pēc nepilnām 40 minūtēm!" Esam prātīgi un 99% mantu sakravājām jau iepriekšējā vakarā. Protams, viņa sameloja - līdz pieturai braucām vismaz pusotru stundu. Taču jāatzīst, ka vagona pavadone ir moderni attīstītākais pakalpojums, ko piedāvā Transsibīrijas ekspresis. Tāds kā integrēts modinātājs - neprecīzs, bet savu lietu dara. 

Viktorija ir neredzēti sliktā omā, lai arī esam sasnieguši visskaistāko pieturu - Irkutsku. Tur mūs vajadzētu sagaidīt cilvēkam, kurš nogādās līdz le smukumam - Baikāla ezera Oļhonas salā esošajai Hužiras pilsētai. Tiesa, ko var pārmest, mēs dušā pēdējo reizi bijām svētdienas vakarā Taras pilsētā. Lieki piebilst, ka šorīt cēlāmies stipri pirms plkst.2.00 pēc Latvijas laika. Kad iekārtojāmies viesnīcā, es jau gandrīz sadusmojos, ka kolēģi vakardienas pārdomas nav publicējuši, bet, sapratuši, ka viņi ap to laiku tikai sāk ierasties darbā, pasmējāmies diezgan skaļi.

"Zombiskā" paskatā atvadījāmies no mūsu ceļabiedra un devāmies uz izeju. Pretī jau stāvēja krietns vīrs ar lapiņu rokās, uz kuras bija trekniem burtiem rakstīts "TVNET". Nenobildējām, jo nezināms cilvēks, nezināms mirklis un totāls pazudums laikā un vietā. Bet, pirmais spiežot Nikolaja roku, teicu: "Beidzot! Otrais cilvēks Krievijā ar bārdu." Jā, interesanti - esam nobraukuši piectūkstoš kilometru, bet pirmais vīrietis ar kaut cik cienījamu bārdu ir mūsu pavadonis un viesnīcas direktors. Pieklājīgs, nosvērts, inteliģents. Tā kā jau iepriekš esam sapratuši, ka Krievijā pieņemts dot iesaukas, pāris minūšu laikā savā prātā nokristīju viņu par Kuzmiču - no filmām "Krievijas nacionālās īpatnības". Jo Koļa jeb Nikolajs mums pastāstīja gan par pilnmēnesi, Krievijas vēsturi, šamanismu un senticību, gan arī par to, kuru šņabi labāk pirkt. Un kur ir lētāk.

Koļa ātrāk gribēja tikt prom no pilsētas un solīja parādīt mums dabu. Savu solījumu viņš izpildīja godam, izvedot mazu aplīti pa Irkutsku, pastāstot par turienes aktīvo kultūru un parādot dažas no vismaz 30 baznīcām. Braucot laukā no pilsētas, sniegotā šoseja mums novēlēja laimīgu ceļu.

"Kuzmičs" ar absolūtu mieru sejā teica, ka brauksim apmēram stundas piecas. Labi gan, ka man jau ir iestājusies imunitāte pret pārbraucienu laikiem. Ar smaidu atminos, ka pirms gada besījos par brauciena ilgumu uz Salacgrīvu vai Daugavpili.

Starp stepes skaistumu redzami militāristi vienā pusē un govis otrā. Govis šeit ir visur - pilsētā, uz ielas, uz gājēju pārejām. Šeit ir vismaz trīs militārās zonas un tanku netrūkst.

Labprāt padalītos ar kādu bildi, bet, kā sapratu, militāro tehniku un cilvēkus fotografēt ir stingri aizliegts, atšķirībā no govīm. Viņiem ir savi noteikumi. Nepatikšanas mums nevajag, tāpēc...

Piestājām iekost vietējo ēdienu. Paķērām kaut ko līdzīgu hinkaļiem, vistas zupu un "Buhler" zupu, kas būtībā ir liellopa un jēra gaļas buljons ar vārītu gaļu. Būtu super, ja tas būtu bijis piecus gadus jaunāks lops un sešas stundas ilgāk vārīts. Ceļabiedrs manam komentāram piekrita un kaulus ar gaļu paņēma, lai pabarotu vietējos suņukus. Čeburekam un pankūkām gan nebija nekādas vainas.

Nikolajs piestāja un ierādīja mums svētvietas: "Jāatstāj vismaz kāda kapeika, pilīte "ugunsūdens" vai kaut iedegta, bet ielauzta cigarete." Tas "gariem" patīkot. Šeit populāra senticība, saglabājusies vēl no laikiem, kad vietējie ticēja tam, ko redzēja, - dabai.

GALERIJA: Ceļš no Irkutskas līdz Hužirai Baikāla ezerā 

Pilnīgi godīgi, mēs nebijām pat pusceļā, kad jau prātā rēķināju, cik varētu izmaksāt atgriešanās uz nedēļu. Mongoļu stepes, svaigais gaiss, kalni un serpentīni. Tā ir tā daba, kuru biju gaidījis.

Ieraugot Baikālu, mute palika vaļā! Es zvēru, mēģināju visus objektīvus, visus leņķus un variantus - šie ir skati, kurus nobildēt vai nofilmēt nav iespējams, tas ir kaut kas tāds, kas jāredz un jāizjūt pašiem.

Es jau teicu Nikolajam - pirmo reizi Krievijā jūtos vairāk kā Islandē vai Jaunzēlandē, lai arī tur neesmu bijis. Jūtos kā jebkur, bet ne Krievijā. Neaprakstāms skaistums.

Mūs no viesnīcas pavada draudzīgi suņi, teju vai sāku prātot, ka sargā. Šodien neliela pastaiga, vakariņas un viesnīca, rīt staigāsim gar Baikālu un pagaršosim ūdeni no tīrākā ezera pasaulē. Jūtos tā, ka esam pelnījuši nelielu atpūtu, tāpēc rīt būs tā retā diena, kad modinātāju neliksim.

Viktorija:

Transsibīrijas maģistrāles apceļošanas laikā mums jau izveidojušās savas tradīcijas. Katrā jaunā pilsētā mēs uzvelkam jūrnieku kreklus, sanākam kopā un iedzeram aktivēto ogli. No vienas puses, muļķība un "pieduršanās", no otras - komandas gara un vēdera stiprināšana!

Bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka šodien no vilciena izkāpām stacijā "Irkutska" un jau pēc piecām stundām bijām Baikālā. Sākumā no redzētā uz pāris minūtēm zaudēju runasspējas, bet pēc tam sapratu, kas tā ir par mantu - patiešām tīrs gaiss.

Šā gada martā es ar katapultas palīdzību pacēlos no aviācijas bāzes kuģa Persijas līcī. Kopš tā laika domāju, ka turpmāk mani būs ļoti grūti ar kaut ko pārsteigt. Bet nē, Baikāl, tev tas izdevās!

Mēs devāmies uz Oļhonas salu, Hužiras pilsētu - vienu no skaistākajām vietām pasaulē dziļākā saldūdens ezera apkaimē. Mums pastāstīja, ka vēl pirms desmit gadiem šeit tikpat kā neesot bijis elektrības. Gaisma esot ieslēgta divas reizes dienā - no rīta starp plkst.9.00 un 10.00, kā arī vakarā ap plkst.19.00 līdz 20.00.

No Irkutskas uz Oļhonas salu reizi dienā kursē maršruta autobuss. Taču, zinādami, ka pēc garā brauciena vilcienā būsim ļoti noguruši, sarunājām ar viesnīcas īpašnieku (to pašu, kas sagaidīja mūs stacijā un savā UAZ stāstīja par gariem un to pielabināšanu), ka viņš aizvedīs mūs līdz galamērķim.

Gaisa temperatūra salā ļoti reti pārsniedz desmit grādus, pat vasarā. Starp citu, šī vieta ir saistīta ar šamanismu. Godīgi sakot, pilnībā nesaprotu, kā tas viss notiek, bet Oļhonas šamaņi nav tūristiem paredzēta izklaide. Šeit notiek pat "tailagani" - sanāksmes burvjiem-dziedniekiem, kuri tic gariem.

Izskatās, ka gariem tic ne tikai viņi, bet arī vietējie. Modernais, labi koptais jaunais vīrietis Koļa, kurš vada viesnīcu pie paša Baikāla un šodien ir arī mūsu šoferis, ar neslēptu sajūsmu dalās iespaidos par "vīriešu frizētavas" - modīgā "bārberšopa" - apmeklēšanu. Pēc dažām minūtēm acīmredzot braucam garām kādai zīmīgai vietai, jo viņš nolaiž auto loga stiklu un izmet monētas. Rītdien mēs obligāti aiziesim līdz Šamaņu klintīm, lai pārbaudītu uz savas ādas - darbojas vietējās māņticības vai ne.

Baikāls ir kas neiedomājams! Klintis, kalni, salas, kristāldzidrs ūdens. Es pilnā nopietnībā apsveru domu rītdien tajā nopeldēties, neskatoties uz to, ka šodien ūdens temperatūra bija vien pieci grādi.

No otras puses, kā teica Mārtiņš, ja es saslimšu, brauciens vilcienā līdz Vladivostokai man būs vieglāks. "Nu ko, slima gulēsi vilcienā un visu laiku grozīsies no vieniem sāniem uz otriem," viņš saka. Jā, pavisam drīz mums priekšā būs garš pārbrauciens no Irkutskas līdz Vladivostokai - ceļā jāpavada vairāk nekā trīs dienas. 

Taču šodien un rīt par to domāt negribas it nemaz - mēs divas dienas pavadīsim pie Baikāla un tā kristāldzidrā ūdens, kurā ir ne tikai minimāls sāls daudzums un maksimāli daudz skābekļa, bet tas gadsimtiem ilgi arī iedvesmojis leģendas, kurās savienots kā misticisms, tā reālu vēsturisku notikumu elementi. Es skatos uz ezeru, uz akmeņiem un klintīm. Tāda sajūta, ka atrodamies uz citas planētas. 

Rīt būs jauna diena. Gribu beidzot izgulēties, ieelpot svaigo gaisu, apēst omuli, pabūt saskaņā ar dabu... Nu, un arī izmantot civilizētās sabiedrības labumus, kas nav pieejami vilcienā, - kā pienākas, ieiet dušā divas reizes dienā. Jā, un lai svētītas "Mojdodir" - viesnīcas, kurās piedāvā drēbju mazgāšanas pakalpojumus. Pēc brauciena pa Transsibīrijas maģistrāli tas ir jo īpaši aktuāli.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.